Silvija Radzobe 12.11.2018

Pelnrušķīte ballē

Žurnāliste Līga Blaua, grāmatas “Indra Briķe. Krodera aktrise” autore, stāsta: ar aktrisi satuvinājusies pirms vairākiem gadiem, kad, gatavodama interviju žurnālam, tikusies ar viņu. Abām toreiz dzīvē risinājušies dramatiski notikumi un sarunā dzimusi savstarpēja uzticība un atklātība. Un patiesi: nezinu, vai jelkādā citā latviešu aktieriem un režisoriem veltītā grāmatā var atrast tik atklātu un, domājams, patiesu stāstu par mākslinieka personisko dzīvi, kā tas rodams šeit. (Atmiņā nāk vienīgi Guntas Strautmanes un Dagmāras Ķimeles grāmata par Annu Lācis – “Asja”, taču tas ir meitas stāsts par māti; te – aktrises stāsts pašai par sevi.) Raisīt uzticēšanos, protams, ir liels Līgas Blauas nopelns, un tikpat liela ir aktrises drosme. Kādā intervijā, kas bija publicēta grāmatas iznākšanas laikā, Briķe teica apmēram tā: ja runāt, tad pa īstam. Un to viņa arī ir darījusi: puse, ja ne vairāk no 330 lappušu garā publikācijas teksta ir Briķes stāstījums par savu dzīvi. Tā ir arī grāmatas vērtīgākā daļa, kas ļauj izdarīt secinājumus ne tikai par vienas aktrises mūžu, bet arī par mūsu – latviešu – sabiedrībā valdošiem uzskatiem, priekšstatiem, attiecībām, maldiem un mītiem. Tas ir skarbs, lai neteiktu – nežēlīgs, pat baiss materiāls pārdomām.

Vispirms – apbrīnojams ir bijis Indras Briķes teātra instinkts, ja tā nosaucams sapnis kļūt par aktrisi un palikt par to galēji nelabvēlīgos apstākļos: vispirms tas ir stingrā tēva aizliegums pat domāt par teātri, to uztverot kā netiklības zaņķi. (Kas būtu domājis, ka vēl 20. gadsimta 60. gados ir dzīvs šis 19. gadsimtam raksturīgais aizspriedums.) Vienīgais cilvēks, kas atbalstījis Briķi gan viņas izvēlē kļūt par aktrisi, gan vēlāk, audzinot viņas mazo dēlu, kad aktrise bez iztikas līdzekļiem un bez pajumtes 90. gadu sākumā pārceļas uz Rīgu, ir viņas māte. Ar labiem vārdiem Briķe piemin Kārli Auškāpu, kurš piedāvājis viņai darbu Dailes teātrī, kad izjuka Jura Rijnieka ar Jauno Rīgas teātri saistītie plāni, kur viņai bija paredzēta nozīmīga loma.

Savu slavu Briķe, protams, nodibina Liepājas teātrī, kur viņa strādā no 1973. līdz 1992. gadam. Bet, pilnīgi iespējams, viņa būtu aizmirsta kā māksliniece, ja nebūtu sekojuši turpmākie 25 gadi Dailes teātrī.

Nav iespējams bez satraukuma lasīt lappuses par aktrises mētāšanos no viena īrēta kakta uz otru, par burtiski badu, kādā pirmajā Rīgas laikā nācies dzīvot. Skatītāji un kritika jūsmo par viņas veiksmīgajām lomām – Džuljetu, Irēnu, de Truvela kundzi, bet tievā aktrise kļūst aizvien tievāka, viņa sver vien 47 kilogramus. Un pirmizrādes banketā nevar apēst ne kumosu, slēpj rokassomā kliņģera gabaliņu savam izsalkušajam, uz Rīgu atvestajam dēlēnam.

Bet visbaisākie ir aktrises stāsti par savām abām laulībām. Māris Putniņš, viņu laulības laikā epizodisko lomu tēlotājs Liepājas teātrī, izturējies kā privātīpašnieks, liedzis kontaktēties ar kolēģiem ārpus darba, uzraudzījis pat mēģinājumos, nemitīgi kritizējis režisoru Oļģertu Kroderu, jutis greizsirdību pret sievu gan viņas spožo mākslas panākumu dēļ, salīdzinot ar kuriem pats jutis mazvērtības kompleksus, gan jebkura vīrieša dēļ, kurš uz Indru paskatījies ar interesi. Taču gluži vai kā sadists grāmatā parādās Uldis Morāns – Liepājas teātra gaismotājs, ar kuru Briķes laulība, neskatoties uz visām tajā piedzīvotajām šausmām, vilkusies veselus 20 gadus. Pirmajā laulībā piedzīvotajai morālajai vardarbībai nu pievienojusies arī fiziskā; vīrs sitis sievu, viņai esot grūtniecības stāvoklī, pārkāpis laulību, regulāri dzēris, ņirgājies par aktrisi, nav rūpējies par kopīgo bērnu; kad zaudējis darbu, dzīvojis kā trans uz Indras rēķina. Pamatoti rodas jautājums – kāpēc mūsdienu sieviete, pie tam māksliniece, nav šķīrusi laulību, kādēļ tik ilgstoši pakļāvusi sevi šādam sadismam? Grāmatā rodama arī atbilde: Briķe bijusi pārliecināta, ka viņas dēlam obligāti vajadzīgs tēvs, vienalga, kāds tas ir. Arī pats dēls to nemitīgi atkārtojis, līdz reiz tētucītis, mātei esot viesizrādēs, izdzinis savu atvasi no dzīvokļa.

Aktrise nevienam nav stāstījusi par savu personisko dzīvi, nekur nav meklējusi palīdzību vai atbalstu. Tas viss ļauj ieraudzīt, cik ne-normāla var būt laulība un ģimene Latvijā, cik neaizsargātas ir sievietes, cik ļoti viņu dzīvi var kropļot acīmredzot bērnībā ieaudzināti stulbi uzskati (bērnam vajadzīgs tēvs, vienalga, kāds), kādā visatļautībā plosās vīrieši, kā sievietes cieš, nes dzīvi vienas pašas, jo viņām ieaudzināts, ka jāiztur un jātiek vienām ar visu galā. Kļūst neomulīgi, iedomājoties, kādas drāmas ir norisinājušās un droši vien joprojām norisinās aiz slēgtām dzīvokļu durvīm nozīmīgākajās “sabiedrības šūniņās” – ģimenēs. Tāpat neglaimojoša Indras vīram, brāļiem un to dēliem, kurus aktrise aptecējusi kā kalpone, ir neizpratne par to, ko nozīmē būt māksliniekam. Tas, protams, nav nekas jauns – krietnais “vidusmēra latvietis” joprojām acīmredzot uzskata, ka spēlēt lomas, rakstīt grāmatas, sacerēt mūziku nav nekas īpašs, tas nav darbs, tā ir plānā galdiņa urbšana. Tāpēc egoistiem šķiet normāli, ka aktrise starp mēģinājumu un vakara izrādi katru dienu apskraida tirgu, mizo kartupeļus un vāra nebeidzamās zupas. Tādējādi, viņuprāt, beidzot veic ko derīgu.

Var iedomāties (māksliniece pati tam pievērš uzmanību), ka tumsas vara, kurā aktrisei nācās dzīvot personiskajā dzīvē, deva papildu stimulu un enerģiju apliecināt sevi uz skatuves, izrādes laikā atgūstot pašcieņu, ko ikdienā pazemoja vīrs un vēlāk arī radinieki.

Trīs izrādes stundās pārvērsties par karalieni – Pelnrušķīti ballē. Grāmatas liels nopelns ir arī tas, ka pārliecinoši atklājas, ko un kāpēc Briķes dzīvē nozīmēja un vēl joprojām turpina nozīmēt Oļģerts Kroders. Pimkārt, viņš ir režisors, kurš radīja Briķi kā mākslinieci. Otrkārt, viņš ir vīrietis, kurš ilgus gadus savu aktrisi, to atklāti neafišējot, mīlēja. (Neticami gan šķiet Briķes apgalvojumi, ka viņa to nenojauta, pat nesaprata, vai viņš ir apmierināts ar viņas darbu lomās.) Treškārt, Kroders Briķi cienīja kā cilvēku, ar to kardināli atšķirdamies no viņas dzīves “biedriem”. Lūk, tieši šis (trešais) aspekts ļauj saprast kādu pirmajā acu uzmetienā šķietami dīvainu Briķes izteikumu, ka Vija Artmane, ar kuru viņai Dailes teātrī izveidojušās cieņas un uzticības pilnas attiecības, viņai nozīmējot to pašu ko Kroders.

Līga Blaua nekomentē Indras Briķes stāstīto, neanalizē to, neuzdod papildjautājumus. Un varbūt labi, ka tā. Jo aktrises stāsts, pasniegts šādā, neatšķaidītā veidā, ir ļoti spēcīgs. Kaut gan dažubrīd papildjautājumi tomēr rodas. Vai patiesi Briķi pie Morāna saistīja vienīgi racionālais uzskats “bērnam par katru cenu vajadzīgs tēvs”?

Ja ciešanas (kā gan lai citādi tās nosauc?), ko pārdzīvojusi Briķe, būtu bijušas kādas citas, vienkāršas ikdienas sievietes dzīvē, arī tad tas būtu bijis traģiski. Bet Indra Briķe NAV ne vienkārša, ne ikdienas sieviete. Viņa BIJA un IR izcila māksliniece. Un te nu nonākam pie tās grāmatas daļas, kam vajadzēja būt citādai, bet kas acīmredzot tomēr nebija iespējama citāda. Grāmatā ir nosauktas ievērojamākās Briķes lomas, citētas nozīmīgākās recenzijas par aktrises lomām, ko savulaik rakstījuši Valda Čakare, Edīte Tišheizere, Normunds Naumanis, es, Silvija Freinberga, Guna Zeltiņa... Grāmatas autore ir bijusi rūpīga, neatstājot bez uzmanības nevienu kaut cik būtisku rakstu, kur pieminēta Briķe. Tas, ka Blaua nav redzējusi daudzas Briķes lomas, nebūtu nepārvaramas grūtības, lai radītu iespaidu par aktrises darbu, jo mūsdienās taču top veiksmīgi apcerējumi arī par pagājības izciliem aktieriem, no kuru lomām pētnieks nav redzējis nevienu. Taču autore nav lasījusi daudzas lugas, kur aktrise spēlējusi, nepārzina ne Liepājas, ne pārējā Latvijas teātra 70. un 80. gadu situāciju, ne arī ir lietas kursā par vienas vai otras lomas atveidošanas tradīciju, kuru Briķe turpina vai visbiežāk – lauž.

Tādējādi tiem lasītājiem, kuri aktrisi nav redzējuši uz skatuves, baidos, priekšstats par Briķes talanta patieso mērogu un talanta savdabību īsti nerodas.

Un tādā kārtā zināmā mērā mazinās arī viņas personiskās dzīves drāmas mērogs. Vienkārša stikliņa, ko pūlas samīdīt lopa kājas, ir tomēr mazāk žēl nekā briljanta, ko cenšas sašķaidīt varmāka.

Līga Blaua grāmatas tapšanā ieguldījusi lielu darbu, aptaujājot daudzus Briķes kolēģus – Juri Bartkeviču, Ainu Kareli, Daci Makovsku, Rēziju Kalniņu, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Artūru Skrastiņu, Pēteri Liepiņu, Kristīni Nevarausku, Ģirtu Ķesteri, Arti Robežnieku... Autore grāmatas pēdējā ceturtdaļā izmantojusi interesantu kompozicionālu paņēmienu – vienā nodaļā konfrontējusi, ko par Indru Briķi domā kāds no viņas kolēģiem un ko māksliniece domā par viņu. Visbūtiskāk un neformālāk Indru raksturojuši Juris Bartkevičs un Artūrs Skrastiņš.

Ieguldītā darba, patiesi atklātā skarbā dzīvesstāsta un sirsnīgi inteliģentās intonācijas ziņā Līgas Blauas grāmata ir vērā ņemams notikums, kas tālu pārsniedz tādus pēdējo gadu žurnālistu sacerējumus, kas veltīti aktieriem Ilzei Vazdikai, Pēterim Liepiņam, Olgai Dreģei, Lidijai Pupurei, Regīnai Devītei.

Drukāt 

Atsauksmes

  • GitaVGM 12.11.2018

    [Pačukstēšu, ka šai lasītājai, kura Briķi nav redzējusi uz skatuves, priekšstats par aktrises "patieso mērogu un talanta savdabību" rodas skatoties LTV seriālu "Divi vienā"... Ko nu?] Briķes atklātību par savām laulībām Silvija Radzobe analizē Stambulas konvencijas noskaņā, vispārinot viņas iemīļotās aktrises laulību problēmas uz visu Latviju, kas nav gluži taisnīgi. Silvijai dīvains liekas Indras izteikums, ka Vijai Artmanei viņas dzīvē bijusi tikpat liela nozīme kā Kroderam. Kāpēc tā nevarētu būt?

  • GitaVGM 12.11.2018

    Atvainojos - ir gan redzējusi - 1989. gada 30. jūlijā Helsingborgā, vispasaules latviešu dziesmu svētkos, kur Liepājas teātris piedalījās ar Krodera iestudēto "Aiju." Bet nu tas tā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt