Baiba Kalna 18.02.2019

Leģendas jautrā relativitāte

Skats no izrādes "Kazanova" // Foto – Matīss Markovskis

Leļļu teātris galvenā režisora Ģirta Šoļa vadībā veiksmīgi revidē priekšstatu par šo kā vienīgi bērnu auditorijai paredzētu izrāžu vietu, kopš pagājušās sezonas izveidojot repertuāra sadaļu, kas domāta pieaugušajiem, un tādējādi turpinot dažādos laikos periodiski uzturēto tradīciju. Tagad viesrežisoru Dudas Paivas “Zelta zirgam” un Dāvida Džovanzanas “Romeo un Džuljetai” piepulcējusies Ģirta Šoļa “Kazanova”, kas – citu režisoru interpretācijās – repertuārā tika gaidīta jau iepriekšējās sezonās.

Kazanova allaž bijis pietiekami intriģējošs un pievilcīgs personāžs, lai regulāri parādītos uz teātru skatuvēm un kino ekrānos (no salīdzinoši nesenajām kinovariācijām labā atmiņā Lases Halstrēma dekadentiski izsmalcinātā versija ar talantīgo pāragri mirušo Hītu Ledžeru titullomā). Ko tad īsti zinām par šo dēkaino apgaismības laikmeta supervaroni? Lai meklētu atbildi uz šo jautājumu, režisors izvēlējies muzikālas fantāzijas – feerijas formu, kur uz skatuves līdzdarbojas aktieri, marionetes un objekti, un trāpījis desmitniekā. Izrādes ieguvums ir Veltas Emīlijas Platupes un Vitas Radziņas darinātās izteiksmīgās marionetes (Kazanovu spēlē pat veselas trīs marionetes), kas tapušas no dažāda veida papīra, audumiem, kristāliņiem. Tās personificē atškirīgus tēlus, katrā uzsverot kādu tipisku raksturiezīmi. Necenšoties analizēt dažādas leļļu tehnikas, prieks par aktieru Baibas Vanagas, Danas Avotiņas-Lāces, Miķeļa Žideļūna un Pētera Galviņa meistarību, liekot līdzdzīvot marionetēm, kuras artistiski stāsta cilvēku stāstus un atdzīvina savu varoņu vēlmes, fantāzijas, vilšanās. Priekškaram atveroties, skatuves “melnajā kabinetā” iedejo aktieri apmetņos un maskās, un brīnumstāsts par izcilā mīlnieka gaitām, ko ievada atjautīga Kazanovas piedzimšanas epizode, var sākties.

Spēles laukuma centrā ir melns kubs ar atvērtu malu, ko var traktēt gan kā skatuvi skatuvē, gan kā gultu ar baldahīnu, gan kā burvju mākslinieka brīnumu kasti, no kuras izbirst raibā personāžu kompānija, kas pakļaujas vienīgi viņiem zināmiem likumiem. Un tiem nav nekā kopīga ar vispārpieņemtajām dogmām un patiesībām. Lelles, Mikus Frišfelda lieliskās mūzikas un skaņu efektu pavadītas, virpuļo, lido, kūleņo, kas šķiet absolūti dabiski šajā feerijā, kuras radīšanā jāuzteic arī kustību konsultantes Ingas Krasovskas un gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko veikums. Iestudējuma veidotāji spēlējas ar klišejām un stereotipiem, šeit ir daudz asprātīgu ainiņu, piemēram, Kazanova, uzlūkojot savu kārtējo kaisles objektu, uzmirdz kā Ziemassvētku eglīte un traucas pie tās uz rozā amoriņa spārniem. Arī šajā izrādē tiek izmantots princips, kas savulaik ar panākumiem aprobēts Ģirta Šoļa vadītās apvienības Umka.lv izrādēs, – mākslīgi radīta valoda, šoreiz itāļu, angļu un latviešu vārdu un skaņu sakopojums.

Būtisks izrādes elements ir maskas – viena no Venēcijai raksturīgajām zīmēm, vienlaikus gan tūristu iecienīts kičs, gan ietilpīgs karnevāla simbols.

Radošā grupa iestudējumā pārliecinoši iedzīvina karnevāla filozofiju, un Kazanovas tēlu skata caur šai filozofijai raksturīgo parādību relativitāti un ambivalenci. Visu izrādi var uzlūkot kā košu karnevālu, kurā uz laiku atceltas ikdienā pierastās normas un hierarhiskās attiecības.

Skats no izrādes "Kazanova" // Foto – Matīss Markovskis

Nobeigumā, kad Kazanovam pienācis laiks beigt šīs zemes gaitas, viņa lelle tiek ievietota vēl vienā kubā – kastē, bet viņa vārds, kas kļuvis par jēdzienu, turpina dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Turklāt leģendai ir bezgala daudz uzslāņojumu. Un, ja arī uz izrādes pieteikumā uzdoto jautājumu: varbūt viss nemaz nenotika tā, kā pats Džakomo apraksta savās atmiņu liecībās, jāatbild, ka, iespējams, gandrīz nekas nenotika tā, – tas nekādi nemazina uz skatuves kūsājošo visu lietu jautrās relativitātes prieku.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Viktorija 18.02.2019

    Tiem, kuri tikai plāno apmeklēt šo izrādi un vēl ne reizi nav bijuši Leļļu teātra pieaugušo izrādēs, būtu jānorāda, ka šajās izrādēs īsti nav teksta, ir frāzes, dažkārt teikumi. Līdz ar to visa izrāde balstās uz darbību, kurai nepārtraukti ir jāseko līdzi, taču to ir pagrūti darīt, ja sēdi attālākās rindās. Diemžēl šajā izrādē darbība bija vienveidīga - Kazanova ierauga sievieti, iemīlas, viņiem ir kaislīgas, īslaicīgas attiecības (seksuāla rakstura). Un uzreiz nākamā ar tieši tādām pašām darbībām. Nav nozīmes, kā viņas sauc, kā izskatās vai to skaits. Patiesi aizraujošie izrādes momenti saistās ar personām, ar kurām viņa dzīvē nav seksuālu attiecību. Tur parādās gan Kazanovas personības [minimālā] attīstība, gan minimālais izrādes teksts ("sancta Biblia, sancti pateri, pateri, pateri vai "bambino malade"). Izrādei bija paredzētas 2 daļas, kuras pēdējā mirklī (vēl pirmizrādes dienā mājaslapā bija norādīti 2 cēlieni), tika sapludinātas vienā, labi, ka tā. Tik un tā ir uzkrītoši, kurā brīdī bija paredzēts starpbrīdis - pagaidām liekajā epizodē ar klozetpoda vāku. Kopumā izrāde nav slikta, sākums ir diezgan jautrs, vēl jautrāk kļūst, kad apkārt gandrīz visi smejas. Tā ir krāšņa ar daudziem pārdomātiem elementiem, man atmiņā paliks uz ilgāku laiku.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt