Dita Jonīte 18.02.2019

Dona Žuana nogurums

Skats no izrādes "Voloņas nakts". Centrā: Dons Žuans – Imants Strads  // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Valmieras Drāmas teātra jaunākajam iestudējumam programmiņā atrodams apakšvirsraksts – “Dona Žuana pēdējā mīlestība”. Kā mārketinga triks, jo īpaši laikā, kad visās malās rēgojas sarkanas sirsniņas un pie puķu kioskiem rindā stāv vīrieši, tas ir labi saprotams. Taču jaunais iestudējums tomēr ir nevis par mīlestību, bet izrādās – par nogurumu.

Programmiņa atgādina, ka lugas autors Ēriks Emanuēls Šmits ir režisora Rolanda Atkočūna vienaudzis, tātad abi ir vīri labākajos gados. Šmitam gan “Valoņas nakts” ir viņa pirmā luga (sarakstīta 30 gadu vecumā), taču Valmieras teātra versijā arī Šmits izklausās visu dzīvē jau sapratis un attiecībās ar sievietēm noguris. Tas ir – ja pieņemam, ka lugu autori un režisori teātrī runā par to, kas pašiem ir personīgi svarīgi.

Skatītājiem ienākot teātra lielajā zālē, uz skatuves jau sēž dāmas. Katra savā stūrī, nedaudz tramīgas. Iestudējums vēl nav sācies, taču tiek iedarbinātas dažādas asociācijas. Uzreiz gan ne par Donu Žuanu. Laba teātra piedzīvojuma gaidas sola scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņās tandēms, kuru veidotā “ievada bilde” rada asociācijas ar pirms vairāk nekā desmit gadiem Valmierā tapušo Oļģerta Krodera iestudējumu “Idiots”. Tumši piesātināti dāmu kostīmi, kuros atkal vērojamas dažādu faktūru saspēles un interpretācija par laikmeta modi, dūmakā tīta glezna spēles laukuma dziļumā (šoreiz parafrāze par altārgleznu). Skaidrs – toreiz centrā bija Nastasja Fiļipovna, ap kuru viss griezās, šoreiz – vīrietis Dons Žuans. Vilkārša un Vītoliņas veidotajā uzveduma ietvarā ir daudz dažādu pamatotu elementu, detaļu, kas izriet cita no citas, “mežģīņu”, teksta komentāru u. tml. Šajā izrādes rāmī brīžiem tikpat tēlaini atdzīvojas arī horeogrāfes Ingas Raudingas veidotā kustību partitūra – viskrāšņākā epizode ir miglas mākonīši, kas rodas dejas laikā, aktrisēm gaisā izpūšot ūdeni (pēc teksta spriežot, sievietes bija devušās dārzā draudzīgi iedzert šņabīti).

“Valoņas nakts” nozīmē Dona Žuana “tiesu”, kurā satiekas dažādos dzīves posmos Dona Žuana skāvienos kritušas sievietes. Viņu plāns būtu atriebties šim vīrietim. Un teātrim saistoši, protams, ir parādīt/ilustrēt kaisles ceļu dažādos līkločus. Respektīvi, cik sieviešu, tik stāstu/priekšstatu par Donu Žuanu.

Tomēr Rolanda Atkočūna režijā nav īsti iespējams saprast ne to, kādas ir šīs sievietes, ne to, kas Imanta Strada Donā Žuanā ir tāds, kas viņu padara pārāku par citām būtnēm biksēs, ne to, kas ir šīs leģendārās personas noslēpums.

Izrādes sākumdaļā ieintriģē Ilzes Pukinskas grāfiene de la Roš-Pikē, kuras vienkāršība (lai neteiktu smalkjūtīga vulgaritāte) ir tik sulīga, ka pilnībā ļauj noticēt sievietes garšīgajiem mīlas sakariem ar pretējo dzimumu. Vēl intriģējošāka ir Elīnas Vānes hercogiene de Vobrikūra – šķība stāja, greiza gaita, šķietami nevērīgs apģērbs un apburoši viegla spēle, ietverot arī krietni manāmu humora izjūtu. Pārējās aktrises izrādes ansamblī arī mēģinājušas tēliem piešķirt savu īpatnējo šarmu, bet tas palicis vien neuzbāzīgas ārējās formas ietvaros. Visneveiklākajā situācijā atrodas Laura Atelsone (Andželika de Šifrevila), kuras varone drīzāk atgādina nelaimīgu fūriju: uzvilkti enerģiskā plosīšanās un spalgi izsauktie teksti par mīlas sāpēm rada vēlmi no šīs personas novērsties (kaut tieši Andželika ir Žuana pēdējā mīlestība, ja tik spēcīgu vārdu te maz var lietot).

Skats no izrādes "Voloņas nakts" // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Šajā interpretācijā redzam veselu baru ar dažāda mēroga dīvainiem sievišķiem, kuru iepazīšana gan jau var būt arī aizraujošs piedzīvojums. Tomēr Imanta Strada Dons Žuans ir noguris. Viņu nesatrauc ne sievietes, ne tiesa, kas tiek rīkota. No režisora puses pret Donu Žuanu jūtama īpaša līdzjūtība. Reiz kaislīgais mīlētājs padarīts gluži vai par svēto mocekli. Vairākās epizodēs aktiera parādīšanos fonā pavada smalka dziedoša balstiņa. Vai tā domāta kā maigā Žuana dvēsele? Par Žuana dvēseli iedomājos arī fināla ainā, kad viņš naktskreklā pa pustumsu pārskrien pāri skatuvei, aizmucis no trakajām sievietēm, farsa – atmaskojošā teātrīša un nežēlīgā tiesas sprieduma.

Valoņas nakts nav viegla nevienam. Arī aktieriem daudz deju, pārskrējienu no vienām durvīm uz otrām, imitējot satraukumu un elektrizētu gaisotni. Neveikla amatierteātra parodija tiek izspēlēta izrādes otrajā daļā – tās uzdevums ir ilustrēt Dona Žuana piedzīvojumu epizodes, atmaskojot viņa īsto orientāciju. Izskan daudz dažādu atziņu pielādētu tekstu, bet tajā pašā laikā iestudējumā darīts viss, lai teksts nebūtu valdošais izrādes elements. Un tas viss uzlādēts ar smagnēju, miglaina sabiezinājuma piepildītu atmosfēru, ko uzbūris gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Bez ironijas – ļoti smuka izrāde. Tikai – bez dziļa satura.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt