Zane Radzobe 23.02.2019

Lakmusa papīrītis

Skats no izrādes "Zvēri ir nemierīgi" // Foto – Kristīna Lāce Raibarte

Ja man jāsaka atklāti, par jauno KVADRIFRONA izrādi – vācu režisora un iestudējuma teksta autora Mārtina Mučiera veidoto Zvēri ir nemierīgi – ir interesantāk lasīt, nekā to skatīties. Par spīti tam, ka izrādei ir fenomenāli interesanta tēma (Dmitrijs Šostakovičs) un ka tā notiek ļoti interesantā vietā – Rīgas cirka ziloņu staļļos. Bet par visu par kārtas.

Jāsāk ar telpu. KVADRIFRONA dramaturgs (pēc vācu, ne latviešu izpratnes) Evarts Melnalksnis improvizētajā iestudējuma programmiņā ierakstījis rindkopu, ko man gribas citēt pilnībā, jo – tā ir gan precīza, gan poētiska: “Rīgas cirka bijušais ziloņu stallis ir vieta ar īpašu piesātinājumu. Smagnējās, pelēkās betona velves liek atcerēties par to, ka tajā kādreiz mituši dzīvnieki, kuriem šķietami piemīt kāds pārlaicīgs viedums, savukārt aiz sienas atradies plēsēju stallis, no kura tie, iespējams, saoda ienaidnieku smārdu. Gluži kā padomju komunālajā dzīvoklī, kad kaimiņus neizvēlas. Stallis liek domāt par varas attiecībām un indivīdu tajās.”

Izrādes Zvēri ir nemierīgi telpa, manuprāt, ļoti spilgti rāda, ka fantāziju vislabāk iedarbina nevis abstrakta doma, bet gan konkrētas detaļas. Ziloņu stallis, kur skatītājus šoreiz ielaiž caur mazām, metāla apkaltām durvīm, ir tieši tik noplucis un nemīlīgs, lai tam piemistu ļoti teatrāla atmosfēra. Tā apvieno šķietami neapvienojamo – klaustrofobisku sajūtu, iztēlojoties, ka milzīgie dzīvnieki betona steliņģos diez vai bija spējīgi pilnvērtīgi kustēties; augstos griestus, kas, gribi vai negribi, samēroti ar cilvēka ķermeni, pacilā; pelēkās arkas, kas raisa sajūtu, itin kā mēs iegrimtu pagātnē vai kādā citā poētiskā telpā, līdzīgi kā tas notiek gotisku baznīcu kriptās. Tā kā skatītāji arī izdalīti pa telpu tā, ka viņus citu no cita (un brīžiem arī māksliniekiem) nodala kolonnas, un gaismu kliedē teātra dūmi, tad noslēpuma sajūta ir pilnīga – viss, kas redzams, iznirst no nebūtības, lai tajā atkal nogrimtu. Bet viss jau arī nekad nav redzams. Un tad vēl zināšanas, ko iegūstam no Melnalkšņa teksta – piespiestā līdzās eksistence, kas vieniem liek dzīvot nemitīgās bailēs, otriem – mūžīgi alkt un abiem – mokpilni pārkāpt savā būtībā iekodētos dabas likumus.

Metaforas, ko ļauj uzbūvēt cirka telpas, ir gluži fantastiskas, un, manuprāt, tā ir oriģinālākā izrādes sastāvdaļa. Tas gan nenozīmē, kas es nenovērtētu iestudējuma atzīstamo tehnisko līmeni, tomēr pārējam trūkst tās brīnuma sajūtas, ko uzbur māksla. Uz Zvēriem, manuprāt, var skatīties kā uz lakmusa papīrīti, vienu no daudzajiem projekta pirmajā sezonā. Šim teātrim ir potenciāls kļūt par vienu no diviem – savu, unikālu ceļu izcirtēju mākslā vai sekotāju piemēriem. Abi ceļi der, tikai viens ir interesantāks par otru. Zvēri ir nemierīgi, manuprāt, drīzāk seko paraugiem. Un nieks, ka jūs teiksiet – Latvijā šādu izrāžu nav. Citur ir; tad kāpēc nesapņot plašāk?

Bet tas, protams, ir jautājums (tai skaitā) par estētiku. Elementi, ko Mučiers izrādē ielicis, ir kvalitatīvi. Stīgu kvartets – Madara Gaile, Līva Plociņa-Janova, Māra Botmane, Pēteris Trasuns, kuri izpilda fragmentus no Šostakoviča stīgu kvartetiem. Āris Matesovičs, kurš izrādes protagonistu spēlē spriegā, nervozi uzvilktā, bet arī rūpīgi izsvērtā emocionālā temperatūrā, tā, lai skatītājs, kas no viņa atrodas mazāk nekā metra attālumā, tiktu noķerts uz neredzama āķa un viņa acs gribot negribot sekotu līdzi aktiera kustībām. Fascinējoši darbojas dejotājas Simona Orinska un Ieva Putniņa, kuru ķermeņu plastika atveido kaut ko starp zvēru (izrādes sākuma aina ar viņu putniskajām kustībām brīžam burtiski liek skriet skudriņām pār mugurkaulu) un pārdabisku būtni. Par telpu, ko iekārtojusi Anda Skrējāne (viņa arī kostīmu māksliniece) jau rakstīju.

Bet izrādes vājais punkts ir teksts un tā dramaturģiskā struktūra. Saprotu, ka uzveduma veidotāji centušies mazināt pretenziju, tāpēc iestudējums, lai arī iedvesma gūta Šostakoviča dzīves un daiļrades likumsakarībās, tiek pieteikts drīzāk kā pārdomas par radošu cilvēku vispār.

Bet tur jau tas joks, ka mākslā reti kad strādā abstrakcijas. Kļūme šeit, manuprāt, iznākusi pat divkārša. Ja skatītājs par Šostakoviču neko nezina, pieļauju, viņš aizies prom pārliecībā, ka noklausījies pretencioza ģimnāzista hipertrofēta pašvērtējuma barotas pašatklāsmes. Un tas patiešām nekas, ka realitātē skan Annas Ahmatovas, Daniila Harmsa, Osipa Mandelštama vai Pravdas citāti – fragmenti zaudē oriģināla spēku, bet jaunas nozīmes – neiegūst. (Starp citu, īpaši jau Harmsa un Kafkas motīvu gadījumā izrādē tie strādā gan – tikai kā vizuālas references kustībā un telpā.) Ja par Šostakoviču skatītājs savukārt ko zina… Tas, protams, ir sarežģītāks jautājums, jo asociāciju spēles jau ir dziļi individuāla padarīšana un var gadīties – iestudējuma atmosfēra ierosina uz pārdomām un jaunatklāsmēm. Bet lielākoties, baidos, teksti drīzāk sakaitinās. Mučiers izmanto labi zināmus citātus nebūt ne oriģinālās sakarībās, un kad pirmais prieks, ka esi inteliģents cilvēks un visu spēj atpazīt, pāriet, piezogas arī citas pārdomas – ka viegli pieejami ir materiāli, kas rāda, cik daudzkārt sarežģītāks, traģiskāks, dziļāks bija Šostakoviča un tādēļ – arī mākslinieka liktenis. Jo, lai cik paradoksāli tas nebūtu, izrāde par Šostakoviču neizbēgami būtu izrāde par visiem māksliniekiem; bet izrāde par visiem māksliniekiem gan par Šostakoviču neko nepastāsta.

Skats no izrādes "Zvēri ir nemierīgi" // Foto – Kristīna Lāce Raibarte

Domāju, šī iestudējuma liktenis lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai tas satiksies ar īsto skatītāju. Vai tas ir cilvēks, kurš par Šostakoviču ko zina? Šaubos, jo tad Zvēri tomēr atstāj maza, kaut mīlīga nieciņa pēcgaršu. Izrāde atbilst Eiropas festivālu pamatplūsmas estētikai, un patiešām žēl, ka brīnišķīgās cirka ēkas izmantojums vienlaikus, visticamāk, pārsvītro iespējas, ka tā varētu ceļot. Atliek jaunieši, grupa, kuru Latvijas lielie teātri lielākoties notaksē tik zemu un piedāvā tik vienveidīgu produkciju (estētiku, tēmas), ka Zvēri ir nemierīgi var kļūt par svaigu gaisa malku jauna teātrmīļa pieredzē. Cerams, ka tā būs un ka līdz ar viņiem KVADRIFRONS pacelsies uz jaunām virsotnēm.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt