Maija Svarinska 14.01.2019

“Cīrulīšu” liriskā dziesma

Elmārs – Mārcis Maņjakovs, Zelma – Lāsma Kugrēna // Foto – Kristaps Kalns

Harija Gulbja lugu “Cīrulīši” pārlasīju neilgi pirms Nacionālā teātra pirmizrādes un atkal secināju jau zināmo – klasiķis. Nekāda ideoloģijas slazda, izmet no teksta dažus apzīmējumus, teiksim, “kolhozs” vai “priekšsēdētājs”, citviet, kā, piemēram, dzirdams jaunajā uzvedumā, ieklikšķini vārdiņus “čipsi” vai “sekss”, un esi mūsdienās. Pat Beļģija ir minēta, kur komandējumā bijusi viena no “Cīrulīšu” saimes sievietēm. Lasi, neviļus brīnies un jūties, tā sakot, kā mājās. Tavas sāpes, tavas bažas, tavas cerības.

“Cīrulīši”, kā zināms, pirmo reizi iečivinājās 1975. gadā uz Nacionālā teātra skatuves un tūdaļ ierakstīja vēsturē Lidijas Freimanes izcili veidoto lugas galveno varoni, kas aktrisei arī tika rakstīta. Viņas Zelma bija mātes, būtībā Latvijas, vispārinošs tēls. Citiem vārdiem sakot, tas bija ļoti tautisks un tā laika kontekstā patiesi nozīmīgs tēls. Vispār, spriežot pēc recenzijām, varētu teikt, ka latviskums bijis caurviju motīvs visai izrādei. Tādēļ skatītāji šo uzvedumu arī bija jo sevišķi iemīļojuši.

Bet pēc pieciem gadiem klajā nāk Oļģerta Dunkera filma, kurā Zelmas lomu tēlo Velta Līne. Būtībā dramatisma piesātināts darbs, kura zemteksts liecināja, ka īstā Latvija, kas bijusi starpkaru periodā, ir zaudēta. Ir vērts ieskatīties kaut vai filmas finālā. Pretstatā lugai neviens no bērniem nebrauc atpakaļ pie mātes. Zelma, atgriezusies “Cīrulīšos”, nekustīgi sēž viena pati istabā pie lielā ģimenes galda, visapkārt stindzinošs tukšums, tikai krāsnī plīvo uguns liesmiņas. Taču cerību tās nevieš, jo Zelma ir kā traģiskas vientulības personifikācija. Bet beigās garumgarš kadrs: “Cīrulīšu” māja, laukā no skursteņa nestīdz dūmu strūkla, un visu sedz dziļa sniega sega, kurā nav nevienas pēdas.

2011. gadā Dailes teātrī Laura Gundara režijā “Cīrulīši” atkal čivina uz nebēdu. Kā citādi: brīvajā Latvijā visi brīvi. Visiem jārisina problēmas, rokās mobilie telefoni, jo katram savi kreņķi, visi nervozi, kā jau tas mēdz būt krīžu laikā. Šo kontekstu precīzi raksturojusi Maija Treile (Uzula-Petrovska): “Netiešā veidā izrādē “Cīrulīši” māju var saskatīt kā visas Latvijas metaforu. Pamest vai nepamest?” (“Diena”, 2011, 14. okt.) Daudzi, kā zinām, pameta.

Šis jautājums ir aktuāls arī Edmundam Freibergam, par ko viņš, iestudējot “Cīrulīšus” uz Nacionālā teātra Lielās skatuves, izteicies vēl pirms pirmizrādes: “Tā ir luga par ģimeni, par mājām, par mīlestību un tās trūkumu, par to, ka gluži kā “Cīrulīšu” mājas varam zaudēt Latviju, kas mums visiem ir tuva un dārga.” ( Kroders.lv, 2018, 7. nov.) Acīmredzami tāpēc Freibergs itin kā cieši sasaista mūs ar izrādes varoņiem, jo darbība sākas ar to, ka tieši no skatītāju zāles parādās Mārča Maņjakova Elmārs, uzskriedams uz skatuves, tas ir, tur, kur mājo “Cīrulīši”.

Tieši tā, gandrīz visiem no mums ir vai senāk ir bijuši savi “Cīrulīši”. Pat ja neesam tur dzimuši, gandrīz katrs latvietis pazīst to pacilājošo, līksmes pilno bērnu dienu braucienu vai nu pie vecmāmiņas, vai pie tantes un onkuļa, vai pie citiem tuvākiem vai tālākiem lauku radiem. Tur būs tik jautri, tik labi! Bet šodien daudziem vairs nav, pie kā aizbraukt uz laukiem. Lūk, arī Zelmas “Cīrulīši” kļuvuši pavisam tukši. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš, šķiet, noteicis visas izrādes kopējo toni. Māju kā tādu faktiski nemaz nav. Redzams tikai gaisā paslējies jumts un tāds kā vējtveris jeb priekšnamiņš. Toties labi jūtama daba. Nē, redzamas ir arī dramaturga detalizēti aprakstītās vajadzīgo un nevajadzīgo mantu kaudzes. Taču pāri visam smeldzīgi skaisti slīgst koku zari. Es teiktu, ka šo “Cīrulīšu” ārējā veidolā jaušams skumju pilns lirisms.

Par lirisku var dēvēt arī visu Freiberga izrādi. Lirisms – tāda aizmirsta parādība gan mūsdienu režijā, gan aktieru spēlē. Var būt, ka tas, saplacis zem interneta, viedtālruņu spiediena, pazūd arī no mūsu dzīves. Tam vairs neatliek laika.

Jauniešiem, iespējams, šī izrāde var šķist pat vecmodīga. Turklāt piemirstas arī Staņislavska sistēma. Bet aktieru darbs nudien viegli pakļaujas reāli psiholoģiskajai spēles definīcijai. Starp citu, izrādi skatījos trīs reizes un pārliecinājos, kā šī aktieru spēles skola ļauj tēlam attīstīties un neiekonservēties. Visi varoņi ir dzīvi cilvēki, mūsu laikabiedri, tādēļ viņu pārdzīvojums rod atbalsi skatītājā.

Raimonds – Jānis Āmanis, Vizma – Inga Misāne-Grasberga, Elmārs – Mārcis Maņjakovs // Foto – Kristaps Kalns

Kā, piemēram, it kā viegli un vienkārši Maņjakovs radījis Elmāra tēlu, jaunu vīrieti, kas noguris no dzīves un pats no sevis. Tai pašā laikā viņa Elmārs spēj būt balsts – īsts vīrietis, kas zina, kad labāk paklusēt, kad uzkliegt, kad apkampt. Ne jau nejauši tik alkaini viņu mīl Marijas Bērziņas Gundega. Lieliski izstrādāta šī laulātā pāra attiecību partitūra. Sākumā varētu likties, ka Gundega, kas paradusi būt dzīves priekšplānā, arī ģimenē vēlas spēlēt pirmo vijoli. Taču izrādes gaitā pārliecināmies, ka tā ir patiesa vilkme pēc īstas mīlestības. Šo lomu spēlē arī Evija Skulte. Viņas varone, šķiet, ir nedaudz inteliģentāka vai, precīzāk, viņa nav tik ekspresīva emocijās. Varbūt Elmāram ar viņu ir vieglāk sadzīvot, taču skatītājam, domāju, ir interesantāk vērot viņa kopdzīvi ar Bērziņas varoni.

Freibergs, manuprāt, precīzi jūt abu lauleņu attiecību modeļus, jo sevišķi sieviešu lomu tajos. Piemēram, Daigas Kažociņas atveidotā Elmāra brāļa sieva Vizma ir lieliski apguvusi prasmi vadīt savu vīru – Jāņa Āmaņa Raimondu. Ja Raimonds “neklausa”, tad jāuzslavē, jāuzmundrina, jāpažēlo, sak, citi tavu cēlsirdību nenovērtē, bet, tiklīdz vīrs atslābst, uzreiz izmanto šo brīdi, lai uzspiestu savu gribu. Ingas Misānes-Grasbergas Vizma ir vēl rafinētāka spēlmane. Dziedot slavas dziesmas savam vīram, gandrīz vai burbuļo kā strautiņš. Tomēr Āmaņa Raimonds, kaut arī atmaigst no komplimentiem, iepriecināts par tik smalku savas personības uztveri, sirdī  paliek nelokāms. Tāpat kā Elmārs, viņš no tiesas ir uzticams savas mātes dēls.

Izrāde tieši tāpēc ir tik spēcīga, ka tās zemtekstā dominē visu varoņu jūtu patiesums, īsts sirsnīgums. Tā patiesi ir ģimene. Ir strīdi, savstarpēja nesapratne, taču pāri visam ir nepieciešamība būt kopā, kaut vai reizi gadā.

Tādēļ pēdējā diena “Cīrulīšos” visiem ir kā atvadas, kurās skumjas centīgi tiek slēptas citam no cita un jo sevišķi no mātes. Lāsma Kugrēna Zelmas lomā ir radījusi apbrīnojami inteliģentu un dziļu mātes tēlu – tādu māti, kas palīdz, bet nekad netraucē saviem bērniem dzīvot. Cik interesanti vērot aktrises spēli, ja redzi un jūti, kā un kāpēc viņas varone reaģē – vai nu tā ir viņas sejas izteiksme, vai balss tonis – uz tā vai cita apkārtesošā partnera, tātad ģimenes locekļa, uzvedību. Meita atzīstas, ka grasās precēties ar vīrieti, kam jau ir bijusi ģimene. Ap galdu sēdošo radinieku reakcija ir dažāda, arī māte ir samulsusi. Taču, tiklīdz saasinās nosodījuma gaisotne, mamma tūdaļ pieceļas un steidz apkampt meitu, saprazdama, ka viņā sāpīgu sirdsapziņas pārmetumu jau tāpat ir liku likām. Šo iekšējo jūtu gammu es jo sevišķi uztvēru Lienes Sebres Silvijas atveidojumā (otra tēlotāja Ilva Centere). Gudra, vitāla jauna sieviete, kas jau no mazotnes, šķiet, paradusi meklēt atbalstu vecākajā brālī Elmārā, un tas manāms arī tagad. Tā mēdz būt: par nedarbiem mammai jāstāsta pēdējai.

Taču šai mammai var atzīties itin visā. Tādēļ, ka sirdsgudra sieviete, un to var manīt kaut vai Kugrēnas mīmikas spēlē. Tas nav mātes tēls ar lielo burtu, nav arī nekāda tautiskuma vispārinājuma. Tā ir māmiņa. Sieviete, kas prot mīlēt, prot saredzēt otra cilvēka sāpes. Piemēram, cik maiga viņa ir pret Elmāra bijušo draudzeni Ingrīdu, kura, kā to redzam jo sevišķi Ingas Misānes-Grasbergas tēlojumā (otra tēlotāja Daiga Kažociņa), iekšēji ir jau pavisam brīva no šī senā romāna, tik vaļsirdīga un mīļa. Tomēr Zelmai no sirds rūp Ingrīdas dvēsele – tas, vai jaunajai sievietei patiešām vairs nesāp piedzīvotā nodevība, neuzticība. Beigu beigās Zelma arī izšķiras braukt pie Ingrīdas dzīvot. Tādēļ, ka negrib apgrūtināt savus bērnus. Diezin vai šo lēmumu noteic tas, ka vedeklu, raug, izbiedējis līdzņemamo “krāmu” daudzums. Drīzāk tā ir vēlme būt tuvāk “Cīrulīšiem”. Kaut gan šis viņas nodoms dēlu, protams, sāpina. Un kā visos iestudējumos, šīs situācijas dziļi sarūgtinātie bērni dodas prom katrs uz savām mājām.

Olga – Rasma Garne, Zelma – Lāsma Kugrēna // Foto – Kristaps Kalns

Atšķirībā no lugas Freibergs izvēlas, tāpat kā tas bijis filmā, simbolisku finālu. Avanscēnā vienatnē sēž Ingrīdas tante Olga – loma, ko lieliski tēlo gan Līga Liepiņa, gan Rasma Garne. Viņas priekšā nobružāts koferītis, no kura viņa izņem Zelmas ģimenes vecos pulksteņus. Izņem vienu, sakrata, un kaut kur tuvumā ieskanas tikšķi. Tad izņem otru, atkal tikšķ. Tad trešais, arī tikšķ, tikai maigāk. Kādēļ trīs? Varbūt tādējādi Zelma savulaik svētījusi savu bērnu ienākšanu šajā pasaulē? Katram savs laiks. Un pēkšņi mēs izdzirdam viņu balsis, kas sauc mammu. Mūžsenā tēma – sauciens pēc mammas.

Bet mamma, tāpat kā izrādes sākumā Elmārs, izskrien uz skatuves no skatītāju zāles. Izskrien un saka Olgai: “Es nevarēju… Nevarēju aizbraukt.” Maigi ieskanas putnu vai varbūt eņģeļu balsis (komponists Valdis Zilvers). Un mūsu acu priekšā paceļas un augstumos izzūd mājas jumts. Precīzs simbols – mūžības pieskāriens. Bet Zelma apsēžas priekšnamiņā, kas tagad jau tapis par ieeju Turp. “Cīrulīši” izmirst cits pēc cita. Vai izdosies saglabāt Latviju, ja zemei nav sava zemnieka?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt