Mārīte Gulbe 11.12.2018

Nāve un kaislības Bernardas Albas namā

Skats no izrādes "Bernardas Albas nams" // Foto – Edgars Pohevičs

Federiko Garsija Lorka savu darbu “Bernardas Albas nams” nosaucis par Spānijas “lauku sieviešu drāmu”. 1936. gadā sarakstītā luga rāda vidusšķiras ģimeni – māti ar 20 līdz 39-gadīgām meitām, kas seko ļoti striktam uzvedības kodeksam, kādu pieprasa konservatīvā sabiedrība, bet vēl kardinālāk pastiprina pati nama saimniece Bernarda Alba. Šie likumi paredz, ka sievietei liegta jelkāda izvēles brīvība. Taču, jo striktāki un nežēlīgāki noteikumi, jo spēcīgāks indivīda protests un izraušanās alkas. Lorkas luga ir reālistiski veidota, bet ar antīkās traģēdijas noskaņu – neapturamu un neizbēgamu virzību pretī indivīda traģiskajai bojāejai.

Psiholoģiskā un fiziskā teātra atslēgā Liepājas teātrī Lorkas darbu iestudējis režisors Viesturs Meikšāns. Lugā ir vienīgi sieviešu lomas. Mātes vēlme izolēt meitas no dzīves un izskaust pat domu par vīriešu klātbūtni rada īpaši sabiezinātas seksuālās enerģijas atmosfēru un spriedzi, izraisot kontrastu starp vārdos sludināto tikumību un godu, kuru tā sargā Bernarda, un sieviešu nekautrīgo atsegšanos ar līdz sejai paceltiem svārkiem. Apspiestā seksualitāte pieņem slimīgas, deformētas attiecību formas: greizsirdību, skaudību un nenovīdību. Režisors iet vēl tālāk un rāda absolūtā ierobežotībā dzīvojošas sabiedrības deformāciju – starp māsām bezvārda lomās dzīvo Viktora Ellera un Pētera Lapiņa atveidotas robustas trešā dzimuma būtnes.

Viena no būtiskākajām lugas interpretācijas atslēgām ir tas, kā tiks atainots Bernardas Albas nams. Meikšāna iestudējumā nav piesaistes konkrētai vietai un laikam. Te valda teatrāla nosacītība: kostīmu mākslinieču Evijas Pintānes un Baibas Litiņas radīto vēsturisko kostīmu elementi iekļauj gan spāņu mantilla mežģīņu plīvurus un 16.-17. gadsimta cuello apkakles, kas bija kā vīriešu, tā sieviešu garderobes sastāvdaļa un sabiedriskā statusa apliecinājums, gan mūsdienīga piegriezuma tērpus. Interesants un arī poētisks ir telpas vizuālais risinājums: kad lēnām paceļas violetais skatuves priekškars, atklājas augsta un slīpa smilšu krāsas plakne, kas aizsniedzas līdz balkonam, bet virs tā ir vēl viena, līdz debesīm augsta siena. Nams kā cietoksnis, klosteris, cietums, kā to tradicionāli arī uzsver. Taču neparastais un novatoriskais režisora atradums ir Bernardas meitu nemitīgā kustība augšup un lejup pa slīpo, reālistiskai, sadzīviskai kustībai neiespējamo virsmu. Pa to var tikai skriet vai slīdēt lejup. Pārvietošanās pa slīpo plakni gan rāda to, kādu garīgo un fizisko spēku prasa šīs barjeras nemitīga pārvarēšana (aktrises straujo augšuptiecīgo kustību apguvušas virtuozi), gan iemieso lugas poētisko slāni, sieviešu dvēseles alkas pārvarēt fiziskās pasaules uzliktās robežas.

Reizēm aktrises atgādina tumšus putnus, kas sitas pret sprostu un grib pacelties spārnos, tad atkrīt atpakaļ. Kad šajā sienā piepeši izbīdās nelieli pakāpieni, pietupušies un salīkušie sieviešu stāvi vēl vairāk atgādina kādus ļauni vēstošus putnus, kas gatavi arī cits citu noknābāt.

Aktrišu ansamblī izceļas vairāki aktierdarbi. Ponsija Andas Albužes atveidojumā ir sieviete no vienkāršās tautas. Viņas sadzīviskā intonācijā pavēstītā dzīves pieredze, distancēts un brīvāks skats uz namā noritošo dzīvi un dzīvi ārpus tā sienām iezīmē jūtamu plaisu starp Bernardas un Poncijas pasaules uzskatu, arī veselīgākas pasaules uztveres klātesamību. Karīnas Tatarinovas Angustiasa – Pepem nolemtā līgava – ir jau savītusi, gaidot, kad beidzot būs izdevība izrauties no šī nama. Vecākās mantinieces pašapzinīgums, padevība un arī māsas solidaritāte mijas ar naivumu un apmulsumu, radot niansētu pārdzīvojuma buķeti. Fanātiskā apņēmībā pa skatuvi joņo Agneses Jēkabsones slimīgā un greizsirdīgā Martirio. Vairāk fonā paliek vitālā un patīkami “normālā” Samiras Adgezalovas Magdalēna un puiciskā Lauras Jerumas Amēlija. Debitantes Elzas Gaujas trauslajai Adelai piemīt pusaudziska spītība un nepakļāvība. Viņā nav manāma mīlestības romantika vai kaislības spēks, vairāk jaunības maksimālisms un protesta gars.

Skats no izrādes "Bernardas Albas nams" // Foto – Edgars Pohevičs

Izrādes centrā izvirzās Bernardas Albas tēls, kuru atveido Inese Kučinska. Viņas un režisora interpretācijā Bernarda ir tēls, kuru piemeklē iekšējs lūzums. Aiz ļaunuma un naida slēpjas arī kāda cita šķautne, to var nojaust jau izrādes sākumā, kur verbāli striktās pavēles Bernarda sniedz klusinātā un tādā kā nogurušā balsī. Nākamajā ainā viņā var spontāni uzplaiksnīt sadistiska vardarbība, tomēr viegli ieskicētais duālisms jau no pirmajām ainām liek minēt, kāda drāma slēpjas Bernardas dzīvesstāstā un kādi notikumi padarījuši šo sievieti tādu, kāda viņa ir pašlaik. Būdama daudzu meitu māte, viņa pakļauj savas atvases skarbai klostera dzīvei, apzināti liedzot tām realizēties kā sievietēm. Un tajā pašā laikā kāds kairinājums Bernardā jūtīgi atsaucas uz tenkām par ciema paklīdušo sieviešu dēkām. Nakts ainā, kurā visas sievietes ir naktstērpos, Bernardā pēkšņi atklājas negaidīts maigums.

Režisors svītrojis ainu ar pusjukušo vecmāmiņu, kuru ģimene tur ieslēgtu istabā un kuras kliedzienus ik pa laikam var dzirdēt namā. Vecmāmiņas dziesmu, kuru tā dzied, izlauzusies no savas istabas, režisors pāradresējis Bernardai, tādējādi iezīmējot lūzumu viņas tēlā. Nezinot lugu, šī aina var likties arī neloģiska un nesaprotama, tā pēkšņi norisinās kaut kādā sirreālā tēlainībā un to var interpretēt kā Bernardas sapni: viņa redz Adelu gluži kā Dievmāti nokāpjam no debesīm ar bezgala garu, zilu plīvuru ap pleciem, kas aizstiepjas pāri skatuvei un cauri skatītāju zālei. Lai arī Bernarda turpinās tikumības sargsuņa lomu, valdonīgo spēku viņa būs zaudējusi. Uzvarētāja šajā cīņā nebūs. Adele pārvarēs gravitācijas spēku un neaizsniedzama pacelsies virs sava cietuma, taču šai brīvībai būs dzīvības cena.

Neizjūtu lugu kā ļoti aktuālu Latvijas realitātē, pietrūka arī fatālās duendes – traģiskās katarses sajūtas. Bet notikums par Bernardu un viņas meitām ir izstāstīts tā, kā to darītu dzejnieks, nevis reālists – tēlaini un jūtīgi. Lorkas gadījumā tas ir ļoti būtiski. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt