Ieva Rodiņa 02.01.2019

Ar labdabīgu ironiju

Pikerings – J. Johansons, Higinss – T. Lasmanis, Elīza Dūlitla – E. Hanzena // Foto – M. Markovskis

Atšķirībā no vairuma Latvijas teātru, kuri gada nogalē skatītājiem piedāvājuši tematiskos svētu koncertus, Valmieras teātris 2018. gadu noslēdzis ar režisora Vara Braslas iestudēto romantisko komēdiju “Pigmalions”. Pamatota šķiet izvēle uzvest Džordža Bernarda Šova tāda paša nosaukuma lugu, nevis tās pārstrādājumu – pasaules slavu iemantojušo Alana Džeja Lernera un Frederika Lova mūziklu “Mana skaistā lēdija”. Sezonas sākumā Rīgas Krievu teātrī tapušais Allas Sigalovas uzvedums palika kaut kur starp mūziklu un dramatisku izrādi ar muzikāliem numuriem. Valmieras versijā režisors paļāvies uz dramaturģiju kā pašvērtību, balstot izrādi psiholoģiski veidotos aktierdarbos un vizuālajam un muzikālajam noformējumam kļūstot par neuzkrītošu fonu stāsta izstāstīšanai. Šis uzstādījums ir saprotams kā droša nodeva teātra pamatrepertuāram – pilnībā izpārdotās izrādes liecina, ka Valmieras teātra iestudējums trāpījis mērķī.

Bernarda Šova lugai pašai par sevi piemīt Vara Braslas rokrakstam radniecīgas īpašības – galvenokārt jau labdabīga ironija par dažādajiem cilvēku raksturiem, dzīvi un tās neparedzamajiem līkločiem. Šova interpretācijā mīlestības stāstam starp trūcīgo puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu un sabiedrībā augstu stāvokli ieguvušo fonētikas profesoru Henriju Higinsu gan piemīt zināms sociālais zemteksts – pretstatot divas tik dažādas pasaules kā tās, kurās dzīvo Elīza un Higinss, dramaturgs ironizē par sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem, vispārpieņemtajām normām un robežām, kuras gluži viegli var izzust. Valmieras teātra izrādes vēstījums, lielā mērā pateicoties lomu sadalījumam, veidojas nedaudz citāds.

Elīzas un Higinsa attiecību stāstu uz Valmieras teātra lielās skatuves izspēlē divu dažādu paaudžu un temperamenta aktieri. Tālivaldis Lasmanis fonētikas profesoru atveido kā intelektuālu vienpati, kura interese par apkārtējo pasauli ir saistīta gandrīz tikai ar viņa zinātnisko darbību – runas īpatnību pētīšanu. Attīstoties sižetam, Lasmaņa Higinss kļūst arvien emocionālāks un jūtīgāks, taču brīdis, kurā viņš iemīlas Elīzā, izrādē vēl neiezīmējas pietiekami skaidri. Arī Elīzas Dūlitlas loma veidota šķietami no divām daļām – komiskās un liriskās. Iestudējuma pirmajā daļā jaunā aktrise Elīna Hanzena Elīzu spēlē kā spurainu, spītīgu būtni, kura izaicinājumu kļūt par sabiedrības dāmu uztver kā jautru piedzīvojumu. Nedaudz mulsinoša šķiet horeogrāfes Lindas Mīļās lomai piedāvātā bērnišķīgi neveiklā ķermeņa valoda, kas brīžam kļūst izrādes darbības laikam neatbilstoša. Tāpat pagaidām līdz galam neiedzīvināta ir Elīzas runas maniere, kas veidota, kombinējot dažādu Latvijas novadu izloksnes, kas aktrisei tādējādi vairāk liek koncentrēties uz to, kā runāt, nevis uz to, kas tiek runāts. Izrādes otrajā daļā, varonei izejot iniciācijas procesu, šie ārējie komisma radīšanas paņēmieni tiek atmesti, taču Hanzenas tēlojumā vēl trūkst pietiekami smalku refleksiju par to, kādus nospiedumus varones personībā atstājis piedzīvotais un kādas ir viņas jūtas pret Higinsu.

Iedalot misis Higinsas lomu Dacei Eversai, režisors izrādes centrā jauši vai nejauši izvirzījis nevis Higinsa un Elīzas, bet gan Higinsa un viņa mātes attiecības.

 

Dace Eversa misis Higinsu atveido kā staltu, ieturētu sabiedrības dāmu, kura vienlaikus lieliski jūt ap sevi esošos apkārtējos cilvēkus, ir nepiekāpīga, taču sirsnīga un būtībā kļūst par abu spītīgo varoņu savedēju. Šos pretstatus Eversa atveido komēdijas žanram vajadzīgajā vieglumā, misis Higinsai kļūstot par iestudējuma interesantāko un dziļāko tēlu.

Misis Higinsa – Dace Eversa, Henrijs Higinss – Tālivaldis Lasmanis, Klāra – Ieva Puķe, misis Einsforda – Astra Baumane // Foto – Matīss Markovskis

Līdzās galvenajiem varoņiem uz skatuves darbojas virkne otrā un trešā plāna tēlu, no kuriem vairums gan kalpo tikai kā sižeta bīdītāji. Salīdzinot ar dramaturģisko materiālu, Valmieras uzvedumā krietni mazāka nozīme ir pulkveža Pikeringa un Elīzas otra pielūdzēja Fredija klātbūtnei. Janusa Johansona Pikerings ir tik rezervēts, ka tā arī nav uzminams, kādas ir viņa attiecības ar Higinsu un Elīzu, bet Ingus Kniploks Frediju atveido kā pārspīlēti komisku tēlu, kurš nemitīgi brīnās par apkārt notiekošo. Epizodiskās lomās precīzi strādā Ieva Puķe (Klāra), Astra Baumane (misis Einsforda), Vizma Kalme (misis Pīrsa), katra radot spilgtu tēlu un ironizējot par konkrētām sievišķības izpausmēm.

Elīzas un Higinsa stāsta attēlojumā liela nozīme ir Valtera Kristberga iekārtotajai telpai, kurā monumentālisms savijas ar asprātīgām detaļām – neskaitāmie gramofoni un attēli ar kariķētiem fotoportretiem, kuros redzami cilvēki ar pavērtām mutēm, smalki ironizē par Higinsa pasaules “akadēmiskumu”. Darbības vietas maiņas iezīmē vienkāršas pārbūves, atvelkot un aizvelkot aizkaru, kamēr pauzes aizpilda Emīla Zilberta galvenokārt liriskā oriģinālmūzika. Lienes Rolšteinas kostīmi stilizē lugas darbības laiku, taču būtībā nosaka arī iestudējuma kopējo vēstījumu. Izrāde veidota kā ceļojums kopš brīža, kad Elīzu Dūlitlu ieraugām viņas sākotnējā veidolā – kā vienkāršu puķu pārdevēju ar netīriem vaigiem un noskrandušām drēbju kārtām mugurā, līdz brīdim, kad viņa kā pelnrušķīte parādās Higinsam baltā kleitā, kamēr viņš meklē savas prozaiskās rītakurpes. Šo uzdevumu – piedāvāt skatītājiem ar liekiem skatuviskās darbības ekscesiem nesarežģītu, tekstā un aktierspēlē balstītu vēstījumu – izrāde izpilda labi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt