Ilze Folkmane 25.02.2019

Jēga ir jēga

Skats no izrādes "Nekas" // Foto – Matīss Markovskis

Runāt ar pusaudžiem ir grūti. Grūti, jo šajā vecumā aiza starp pusaudžiem un pieaugušajiem bieži vien ir neizmērojami plata un nereti neizdodas izveidot saturīgu sarunu ar atgriezenisku saiti. Bet grūti arī tāpēc, ka ne vienmēr pieaugušie ir gatavi pārkāpt neizbēgamo mulsumu, kas rodas, runājot par patiesi svarīgām un emocionālām tēmām, kuras pašiem bieži vien līdz galam nav skaidras. Piemēram, par dzīves jēgu. Režisoram Jānim Znotiņam pēc vairākiem veiksmīgiem teātra “dialogiem” ar gados jaunāku auditoriju Valmieras Drāmas teātra izrāde “Nekas”, kas balstīta dāņu autores Janes Telleres tāda paša nosaukuma romānā, ir pirmais mēģinājums uzrunāt tieši pusaudžus, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu, un viņu vecākus. Un, lai lieki netērētu laiku sīkumiem, saruna uzreiz ir par dzīves jēgu.

Jau paša romāna ceļš līdz lasītājiem bijis bedrains par spīti šķietami tik nevainīgam un savā ziņā pat amizantam sižetam – pēc vasaras brīvlaika Pjērs Antons paziņo, ka nekam nav jēgas, uzkāpj plūmē un tur arī paliek, kamēr pārējie apmēram 13 gadus vecie klasesbiedri mēģina viņu pierunāt kāpt zemē. Grāmata sākotnēji tika aizliegta autores dzimtajā Dānijā, kā arī vairākās citās valstīs, jo stāstā skartās tēmas – eksistenciāla depresija un tās sekas – nereti tiek uzskatītas par pārāk drūmu vielu viegli iespaidojamiem pusaudžiem. Taču pretrunīgi vērtētais stāsts pasaulē tik un tā nonāca, un 2015. gadā “Nekas” izdots arī latviešu valodā Ingas Mežaraupes tulkojumā, kuru skatuves nepieciešamībām adaptējusi Ance Muižniece.

Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Pamelas Butānes veidotajā spēles telpā, kurai visriņķī uz miskastes maisos ietītiem krēsliem (to nozīmi intrigai atstāšu neizpaustu) sēž skatītāji un ko ieskauj pelēkas sienas, melot nedrīkst ne mirkli. Tāpēc neizbrīna, ka galvenās lomas atveidotājs Pauls Iklāvs ar sevi iepazīstina kā ar Paulu. Kopā ar Aigaru Apini abi aktieri izrādes laikā iemieso dažādus varoņus, sākot no daudzajiem klasesbiedriem un beidzot ar suni, vārdā Pelnrušķīte, bet pārsvarā mēs viņus iepazīstam katru savā tēlā. Iklāva Pauls ir pavisam parasts latvietis, kurš savus pusaudža gadus pavadījis Dānijā un piedzīvojis to, kā viņa klasesbiedrs – Apiņa atveidotais Pjērs Antons uzrāpjas plūmē, jo nekam dzīvē nav jēgas.

Tikai ar šiem diviem aktieriem, skandināviski minimālistisku scenogrāfiju un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem rekvizītiem režisoram Jānim Znotiņam ir izdevies uzburt pasauli, kurai var gluži vai pieskarties. Aktieru izteikti fiziskā darbošanās ar galdiem, lampiņu un nevienam citam neredzamiem objektiem ļauj materializēt savā priekšā itin visu, ko redz tēli. Savukārt Mareka Lužinska gaismu spēles palīdz mainīt lokācijas vietas, kā arī noturēt skatītāju uzmanību, ik pa laikam iegremdējot LMT Mansarda zāli pat pilnīgā tumsā. Kas vēl svarīgāk – zālē tikpat asi jūtama arī pusaudžu pasaules noslēgtība, kurā izceļas akūtais pieaugušo trūkums un sižetā pieminētās neredzamās jēgas kaudzes klātbūtne.

Izrādes centrs un saturiskais virzītājspēks ir tieši šī jēgas kaudze. Klasesbiedri, meklējot idejas, kā Pjēram Antonam pierādīt, ka dzīvei ir jēga, nolemj izveidot kaudzi ar lietām, kuras katram nozīmē ko svarīgu. Tomēr ceļš uz elli ir bruģēts labiem nodomiem, tāpēc jēgas kaudzes veidošana no spēles ar skaistu ieceri pāraug vardarbīgā un personīgas atriebības pilnā marasmā, kas dzimst no sāpīgas atziņas, ka Pjēram Antonam ir taisnība. Jēgas tik tiešām nemaz nav. Aktierim Paulam Iklāvam šajā arvien haotiskākajā jūklī izdodas gan nodibināt patiesu kontaktu ar pārsvarā gados jauno publiku, gan ļoti precīzi atrast sava tēla esenci. No šķietami nevainīga līdzās stāvētāja, kura pārdzīvojumiem skatītāji viegli var just līdzi, Pauls kļūst par spēles dalībnieku, kura gļēvumu klasesbiedru spiediena priekšā grūti piedot.

Pjērs Antons – Aigars Apinis, Pauls – Pauls Iklāvs // Foto – Matīss Markovskis

Vēl viena intīmā spēles laukuma priekšocība ir iespēja vērot pārējo izrādes skatītāju reakcijas. Šajā gadījumā sevišķi interesanti skatīties pusaudžu sejās, kas no nervozas sačukstēšanās pāraug patiesi dabīgā interesē. Taču brīdī, kad skatītāju rindās nosēdinātās aktrises Inese Ramute un Baiba Valante it kā pārtrauc izrādi, lai mestos savstarpēji diskutēt par to, vai to vispār drīkst rādīt jauniešiem un kurš vainojams stāsta varoņu rīcībā, tīņu uzmanība ātri vien zūd. Lai gan šī epizode cenšas pretendēt uz spontānas skatītāju iesaistes statusu un izmantot apgriezto psiholoģiju, kas liktu jauniešiem vismaz iekšēji aizstāvēt savu skatpunktu, pat mazāk pieredzējuši skatītāji ātri vien aptver, ka epizode ir iestudēta, turklāt tas darīts diezgan didaktiski. Šī viltojuma piegarša mazina visa iepriekš dzirdētā stāsta īstumu un atņem tik grūti iegūto jauniešu uzticēšanos, ko izrādes noslēgumā vairs nav viegli atgūt.

Jāņa Znotiņa iestudējums “Nekas” atbildes par dzīves jēgu nesniedz. Tas nav stāsts, kurā viss ir melns un balts, darbojas labie un ļaunie un katra darbība ir pareiza vai nepareiza, bet pēc tam tai seko atzinība vai sods.

Beigās netiek nolasīta stāsta morāle, ko visiem kopā ģimenes lokā pārdomāt. Varbūt šī izrāde ir māksliniecisks veids, kā pusaudžiem pateikt, ka pieaugušie arī nezina, kas ir dzīves jēga un kur tā meklējama. Varbūt tas ir mēģinājums palīdzēt sākt sarežģītu sarunu par daudzām būtiskām tēmām – dzīves jēgu, vienaudžu spiedienu, atbildības sajūtu (ne velti, izejot no teātra, gan pusaudžiem, gan viņu vecākiem tiek iedotas lapiņas ar jautājumiem, kurus mājās pārrunāt).

Tomēr viena lieta ir pilnīgi skaidra – jau kopš pirmajiem izrādes mirkļiem Paulam, kurš nu jau ir pieaugušais un tikai atstāsta savus pusaudžu gadu notikumus, joprojām ir bail no Pjēra Antona. Bail ne no sava bijušā klasesbiedra kā cilvēka un pat ne no kā pagātnes nepareizo lēmumu rēga, bet bail no Pjēra Antona kā idejas un simbola tam, ka nekam tik tiešām nav jēgas. Tai skaitā nav jēgas arī materiālu un morālu lietu kaudzei, ko var vākt mēnešiem un gadiem ilgi, lai beigās saprastu, ka no tās nevienam labāk nekļūst, vismazāk jau pašam.

Tā ir dzīves patiesība, ka katram pusaudzim un pieaugušajam kādā dzīves brīdī parādās savs iekšējais “Pjērs Antons”, kurš uzstāj uz dzīves bezjēdzību. “Nekas” oriģinālā un biedējoši saistošā veidā konstantē šāda alegoriska “Pjēra Antona” klātesamību, bet nepiedāvā nevienu cerības stariņu, kā ar viņu tikt galā veselīgā un ilgtspējīgā veidā. Un tā tomēr šķiet pārlieku drūma pēcgarša.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt