Ieva Rodiņa 26.01.2019

Beigās uzvarēs draudzība

Skats no izrādes "Perturbons" // Foto – Kristīna Lāce

Kas ir Perturbons? Kur viņš dzīvo? Ko viņš dara? Vai viņš ir slikts? Vai tomēr labs? Kā rīdzinieki var pie viņa nokļūt? Dodoties uz teātra trupas KVADRIFRONS un režisores Paulas Pļavnieces jauniestudējuma “Perturbons” pirmizrādi Rīgas cirkā, no piecgadīgā krustbērna saņemu gūzmu jautājumu, uz kuriem kopīgi cenšamies atrast atbildes.

Ieskatoties KVADRIFRONA mājaslapā, var uzzināt, ka Perturbons ir “kas vēl noslēpumaināks un biedējošāks par vakcīnām, tārpu vēderā un vidusauss iekaisumu reizē. Perturbons (..) rada normālās gaitas traucējumus mūsu pasaulē, rausta internetu un atšālē kolu” [1]. Līdzīgu principu, par iestudējuma galveno varoni padarot mistisku būtni, kuras meklēšanā tiek iesaistīti skatītāji, Paula Pļavniece jau iepriekš izmantojusi Valmieras vasaras festivālā tapušajā izrāžu diloģijā par Viktoru Sapropeli [2]. Taču, kamēr vārds “sapropelis” saistīts ar konkrētu izcelsmi – purvos sastopamiem nosēdumiem –, Perturbona gadījumā nevarētu teikt, ka uzveduma veidotāji centušies radīt konkrētu priekšstatu par to, kas tieši ir šis radījums. No vienas puses, tas rada nelielu apjukumu, jo noformulēt skaidru atbildi uz jautājumu “Kas ir Perturbons?” tā īsti neizdodas ne man, ne manam līdzgājējam. No otras puses, izrādes kontekstā tas arī nav tik būtiski, jo Perturbons drīzāk ir ideja par kaut ko materiāli grūti tveramu, līdz galam racionāli neizskaidrojamu un nekontrolējamu, vienlaikus bīstamu un aizraujošu.

Uz skatuves jau pirms izrādes sākuma redzama tāda kā telts, kas burtiski aplipusi ar dažādām mantām (sākot no ķeblīša, beidzot ar boti, mugursomu un pat velosipēda rāmi) un kas no skatītājiem nodalīta ar aizsarglentēm. Kā pavisam drīz uzzinām – mūsu acu priekšā ir ļoti bīstams objekts – Perturbona perēkļa pūznis, kura ieeja ved pavisam citā, Perturbona pasaulē, un tur viss ir ačgārni. Šajā dīvainajā veidojumā negaidot pazudis viens no KVADRIFRONA aktiertrupas četrotnes – priecīgais, stingrais un atsperīgais (pašu kvadrifroniešu dotais raksturojums) kolēģis Āris. No šī sižeta pavērsiena – pazudušā drauga meklējumiem – arī izaug iestudējuma detektīvintriga, ļaujot darbībā kā palīgus iesaistīt jaunos skatītājus, kuri paši var izvēlēties, kā viņus sauks (pirmizrādē bērnu-izmeklētāju komanda pēc neilgām diskusijām iegūst jautru nosaukumu – “Ir-jā-detektīvi”).

Jau kopš pirmajām minūtēm teātra trupas KVADRIFRONS aktieri pierāda un parāda, ka izrāde ir radoša un personiska kopdarba rezultāts, kura mērķis ir ne tikai izstāstīt sižetu, bet arī spēlēt un spēlēties, izbaudot pašu procesu.

Ance Strazda, Āris Matesovičs, Reinis Boters un Klāvs Mellis nemēģina atveidot izdomātas lomas, bet vienkārši sarunājas ar skatītājiem, padarot viņus par izrādes daļu, un pirmizrādē (26.01.18.) šī komunikācija izdodas dabiski un nepiespiesti. Turklāt reti ir tie gadījumi, kad (sevišķi bērnu izrādēs) aktieri ne tikai uzdod jautājumus, bet arī prot ieklausīties atbildēs un improvizēt atbilstoši tām, vienlaikus saglabājot stingru izrādes rāmi.

Klāva Meļļa un Ances Strazdas radītais teksts piedāvā piedzīvojumiem bagātu un spraigu vēstījumu, kurā ik pa brīdim izskan arī Ineses Zanderes asprātīgie dzejoļi, visbiežāk – kā pamatdarbībā ievītas intermēdijas ar Ulda Sniķera komponēto mūziku un Katrīnas Albužes iestudētajām kustībām. Mākslinieču Austras Hauks (telpa) un Bertas Vilipsones (kostīmi) radītais vizuālais noformējums ir gana detalizēts, lai būtu interesanti pētīt, kā aktieru rokās atdzīvojas šķietami vienkārši sadzīves priekšmeti – piemēram, zaļa mugursoma kļūst par krokodilu, u. tml. Izrādes sižetam vajadzīgo ceļojuma efektu rada arī Jāņa Sniķera veidotā gaismu dramaturģija, kurā spējas atmosfēras maiņas skatītājus te ieved fantāzijas (Perturbona) pasaulē, te atgriež dzīvē jeb sarunā ar aktieriem.

Klāvs Mellis, Āris Matesovičs, Ance Strazda, Reinis Boters izrādē "Perturbons" // Foto – Kristīna Lāce

Izrādes estētika (piemēram, uniformām līdzīgie tērpi) apzināti raisa asociācijas ar dažādām nu jau par klasiku uzskatāmām piedzīvojumu filmām – piemēram, Ance ar apaļajām brillēm un neiztrūkstošo piezīmju blociņu, kurā tiek piefiksēti izmeklēšanas pavedieni, atgādina okšķerīgo Velmu no detektīvmultfilmas “Skubijs Dū”, kamēr Reiņa polsterētais torss un Klāva izmantotā pistole, ar kuru tiek testēti no Perturboņa pūžņa negaidīti izgrūstie priekšmeti, stipri vien atgādina 80. gadu TV grāvēju “Spoku mednieki”.

Šie un citi iedvesmas avoti šķiet savijušies tik radošā mudžeklī, ka tas liek nevis meklēt konkrētas atsauces, bet gan uztvert to kā žanrisku spēli, kurā ir gan nopietnība, gan arī pietiekama deva ironijas, kas funkcionē kā pievienotā vērtība pieaugušajiem skatītājiem.

50 minūšu garajā uzvedumā katrs no varoņiem izceļas ar kādu sev raksturīgu īpašību, kas kļūst redzama tieši salīdzinājumā ar pārējiem trim draugiem. Kā jau katrā kompānijā – kāds ir pārgalvīgs (Klāvs), kamēr cits – apdomīgs (Ance), kāds ir drusku bailīgs (Āris), kamēr cits – drosmīgs (Reinis). Nedaudz deklaratīvajā izrādes finālā, kurā radošā komanda pārlieku centīgi cenšas salikt visus punktus uz “i”, kļūst skaidrs, ka, neskatoties uz savstarpējiem ķīviņiem un nesaskaņām, beigās uzvarēs draudzība.

 


[2] Režisores Paulas Pļavnieces kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu veidotā izrāde “Kur pazudis Viktors Sapropelis?” 2017. gadā tika spēlēta lietotu mēbeļu veikalā, bet 2018. gadā – tukšā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas baseinā.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt