Zane Radzobe 08.01.2019

Izrāde par burvību. Jeb – ilgas sīkumiem kāpj pāri

Anna – M. Linarte, Tomass Manns – Ģ. Krūmiņš, Rozālija fon Timlere – R. Razuma // Foto – J. Deinats

Savu jauno iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī – pēc Tomasa Manna stāsta motīviem veidoto Apmānīto – režisors Uldis Tīrons ir papildinājis ar gluži programmisku programmiņu. Iesācis to ar rakstnieka dienasgrāmatas fragmentu, Tīrons sarunā iesaista gan Teodoru Adorno, gan Mariju Vigmani, gan pamanās skatītājam dot mājienu saspicēt ausis homoseksualitātes tēmu virzienā un norādīt, ka viņus gaida ne-reālistiska teātra pieredze. No vienas puses, programmiņa patīkami pārsteidz, neaizvainojot iztērēto papīru ar Latvijas teātru drukas materiālos ierasto tukšvārdību. No otras – reti gadās, ka režisors tik burtiski mēģinātu pateikt priekšā, par ko ir izrāde. Varbūt tā izpaužas bailes, ka skatītāji nesapratīs? Varbūt Tīrons domā, ka humanitāro jomu pārstāvjiem pašsaprotamais citiem viņa iestudējuma vērotājiem izrādīsies pārāk ciets rieksts? Taču režisora aizbildniecība pār savu darbu ir lieka – Apmānītā, salīdzinot ar iepriekšējām Tīrona izrādēm, ir tradicionālāks (un tāpēc arī vieglāk uztverams) teātra darbs, balstīts bagātīgā, bet precīzi izstrādātā citātu un zīmju sistēmā. Apmānītā ir burvīgs iestudējums, lai gan to skatīties bez priekšzināšanām par Manna daiļrades specifiku un ar to saistītajiem jautājumiem, šķiet, būtu ja ne neiespējami, tad vismaz mulsinoši.

Tomass Manns ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta vācu rakstniekiem – modernists, izcils romānists, prominents Hitlera oponents emigrācijā (arī tas, protams, palīdz kaldināt viņa slavu). Budenbroki, Burvju kalns, Doktors Fausts, Jāzeps un viņa brāļi – tie ir stāsti par personības sarežģītajām attiecībām ar savu talantu un savu laiku, par pasauli, kas brūk, par dēmoniem, kas ieslēpti aiz cilvēku demonstrētajām ikdienišķajām sejām. Manns ir arī autors, kuram pateicoties homoerotiski motīvi nostiprinās ne tikai avangarda, bet arī pamatplūsmas Eiropas literatūrā (viņa novele Nāve Venēcijā ir teju vai kulta darbs, protams, arī Lučino Viskonti ekranizācijas dēļ). Viņa daiļradei cauri vijas civilizācijas sabrukuma, cilvēces slimīguma, kā arī dzīvības un nāves ciešās līdzāspastavēšanas tēmas, no vienas puses, apskatītas caur psihoanalīzes, no otras – poētisku simbolu piesātinātas, brīžam uz maģiska reālisma robežas balansējošas realitātes prizmu. Apmānītā nepieder Manna izcilākajiem darbiem un lasot brīžam raisa sajūtu, ka autoram raksturīgā smalkā stilizācija un ironija viņa daiļrades norietā kļuvusi tik smalka, ka ne vienmēr izšķirama no nopietnības. Bet dīvainā kārtā šī stāsta kvalitāte jeb stilistiskie trūkumi ar savu divdomību arī piesaista, īpaši, ja Apmānīto lasa primāri kā Manna slavenāko darbu tēmu kopsavilkumu. Un tieši tā rīkojies Tīrons.

Apmānītās pamatā (pēc paša Manna vērtējuma) ir likta anekdote iz dzīves – dāma pāri pusmūžam iemīlas sava dēla jaunajā privātskolotājā un, jūtu kaismes ietekmēta, audzēja izraisītas fizioloģiskas pārmaiņas ķermenī traktē kā brīnumainu jaunības atgriešanos. Riebumu pret Rozālijas fon Timleres (kā varone nosaukta stāstā) ilūzijām un no tām izrietošo uzvedību Manns neslēpj (tai skaitā viņu tiešā tekstā raksturojot visai neglaimojošiem adjektīviem), un fon Timleres kundzes sarunas ar meitu Annu par sievieti dažādās reproduktīvās dzīves stadijās patiešām var lasīt kā ņirdzīgu komēdiju – varoņu čalošana stilizē deģenerēta romantisma pārpacelto stilu, bet pārspriedumi par sievietes seksualitāti veidoti vulgarizēta freidisma manierē un drīzāk šķiet liecinām par dažām stiprajam dzimumam raksturīgām fobijām, ne sievietes psihi.

Vai groteskais sievietes tēls ir Manna nopietnība vai arī ne, no stāsta vien izsecināt šķiet neiespējami, bet iestudējumu nepārprotami ietekmējusi Tīrona interpretācija, ko viņš ieskicē pirmspirmizrādes intervijās.

Tās ir Manna bailes no pretējā dzimuma, kā arī nāves, ko (sagadīšanās?) dēļ arī iemieso sieviete. Lai gan pašā iestudējumā runa drīzāk ir nevis par Rozāliju kā sievieti, bet gan par varoni, kas ļauj autoram neparasti atklāti runāt pašam par savām alkām. Dzīve ir pārlieku īsa, lai bez īpaša pamudinājuma veltītu ilgāku laiku pašvērtīgi interesantu jautājumu noskaidrošanai – piemēram, vai Manns, kurš, spriežot pēc dienasgrāmatu izvilkumiem, pats labi saprata, kurp viņu vilina Erots (tas nepārprotami vilka sava dzimuma, bez tam – aizvien jaunāku indivīdu virzienā, neapstājoties pie pusaudžiem, bet iekļaujot arī bērnus, paša pubertāti vēl nesasniegušo dēlu ieskaitot), tiešām bija tikai latenti homoseksuāls. Bet Tīrona izrādei šāds pieņēmums der lieliski – Apmānītā tādējādi kļūst par sāpīgu autora pašanalīzes seansu. 

Rozālija fon Timlere – Regīna Razuma // Foto – Jānis Deinats

Iestudējumam ir trīs slāņi, kas skatītājam piedāvā detaļās it kā atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas Apmānītās interpretācijas – tas ir teksts, telpa un aktierdarbi. Kad it kā atsevišķie stāsti beigās savienojas vienā tīklojumā, ir noticis teju neticamais: izrādē ir uzburta atmosfēra, aura, kas nepamet arī pēc priekškara aizvēršanās. (Bet atmosfēru teātrī ne vienmēr spēj panākt pat ļoti labi, par tikai profesionāliem režisoriem pat nerunājot!) Ja Mielasts kā režijas darbs bija vērtējams drīzāk kā eksperiments un Pēdējā Ļeņina eglītes veiksmes (jāatzīmē, pēc krietnas iešūpošanās) lielā mērā saistāmas ar iestudējumā spēlējošo aktieru virstalantu, tad Apmānītā rāda, ka Tīrons no savas pieredzes ir mācījies. Katrā ziņā pietiekami, lai spētu uzbūvēt komplicētu izrādi, kurā vienlaikus atradis vietu arī skatītāja aktīvai līdzdalībai.

Apmānītā ir rotaļīgs iestudējums un principā – ar krietnu komēdijas potenciālu. (Pirmizrādē gan zāle sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmusi.) Toni iestudējumam uzdod Tīrona dramatizējums, kurā gan saglabāti Manna Apmānītās elementi (sižeta mugurkauls un citāti, pietiekamā apjomā, lai raksturotu autora stilu), bet daudz kas arī rakstīts klāt. Intelektuālas komēdijas žanram vispirms būtiski uzsvērt neskaitāmās intertekstuālās atsauces, kas šādā veidā ieplūst iestudējumā – no Bertolta Brehta līdz Paulam Cēlanam un caur The Doors atpakaļ pie Brehta; ar Franca Šūberta un Riharda Vāgnera mūziku, ar vizuāliem citātiem…

Atsauces funkcionē gan viegla joka līmenī, reizēm caur paradoksu, reizēm – uzsverot rotaļīgu nejaušību, gan rosina domāt plašākā kontekstā – par ietekmēm un alūzijām. Skatīties tāpēc, protams, ir jo interesantāk – ko izdodas atpazīt, ko ne; kādas asociācijas raisās (divu vienādu kultūras pieredžu jau nemaz nevar būt, tāpēc arī interpretācijas atšķiras), un tā tālāk.

Otrs elements, kas Apmānītajai “pierakstīts”, ir autora tēls – Tomass Manns, ko Tīrona iestudējumā spēlē Ģirts Krūmiņš. Šis tēls kļūst par izrādes atslēgu, proti, Tīrons Regīnas Razumas Rozāliju nepārprotami identificē kā tēlu, kurā Manns apzināti vai neapzināti ieraksta pats savas ilgas, tieksmes un šaubas. Izrādes sākas, uz skatuves iznākot visiem tajā spēlējošajiem aktieriem – Regīnai Razumai (Rozālija fon Timlere), Marijai Linartei (Anna), Kasparam Dumburam (Rozālijas iekāres objekts Kens Kītons), Tomam Veličko (spēlē vairākas mazas lomiņas), Ģirtam Krūmiņam (Tomass Manns). Viņi izpilda virkni iesildīšanās vingrinājumu balsij un ķermenim un labi zina, ka ir aktieri iestudējumā. Šīs zināšanas daži tēli arī paņem sev līdzi, izrādei sākoties. Kad Krūmiņa Manns pēc savas gaumes iekārtojis “spēles telpu” – tas ir, noņēmis baltus pārklājus, kas Annas Heinrihsones iekārtotajā vidē sedz putnu izbāzeņus, un iekārtojies no pārējiem īpaši nodalītā stikla kabīnē –, Rozālija un Anna turpina savus vingrinājumus, pakļaujoties ne tik daudz savai, cik autora gribai. Viņas runā Manna tekstu, bet balsī dzirdams ironisks tā novērtējums, ķermeņi izlokās uzsvērti pārskaistinātās pozās, it kā viņas būtu spiestas dejot sev pretdabiskā baleta uzvedumā. Manns mierā neliekas. Viņš atkārto teikumus, ar kuru izpildījumu nav apmierināts, atkal un atkal aizvirza stāstu virzienā, kurā varones, liekas, nemaz nevēlas doties. Kāpēc viņas pakļaujas? Galvenokārt, protams, tāpēc, ka ir tēli autora darbā un tāpēc – vismaz kādā mērā ir atkarīgas no viņa gribas. Bet pakāpeniski iezīmējas arī kāda cita motivācija, kas Tīrona iestudējumu izsmalcina un padara arī emocionāli baudāmu – Regīna Razuma nospēlē to, ka viņas varone ierauga, cik Mannam svarīgs ir notiekošais. Un viņa ļaujas, teiksim, aiz solidaritātes, cilvēciskas līdzjūtības jūtām, jo ir taču acīmredzama paša autora fascinācija ar varonei piedēvēto mīlas objektu: ne jau velti izrādē krietni izvērsta kāda viesību aina, kur, aizraujoties ar paša stāstījumu, ar Kenu metas dejot Manns, ne vairs Rozālija.

Domu, ka abi varoņi – autors un viņa radītais tēls – ir viens, Tīrons iemieso arī burtiski, brīdī, kad Regīnas Razumas fon Timleres kundze noņem sievišķīgo parūku un parādās uz skatuves ģērbusies gluži identiski Ģirta Krūmiņa Mannam. Pēc mirkļa viņa pārģērbjas vēlreiz un šoreiz jau pilnībā, bez mazākās šaubu ēnas vai vērtējoša skata no malas metas izdzīvot varones iemīlēšanās sāgu. Tā ir daudz mazāk smieklīga, kā brīžam gribējies iztēloties izrādes Mannam, un bez jelkāda ciniska novērtējuma (kā Manna-rakstnieka “oriģinālā”). Tas ir viegli, poētiski, skaisti.

Skats no izrādes "Apmānītā" // Foto – Jānis Deinats

Tīrons intervijās uzsvēris, ka Apmānīto iestudējis Regīnai Razumai. Un patiešām – viņa sarežģītajai lomai ir lieliski piemērota, gan veidojot filigrānas pārejas no ironiska atsvešinājuma uz vieglu grotesku vai klusinātu traģiskumu, gan iemiesojot varones vizuālās pārmaiņas – no krāšņas sievišķības līdz androgīnai elegancei. Brīnišķīgi spēlē Marija Linarte un Kaspars Dumburs; viņa – gluži neatkārojamā ironijā, viņš – demonstrējot fantastisku humora izjūtu un apbrīnojamu konkrētību groteskajā formā, kas varoņa objektīvi ne lielajai lomai notikumos liek sekot ar neatslābstošu uzmanību. Bet visbeidzot – lai cik paradoksāli, Apmānītajā lielāko lomu tomēr nospēlē sajūta. Telpa, kurā Anna Heinrihsone, smalki pārinterpretējot Manna stāstā minētos vides elementus, pēdējā izrādes ainā uzbur no realitātes žņaugiem mirklī izrauties gatavu, Rozālijas dzīves un mīlas alku atbrīvotu pasauli. Iestudējuma telpas noformējumā izmantotie putnu izbāzeņi varones iztēlē izrādās spējīgi atdzīvoties dzīvā gulbī (gulbja lomā – Katjuša Pelli), bet mīļotais, dūmu un spoguļu ielenkts, kaisli čukst gaidītus vārdus. Un nav nemaz tik būtiski, ka Rozāliju no viņas sapņa atdala dzīves un nāves, realitātes un sapņa stikla siena. Ilgas tādiem sīkumiem kāpj pāri. Domāju, par to arī stāsts.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt