Toms Čevers 05.02.2019

Kontrasti un Aleksandra

Aleksandra Beļcova – Zane Dombrovska, Romans Suta – Jānis Kronis // Foto – Mārīte Meļņika

“Meistars un Aleksandra” – Mūzikas un mākslas atbalsta fonda “Kultūrmarka” paspārnē tapušajam kārtējam Latvijas mākslinieku portretējumam dots nosaukums, kas vedina uz visai pretenciozām asociācijām ar hrestomātisko Mihaila Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”. Trivializējot var teikt, ka maģiskā reālisma romānā Margarita noteikti nav galvenā varone, ja kāds vispār uzņemas nosaukt šī polifoniskā darba galveno tēmu. Arī izrādes veidotāji, šķiet, apzināti vienu no Latvijas modernās tēlotājmākslas celmlauzēm Aleksandru Beļcovu atstājuši otrajā plānā.

Neraugoties uz mūsdienu tendenci celt gaismā un piešķirt nozīmi līdz tam nepamanītām vai nenovērtētām parādībām un personībām, ar pārliecību nepateiksi, ka Aleksandras Beļcovas vārds būtu uz mēles ikvienam mākslas mīļotājam. Kaut arī mākslinieces vārds rotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāles nosaukumu, viņas radošajam ceļam ir izsekots mākslas zinātnieces Daces Lambergas Latvijas modernās mākslas panorāmā [1] un Natālijas Jevsejevas monogrāfijā [2] un viņas portrets ir iekļauts arī vērienīgajā Latvijas simtgades izstādē “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, Aleksandra Beļcova joprojām, šķiet, palikusi Latvijas mākslas vēstures perifērijā. Vai tāpēc, ka sieviete? Vai tāpēc, ka krieviete? Vai tāpēc, ka viņas mākslā ir daudz mazāk uzmanību paģērošā, kareivīga atšķirībā no viņas ekstravagantajiem kolēģiem laikabiedriem?

Tieši Aleksandra Beļcova kā krievu izcelsmes inteliģente, kas asimilējusies sava laika Latvijas sabiedrībā un piedzīvojusi vācu un padomju okupāciju, ir negaidīti bagātīgs ierosmes avots, lai domātu par savējiem un svešajiem, par piederības izjūtu un uzticību vārda visplašākajā nozīmē. Un par “nevajadzības izjūtu”, kas tā arī neatstāja mākslinieci.

Režisores Ināras Sluckas un Ingas Ābeles kopdarbs jauši vai nejauši tomēr nepārsniedz viena cilvēka mūža retrospekciju. Vēsturiskie notikumi un sociālie apstākļi, kādos satiekas un (ne) sadzīvo Aleksandra Beļcova un Romans Suta, kalpo tikai par atšķirīgas intensitātes katalizatoriem abu gleznotāju sarežģīto, bet savstarpējā vilkmē neatslābstošo attiecību dinamikai. Taču kur paliek fona gaismas nozīmība?

Laikam nav izrādes par gleznotājiem, kuras iestudējot nenāktos atšķetināt jautājumu par gleznošanas procesa atklāšanu un pašu gleznu klātbūtni inscenējumā, jo viss viņu personības spēks taču koncentrēts otas vilcienos molberta priekšā. Uzticot mākslinieces lomu Zanei Dombrovskai, kura lieliski dzied sūrstošās intonācijās un spēlē klavieres, radīšanas process uz skatuves ir klātesošs, nodrošinot vizuālam mākslas darbam līdzvērtīgu patiesīguma izjūtu. Turklāt arī pati gleznotāja savulaik apguvusi kā vokālās prasmes, tā klavierspēli.

Zane Dombrovska Aleksandru Beļcovu atveido ar lielu iejūtību, pārdzīvojot viņas dramatisko likteni, kas nav saudzējis ne fizisko ķermeni, ne emocionalitāti. Izrādes intonācijas izteikšanai pietiktu vien ar pār klavierēm sagumušo aktrises ķermeni, siltas gaismas apspīdētu, un ar grūtsirdīgi izpildīto romanci, kas pavada gleznotājas melnbalto fotogrāfiju uz skatuves gala sienas. Iestudējuma emocionālo potenciālu un intimitāti diemžēl kliedē uzstājīgā dekorativitāte – ne tikai aktieru izspēlētie melnbaltie video kadri, kas bez acīmredzamas nepieciešamības tiecas paplašināt tā jau ne pilnībā izmantotās nelielās spēles telpas robežas, bet arī gleznu un apgleznotā “Baltara” porcelāna fotogrāfiju slaidi, kas nezinātajam nav pietiekami informatīvi, bet zinātāju garlaiko, jo nekādi nereflektē ar pārējo izrādes telpu.

Skats no izrādes "Meistars un Aleksandra" // Foto – Mārīte Meļņika

Aktrise viscaur iztur piemīlīgu krievu valodas akcentu, kautri pārmiesojoties tēlā. Sievišķīgā elegance, kas aptver gleznotājas ārējo rāmumu, ļauj noticēt viņas izkoptajam modernās sievietes pašpietiekamajam tēlam.

Jānis Kronis līdz šim sevi ir atzīstami pierādījis performatīva rakstura skatuves darbos ar krietnu devu improvizācijas. Šoreiz viņa impulsivitāte Romana Sutas tēlā trauslo Zanes Dombrovskas gleznotāju vēl dziļāk iespiež skatuves un sadzīves dibenplānā un kaut kādā mērā noteikti atbalso mākslinieka nesmalkjūtīgo, egocentrisko dabu. Tas nešaubīgi norāda uz vadošo partneri šajās neparastajās attiecībās, bet arī neizbēgami mazina aktrises tēla jaudu, kam šāda tipa kameriestudējumā gribētos nodoties pilnībā.

Protams, nav ne vainas darba dienas vakarā veltīt mazliet vairāk par stundu, uzklausot mazāk zināmus faktus par noslēpumainās mākslinieces trauksmaino dzīvi. Bet Aleksandras Beļcovas biogrāfija sniedz ieganstu negaidītiem salikumiem. Gleznotāja jaunībā apmeklējusi Vsevoloda Meierholda aktiermeistarības nodarbības. Kādos gan kontrastos atklātos to kluso ūdeņu viļņošanās, iekšupvērstajai sievietei ālējoties krievu režijas avangardista biomehānikas vingrinājumos?

 

 


[1] Lamberga D. Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā. Rīga: Neputns, 2016.
[2] Jevsejeva N. Aleksandra Beļcova. Rīga: Neputns, 2014.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt