Lauma Mellēna-Bartkeviča 29.01.2019

Atbruņojoši vienkāršā prieka spēle

Pendltons – Kaspars Gods, Polianna – Elizabete Marija Brante // Foto – Justīne Grinberga

27. janvārī Liepājas teātrī savu skatuves dzīvi sāka “Polianna” – izrāde bērniem (patiesībā ne tikai) pēc Eleonoras H. Porteres romāna motīviem dramaturģes Justīnes Kļavas pirmajā dramatizējumā Liepājā un Dž. Dž. Džilindžera režijā. Bez gerlām platformenēs, pavulgāriem jociņiem un krievu popmūzikas – iespējams, to noteikusi arī izrādes piederība projektam “Skolas soma”. Paradoksāli – kad liekas, ka režisors vairs nespēj ne ar ko pārsteigt, viņš izdara kaut ko tiešām sev netradicionālu – iestudē izrādi bez gruzona, splīna un groteskas, vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem un skaidru, lai arī skumīgu vēstījumu. Pilna pasaule nelaimīgu cilvēku, kuri nevar un dažreiz arī spītīgi negrib saprast, ka laimes trūkumā nav vainojams nekas cits kā katrā iekšā dziļi sēdošais aizvainojums un dusmas par pasaules netaisnīgumu, kas šķiet mērķtiecīgi uzbrūkam savam upurim. Bārene Polianna, kuras ierocis pret depresīvām domām ir nelaiķa tēta iemācītā prieka spēle, pat visdraņķīgākajās situācijās saskatot kaut ko, par ko priecāties, ļauj ne vien izdzīvot, bet arī likt apkārtējiem ieraudzīt labo, pozitīvo, iedvesmojošo un priecīgo katram savā dzīvē, kur, protams, netrūkst ne ikdienas klapatu, ne sirdsēstu.

Aigara Ozoliņa radītās scenogrāfijas pamatelements ir leļļu māju atgādinoša cakaina nama fasāde, savukārt pati leļļu māja divdesmitkārtīgā samazinājumā pret galveno dekorāciju šķērsgriezumā novietota un izgaismota proscēnija labajā pusē. Tajā Polianna laiku pa laikam kā mikromodelī izspēlē savu pārvietošanos pa Haringtonu villu, piemēram, no tumšās un karstās jumtistabiņas uz jumtu vai vēlāk – pārvākšanos uz labāku istabu otrajā stāvā. Spēles un reizē bērnības metafora ir arī sākumā un beigās pār skatuvi braucošā rotaļu vilciena lokomotīve. Tāda – pa jokam, tomēr nopietna – ir arī visa izrāde, kur skatītājs tiek vests teju terapeitiskā psiholoģijas seansā. Caur lugas varoņu – Pollijas, Nensijas, ārsta Hiltona, mācītāja, raudošās atraitnes, Millijas, misis Snovas un mistera Pendltona – individuālajiem stāstiem tiek pierādīta prieka spēles efektivitāte. Spēles ar mērogu telpā notiek arī pirmā cēliena beigās, kad galvenajiem varoņiem uzbrūk cilvēka izmēra mušas. Šeit vietā atzīmēt kostīmu mākslinieces Ramonas Barsegjanas izcilo veikumu – lielizmēra mušu kostīmi kontrastē ar klasiskā stilā, bet spilgtās krāsās (sarkans, smaragdzaļš, zils) veidotajiem galveno varoņu tērpiem. Atsevišķu uzslavu pelna konceptuāli ietilpīgie putni uz kaprīzās, “nekustīgās” slimnieces misis Snovas galvas.

Titulloma izrādē uzticēta Elizabetei Marijai Brantei. Uzdevums spēlēt bērnu ir sarežģīts vairākos aspektos – runasveids, ķermeņa plastika, intonācijas ir gana liels izaicinājums maz pieredzējušai aktrisei, tomēr vienlaikus, šķiet, režisors apzinājies, ka iesācējs ir brīvāks no dažādām klišejām, kas nereti ir klupšanas akmens, kad pieaugušajiem jāspēlē bērni. Dramaturģiski Polianna ir meistarīgi veidots tēls, kuram ir tik spēcīga mijiedarbība ar citiem personāžiem (Leona Leščinska burvīgi rezignēto dārznieku Tomasu, Samiras Adgezalovas aušīgo Nensiju un Signes Dancītes paštaisno Polliju), ka skatītājs labprāt tam notic un dzīvo līdzi, neaizķeroties ne aiz aktrises reizumis neskaidrās dikcijas, ne diezgan saspringtajiem pleciem, kas šķiet piederīgi nevis Poliannas veidolam, bet gan pašas aktrises pašreizējām plastiskajām izpausmēm uz skatuves. 

Snovas kundze – Sigita Jevgļevska, Millija – Karīna Tatarinova // Foto – Justīne Grinberga

Mazliet sarežģītāk ir ar dziedāšanu – Kārļa Lāča meldiņi, kuros spoguļojas autora agrāk rakstītie mūzikli Dailes teātrī un mazliet sentimentālas alūzijas par padomju laika bērnu multfilmām un kino, ir gana lipīgi, lai jau otrajā pantiņā vai atkārtojuma reizē pamanītu intonācijas peldēšanu vismaz ceturtdaļtoņa robežās. Zināms, dramatiskajā teātrī var dziedāt arī netīri, un tas nevienu netraucē, ja sniegums ir atraktīvs, kaut vai ja atceramies Singas (aktrises Veras Singajevskas) leģendāro Karlsonu. Tomēr šajā gadījumā izrādes hits – Poliannas dziesmiņa nekādā ziņā nav iecerēta kā komiskais numurs, kuram vokālā snieguma kvalitātē būtu tik ļoti jākontrastē ar epizodiskiem, bet spilgtiem Sigitas Jevgļevskas vai Karīnas Tatarinovas muzikālajiem numuriem. Horeogrāfijas aspektā Lindas Kalniņas radītā deja, kurā ir kaut kas no savulaik populārās “Makarenas”, balansē uz dekoratīvisma robežas, tomēr funkcionē kā kopības reprezentācija starp personāžiem, kuri iepriekš pat savā starpā nesarunājās.

Lūzuma punkts izrādes dramaturģijā ir brīdis, kad pati Polianna zaudē ticību prieka spēlei. – sadusmojusies, ka visi labie nodomi sameklēt mājas Mārtiņa Kalitas mazajam klaidonim Džimijam izgāzušies, viņa vairs nespēj atrast, par ko priecāties, turklāt vēl gūst nopietnu traumu, kuras sekas var būt neatgriezeniskas.

Tad pat krustmātei Pollijai nākas pārkāpt savus principus un iestudējumā apvērstā veidā parādās izrādes pamattēma – tagad prieka spēli, lai ticību labajam atgrieztu Poliannā, spēlē visi viņas “izdziedinātie”.

Vienkāršā dramaturģijas shēma strādā nevainojami, turklāt vienlīdz aizkustina gan lielus, gan mazus skatītājus, kas ir veiksmes formula ikvienam uz bērnu auditoriju orientētam mākslasdarbam. Dž. Dž. Džilindžera “Polianna” ļauj izteikt pieņēmumu, ka režisoriem reizēm ir veselīgi paspēlēties ar bērnu izrādēm, sevišķi tad, ja tas nav ikdienas profils. Labi dramatizētā materiālā šis formāts ļauj neko nepārmudrīt un vienlaikus prasa paiet sāņus no līdz apnikumam nodilušām iebrauktajām sliedēm.

Drukāt 

Atsauksmes

  • GitaVGM 29.01.2019

    Lauma M-B: "... Zināms, dramatiskajā teātrī var dziedāt arī netīri, un tas nevienu netraucē, ja sniegums ir atraktīvs, kaut vai ja atceramies Singas (aktrises Veras Singajevskas) leģendāro Karlsonu... "
    - - - - - - - - Atļaušos nepiekrist. Dramatiskajā teātrī var TĒLOT, ka dzied NETĪRI, ja to prasa tēla raksturojums. Un Singajevska, starp citu, dziedāja ļoti tīri - savā īpatnajā, īpašajā balsī, bet tīri, arī leģendārajā Karlsonā. Un vēl - varbūt cienījamā apskatniece varētu pastāstīt, no kurienes viņai ZINĀMS, ka dramatiskajā teātrī var dziedāt netīri? Varbūt autore jauc netīru dziedāšanu ar meldiņa neturēšanu? Jo arī un pat operā dziedoņiem var gadīties pa netīrai notij ar visu meldiņa turēšanu,

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt