Gundega Saulīte 27.11.2018

Ar iebildumiem

Ļena – Māra Mennika, Viktors – Mārtiņš Liepa // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Kad īsi pirms trešā zvana skatītājiem tiek atvērtas Apaļās zāles durvis, pavisam tuvu ieraugām kādas padomju laika tipveida celtnes trīs logu slejas, kas katra pieder citai ģimenei. Kad esam ieņēmuši vietu, jau pamanām – visos trijos logos rit simultāna darbība, mūsu priekšā ir izrādes varoņu ierasts ikdienas ritms šauros, spiedīgos un ne pārāk labiekārtotos apstākļos. Spilgta ir uztveramā vizuālā informācija: Mārtiņa Vilkārša telpas arhitektūra un priekšmetiskais piepildījums pagājušā gadsimta sešdesmito gadu stilistiskā – reizē daiļrunīgs, pat ar ironijas piešprici (kaut vai – tomātu kultivēšana uz balkona). Annas Heinrihsones kostīmi arī pauž reiz pieredzēta, bet nu jau labi aizmirsta laikmeta iezīmes. Šī priekšmetiskā anturāža (ledusskapis, televizors, radioaparāti, paklāji pie sienas, sīkāki rekvizīti u. c.), kostīmi un izmantotā skaņu rinda rada ļoti blīvu, biezu gaisotni, un tā kalpo par fonu notikumiem, ko skatītājiem vēsta Mārtiņa Liepas varonis Viktors.

Krievu padomju reālistiskās prozas meistara Jurija Trifonova stāstu “Apmaiņa” no Maskavas uzaicinātais režisors Jegors Peregudovs izvērsis darbībā kā galvenā varoņa Viktora monologu, gandrīz divu stundu garā viendaļīgā izrādē vēstījumam liekot lēkāt pāri gadiem un notikumu vietām. Līdz ar to visumā sadzīviski ievirzītā epizožu spēle brīžam iegūst visai absurdas aprises, jo pāri Viktora stāstījumam plešas kāda fatāla nolemtība vai bezizejas ēna. Bezgala daudz izdomas un enerģijas patērē Viktora sieva Ļena, kas visiem spēkiem pūlas samainīt divas atsevišķas istabas, savu un slimās vīramātes, pret divistabu dzīvokli. Māra Mennika – Ļena šai cīņā dodas ar Žannas d’Arkas kareivīgumu, aktrises atveidotā laulene visiem spēkiem aizstāv savu spožo ideju. Toties tēlojumā paveras jo plaša temperamenta amplitūda, kas komplektā ar dvēselisko šaurību iegūst gandrīz vai traģikomiskus vaibstus. Viņai līdzās Mārtiņa Liepas Viktorā jaušams visumā gaiša cilvēka pakāpeniskas degradācijas ceļš, pakļaujoties absurdajiem sadzīves spaidiem, sievas diktātam, sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem par viscaur valdošo “dzīves kārtību”. Galvenā varoņa stāstījums par to, kā dzīvi pārvērš dzīvokļu maiņa, ietver gan stāstītāja neveiklu taisnošanos laikam taču savas sirdsapziņas priekšā, gan aktivitātes uzplūdus un turpat līdzās – nevarīgu padošanos notikumu ritējumam. Mārtiņa Liepas varonis uzmanību piesaista ar nepārprotamu godīguma iedīgli un tajā pašā laikā ar ļaušanos atrunām, apstākļiem, cilvēciskam vājumam. Aktieriski vairākplākšņains, pietiekami sarežģīts un labi atpazīstams aizgājušā laikmeta tēls. 

Aktieru ansamblis izspēlē virkni padomju laikiem raksturīgu tipu, tomēr tie galvenokārt pasniegti trāpīgu ieskicējumu līmenī.

Ja Skaidrīte Putniņa un Baiba Valante Viktora mātes un sievasmātes lomās daudzmaz raisa priekšstatu par konkrētu raksturu un tas viņām izdodas spoži, tad Ieva Puķe, Januss Johansons un Kārlis Freimanis katrs tiek pie vairākām lomām, un viņu meistarība, acumirklī pārtopot pavisam atšķirīgā rakstura uzskicējumā, stipri vien atgādina lomu spēles (un nemitīgas pārģērbšanās) paņēmienu Valtera Sīļa iestudējumā “Mežainis” Nacionālajā teātrī. Šajā plejādē ir vairāki trāpīgi momenti, piemēram, Puķes atveidotā Viktora bijusī mīļākā – dzejas cienītāja, Johansona Vectēvs, kas no bēniņiem dziļdomīgi noraugās savās bērēs, Freimaņa tēlotais Viktora tēvs, kura gaišais, apgarotais veidols saglabājies dēla atmiņā.

Skats no VDT izrādes "Apmaiņa" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Problēma sākas, novērtējot šī iestudējuma mērķi un ideju. Pieņemsim, ka abstrakti mākslinieciskais mērķis – radīt skatuves telpā aizgājuša laikmeta atmosfēru, spēlēt sadzīvisku konkrētību, spilgtas rakstura iezīmes – režijai visumā izdevies. Taču pilnīgi neatbildams ir jautājums par piedāvātās vielas satura kvalitāti un mērķējumu, un vajadzību. Kāpēc, kā vārdā vai ar kādu nolūku teātris mums piedāvā šo stāstu? Ar padomju laiku nostalģiju, vismaz “komunālās dzīvošanas” līmenī, taču nesirgstam.

Tīri sadzīvisko problēmu mudžeklis “Apmaiņā”, vismaz šādā interpretējumā, mūsdienu skatītājam, kas dzīvo citā sabiedriskā formācijā, šķiet vienkārši neaktuāls.

Nav grūti pamanīt, ka Latvijas svētku rudenī Valmierā neviens no trim jauniestudējumiem (tāpat arī vairāki turpmāk iecerētie) nav latviešu autora darbs, taču tas pats par sevi vēl nav pārmetums. Daudz nopietnāk par repertuāra atlasi un teātra pozīciju nākas domāt, ievērojot, ka šie iestudējumi, arī “Apmaiņa”, eksistē katrs pats par sevi. Un saistību ar kādu mūsu sabiedrībā šobrīd eksistējošu problēmu vai atsauci uz aktualitāti nākas ļoti grūti sataustīt, kur nu vēl pierādīt. 

Darbs teātrī nemitīgi notiek – jaunas izrādes tiek mēģinātas, pirmizrādes tiek spēlētas, taču process sāk atgādināt mākslu, kas vajadzīga vienīgi pašas mākslas attaisnojumam. Turklāt uzkrītoša nevērība piemīt arī Valmieras teātra programmām un reklāmas materiāliem. Pagājušajā sezonā čehu rakstnieka Pāvela Kohouta drāma “Eross” (Valmieras teātrī iestudēta ar nosaukumu “Mīlestības testaments” Vara Braslas režijā) tika popularizēta kā šī autora sarakstīts detektīvs. Tagad “Apmaiņas” programmā var lasīt un brīnīties – kā no krievu valodas pārtulkots Trifonova populārā stāsta “Māja krastmalā” nosaukums. Lasu: “Māja uz krastmalas”. Kas tā ir – nevērība vai nekompetence? Ja jau bija nolūks Latvijas skatītājus iepazīstināt ar daudzsološu Krievijas režisoru, varbūt tomēr varēja papūlēties mēģinājumu starplaikos viņu nointervēt un izdibināt konkrētus uzskatus par teātra mākslu un šeit veicamo iestudējumu. Tad varbūt arī programmas četras lappuses neliktos tik tukšas.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt