Ilze Folkmane 09.01.2019

Cik ilgi kasīsim pakausi?

Skats no izrādes "Mumu" // Foto – Inese Kalniņa

Kurš cilvēks nevēlas būt brīvs? Šķiet, Ivana Turgeņeva stāsta “Mumu” galvenais varonis dzimtcilvēks Gerasims pēc brīvības nealkst. Viņā nav ne grama pretestības, viņš necīnās pret saviem augstākajiem, tiek morāli saēsts, bet tik un tā turpina pakļauties pavēlēm no augšas. Tīri teorētiski mūsdienu kontekstā grūti šādam varonim just līdzi. Tomēr režisora Viestura Kairiša iestudējums “Mumu” Rīgas Krievu teātrī uzliek Gerasimu uz skatuves un pavērš (melno) spoguli pret skatītāju zāli. Sak, ar ko tad mēs esam tik ļoti citādāki?

Stāsts par “Mumu” daudziem skatītājiem jau ir zināms, jo padomju laikā bijis obligātās literatūras sarakstā. Īsumā – dzimtcilvēks Gerasims kalpo savai kundzei, kas viņu ir savtīgi atvedusi no laukiem uz pilsētu un ar vieglu roku atņem viņam mīļoto sievieti Tatjanu, kuru izprecina dzērājam Kapitonam. Kad Gerasims savu mīlestību “pārlicis” uz sunīti Mumu, kundze pavēl no tā atbrīvoties. Gerasims aizbēg atpakaļ uz laukiem, bet pavēli nogalināt sunīti tik un tā izpilda.

Iestudējot “Mumu”, Kairišs izmantojis japāņu leļļu teātra bunraku pamatprincipus –  tajā tradicionāli tiek izmantotas vairāku cilvēku vadītas lelles un viens stāstītājs, kurš maina balsis atkarībā no tēla, tomēr režisors bunraku pielāgojis savām vajadzībām. Bunraku teātrim ierastais leļļu izmērs – puse vai divas trešdaļas cilvēka auguma – šeit neparādās, jo Natālijas Davidovičas un Ilzes Egles veidotā Gerasima lelle ir krietni lielāka par cilvēka augumu, savukārt sunītis Mumu (vienlaicīgi arī Gerasima iemīļotā Tatjana) – mazāka. Arī Jakova Rafalsona Teicējs brīžiem stafeti nodod citiem tēliem, kuri stāstā piedalās paši ar savu balsi, lai gan turpina uz sevi atsaukties trešajā personā.

Spēle ar bunraku tehniku pilnīgi noteikti atmaksājas, jo tā lieliski parāda, kā apkārtējie cilvēki redz Gerasimu un Mumu/Tatjanu. Gerasima lelle, kas tērpta tieši tāpat kā tās vadītājs aktieris Maksims Busels, ir biedējošs, bet pamuļķīgs milzu lempis, no kura apkārtējie nedaudz baidās un kuru nesaprot. Mumu lelle, kas izskatās tieši kā Jekaterinas Frolovas Tatjana, tikai miniatūrā formātā, ir tik sīka, nenozīmīga radība, ka tā brīžiem gluži vai pazūd lielās zāles melnajā tukšumā. Savukārt Maksims Busels un Jekaterina Frolova iemieso šo tēlu iekšējās pasaules un to, kā viņiem izdodas vienam otru atrast haotiskajā pasaulē.

Lelles un aktieru atveidotie tēli uz skatuves ir kā dubultnieki, to klātesamība iekodēta jau stāsta nosaukumā – “Mumu”, kurā dubultota šķietami nenozīmīga zilbe. Lelles ir Gerasima un Mumu/Tatjanas (jeb patiesas mīlestības) “publiskie tēli” – tas, kā abus varoņus redz citi, lai gan šis ārējais apvalks kontrastē ar viņu iekšējo pasauli. Milzis Gerasims beigās izrādās garā mazs, lai gan viņā ir tik daudz mīlestības un cerības, bet mazais sunītis Mumu ir vienīgais tēls, kurš cīnās pretī un nepakļaujas valdošajiem likumiem. Tieši Gerasima lelle sagrābj Maksima Busela Gerasimu savās milzu ķetnās pēc Mumu slepkavības un nevēlas laist vaļā – šķiet, Gerasims, mūžam paliks dzimtcilvēks neatkarīgi no tā, vai kādreiz piedzīvos īstu brīvību.

Varas problēma lieliski atainojas arī citos tēlos. Jakova Rafalsona Teicējs diriģē visu darbību jau kopš pirmās minūtes, izrādes sākumā it kā humoristiski piedraudot skatītājiem par telefonu izslēgšanu. Ne velti brīdī, kad Teicējs kāpj uz skatuves, viņš ieņem tieši vecās kundzes lomu, kura arī kontrolē un vada stāstu. Tādējādi stāsta būtība no Turgeņeva pasaules tiešā veidā tiek ienesta arī uz skatuves un zālē, skatītājiem ar šāda atsvešinājuma palīdzību liekot domāt par savu lomu pakļaušanās diskursā.

Skats no izrādes "Mumu". Centrā: Teicējs – Jakovs Rafalsons // Foto – Inese Kalniņa

Interesanti vērot grotesko Igora Nazarenko Kapitona, Aleksandra Maļikova Gavrilas un Olgas Ņikuļinas, Jūlijas Berngardtes, Janas Herbstas un Māras Uzuliņas vārdā nenosaukto tēlu attiecības ar Rafalsona Teicēju. Tēli, izdzirdot, kādas darbības no viņiem sagaida stāstītājs vai kundze, gluži brehtiskā manierē (par ko liek domāt arī visu izrādi klātesošais milzu uzraksts “MUMU” virs skatuves) uzlūko savu diriģentu un nevēlas pakļauties. Gavrila acīmredzami jūt līdzi Gerasima pārdzīvojumiem, un Tatjana nevēlas pārlikt roku no labā vaiga, uz kura viņa gribēja dzimumzīmi, uz kreiso, kur to ierakstījis Turgeņevs un grib redzēt Teicējs. Tomēr ar Teicēju vai kundzi strīdēties nav vērts – viņu kontrole pār saviem padotajiem nezūd ne mirkli.

Brīnišķīgi, ka arī visas pārējās izrādes zīmes savijas vienā veselumā, lai pastiprinātu šo sajūtu, ka Gerasims un Mumu/Tatjana ir vienīgie, kuru sirdīs vēl slēpjas kas neierasts un nepieradināts, ko beigās diemžēl pietrūkst spēka realizēt.

 

Kostīmu mākslinieces Anetes Bajāres-Babčukas tērpi visiem tēliem veidoti melnos un pelēkos toņos, bet Gerasima, Tatjanas un viņu leļļu ietērpi ieturēti gaišākās – baltās nevainības un zilās cerības krāsās.

Kamēr tumšās krāsās tērptie tēli saplūst ar paša Viestura Kairiša veidoto melno minimālistisko scenogrāfiju (slīps paaugstinājums, kas ik pa laikam rotē uz skatuves ripas), galvenie tēli uz tā izceļas, brīžiem pat gluži kā izaug no bezgalīgās tumsas, sevišķi, kad, skatuves ripai griežoties, šķietami ne no kurienes burtiski parādās Tatjanas tēls. Mārtiņa Feldmaņa gaismas precīzi atklāj to, kas skatītājiem jāredz, bet visu pārējo klāj maģiskā tumsā, no kuras jebkurā brīdī var iznirt jebkas, ko iztēle var uzburt.

Visu izrādi pavada arī Uģa Vītiņa mūzika, kuru atskaņo pats komponists, Ilze Grunte un Viktors Veļičko, un mūzika kļūst par vienu no svarīgākajiem iestudējuma elementiem. Smeldzīgās, dažbrīd uz zāģa spēlētās melodijas rada vienotu izrādes plūdumu, un konstantajā muzikālajā pavadījumā bieži vien ir viegli aizmirst, ka Gerasims ir kurlmēms. Tāpēc brīdī, kad muzikālā partitūra pārtrūkst un mirst Mumu, klusums uz skatuves un visā skatītāju zālē ir divtik spēcīgs. Gerasims nedzird, bet jūt un visu atlikušo dzīvi jutīs, kā mirst daļa viņa dvēseles.

Iestudējums sākas ar stāstu, kas nav daļa no Turgeņeva “Mumu”. Rafalsona Teicējs skatītājiem vēsta tādu kā fabulu, varbūt pat anekdoti par kādu krievu spēka mitriķi, kurš vienkārši vēlas mierīgi dzīvot savās mājās, bet ik pa laikam tiek izsaukts glābt te dzimteni, te Krieviju, te Eiropu. Un katru reizi, kad viņš atgriežas mājās kā uzvarētājs, viņam ir noņemts kas dārgs, līdz pazūd arī viņa paša necilā būdiņa. Bet šis spēka mitriķis, kurš darījis pasaulei tik daudz laba, spēj tikai pakasīt pakausi un samierināties ar notikušo, nevis izmantot savu spēku, lai cīnītos par sevi.

Skats no izrādes "Mumu". Centrā: Gerasims – Maksims Busels, Tatjana – Jekaterina Frolova // Foto – Inese Kalniņa

Arī vairāki “Mumu” varoņi uz skatuves ik pa laikam pakasa savus pakaušus, un šī it kā tik vienkāršā, nenozīmīgā kustība ieliek izrādes vēstījumu mūsdienīgā kontekstā, kurā mēs visi reizēm izvēlamies pakasīt pakausi un necīnīties.

“Mumu” ir viegli uztvert kā stāstu par nabaga dzimtcilvēku, kuru iznīcina viņa dzīves apstākļi. Tomēr pakauša pakasīšana un tas, ka pie Tatjanas/Mumu miesām mielojas viņas pašas lelle, liek domāt par mūsu pašu atbildību savā šībrīža bezdarbībā. Nevar noliegt, ka tā radusies daudzu gadsimtu gaitā un dažādu apstākļu diktēta, bet vai nebūtu laiks to apzināties un virzīties prom?

Kad iestudējuma beigās tēli vienojas kazaku tautasdziesmā, kurā lūdz tautas brīvību, ko iespējams iegūt tikai caur patiesību, skaidrs, ka Gerasims šo brīvību neieguva. Skaidrs arī tas, ka lielā daļā pasaules, varbūt pat tepat pie mums šī brīvība ir savā ziņā tikai nomināla. Un tieši tāpēc iestudējumā “Mumu” mēs redzam Viesturu Kairišu savā labākajā formā. Izrādē spilgta, izturēta teātra valoda meistarīgi savijas ar senu, bet tajā pašā laikā arī aktuālu, ārpus laika eksistējošu saturu, kas liek domāt par mums pašiem. Lai acīm un ausīm estētisks baudījums, bet prātam un dvēselei būtu, par ko domāt.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt