Gundega Saulīte 28.02.2019

Par mīlestības pinekļiem…

Līdz pēdējai iespējai piepildītā VEF Kultūras pils zālē notika Operetes fonda jau ceturtās klasiskās operetes pirmizrāde “SILVA. Čardaša karaliene”. Skatītāju atsaucības sakarsētā gaisotne atkal ļāva sajust gadiem briedušo nepieciešamību pēc teātra, kurā regulāri koptu muzikālas izrādes žanru un uzturētu augstu māksliniecisko prasību latiņu. Operetes izrādes skatītāji gaida un uztver ar sirsnību, pat piedodot vienu otru nepilnību. Šīs visiem labi zināmās tēzes varam atkārtot vēl un vēlreiz, taču lēmums par patstāvīgu, regulāri darbojušos teātri ir jāpieņem valsts institūcijās. Šoreiz par pirmizrādes vakarā redzēto un dzirdēto.

“SILVA. Čardaša karaliene” izskanēja diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā. Mans klausītājas (ne muzikoloģes) vērtējums: orķestris muzicēja atraisītā vieglumā, Imres Kālmāna ritmiem un melodijām piešķirot izstrādātu eleganci. Solistu vokālais sniegums pārliecinošs, līdz ar to – izrādes muzikālā puse bija atzīstamā līmenī. Taču operete, šis grūtais un prasīgais žanrs, savās skatuves izpausmēs ietver arī vēl daudz ko citu.

Jau uz programmas vāka lasām – “operete ārpus laika un robežām”. Ja gribam to attiecināt uz komponista patiešām nemirstīgo devumu, tad šim formulējumam var piekrist. Taču attiecībā uz 1915. gadā radītās “Čardaša karalienes” libreta uzbūvi (autori Leo Šteins un Bēla Jenbahs) un satura piepildījumu diezin vai šāds formulējums nav pārsteidzīgi paviršs. Sižets, lai cik vispārīgiem vilcieniem, tomēr zīmē divdesmitā gadsimta sākuma situāciju, kad sabiedrībā (tomēr kaut kur Austroungārijas robežās un ne tikai tur) valda šķiru aizspriedumi un augstāko aprindu vīrišķās daļas dubultmorāle: ir pieņemts bezrūpīgi pavadīt laiku kopā ar kabarē meitenēm, taču ielaisties nopietnās attiecībās ir nopietns grēks. Un, libretu kardināli nepārveidojot, šīs autoru noliktās robežas tomēr pastāv. Kaut vai tāpēc ka dialogos čum un mudž “kņazi” un “firsti”, “kabarē” mijas ar “varietē” (kā tad īsti?).

Šis klejojums “ārpus laika un robežām” izrādē vistiešāk īstenots Elīnas Miltas-Niedrājas kostīmos un parūkās, un, taisnību sakot, tam ir visai apšaubāmi panākumi. Programmā māksliniece apgalvo, ka vēlas piedāvāt “eksistences prieku”, bet patiesībā iznācis juceklis. Tiesa, apzināts, taču neargumentēts tas bradā no viena laikmeta uz citu un vēl kaut kur citur. Gribas jautāt, kāpēc galvenās varones pirmā parādīšanās, dziedot lielo āriju, ir ietīta tādā kā kokonā? Kāpēc Bonijam izrādes pirmajā daļā cepure ir izveidota kopā ar sejas masku, brīvu atstājot tikai vienu aci? Līdz ar to parasti artistisko Emīlu Kivlenieku uz skatuves tikpat kā nevar pazīt. Bet Stasijas tēlotāju Jolantu Strikaiti-Lapiņu balles kleita ne tikai sasaista, bet pat izķēmo. Savukārt Ronsdorfa atveidotājs Mārtiņš Gailis valkā Mocarta (vai varbūt Baha?) laika apģērbu un parūku. Tā mēs ceļojam pāri laikiem un robežām. Bez skaidras un mērķtiecīgas jēgas.

Galvenajā Silvas lomā Anta Jankovska pārliecina ar atbrīvotību un spēku dziedājumā, ar atdevību skatuves uzdevumiem, lomas kustību zīmējumam un iecerēti atskabargainam raksturam. Vienā uznācienā viņai pat piešķirts gandrīz vai caurspīdīgs balts peņuārs, taču Silvas ietērps, ierodoties 2. cēliena ballē, kur visi jūsmo par viņas daiļumu, – Elizabetes laikmeta mednieces-jātnieces kostīms – runā pretī situācijas loģikai.

Visi šie jautājumi adresēti kostīmu māksliniecei, taču tikpat labi to varētu jautāt arī režisoram Jurim Jonelim, kurš šo kostīmu savdabību akceptējis.

Par režiju var teikt tikai to, ka solisti uz skatuves ir visumā pieņemami izkārtoti, viņiem ir ērti dziedāt, taču par kaut kādu savstarpējo attiecību uzstādījumu vai tēlu atklāsmi ir neiespējami runāt.

Koristu un dejotāju iesaistīšana darbībā arī vairāk atgādina tikai dekoratīvu skatuves laukuma piepildīšanu. Turklāt šai ziņā nespēj līdzēt arī Ievas Kemleres horeogrāfija. Scenogrāfa Didža Jaunzema pūles izveidot divstāvu uzbūvi, apakšējo stāvu atstājot notikumiem kabarē, bet augšējā liekot norisināties ballei (programmā pavisam aplami ierakstīts “Edvīna kāzās”), visām skatuves norisēm liek notikt šaurībā. Un tas jau atkal ir pretrunā ar pasludināto tēzi “ārpus laika un robežām”, turklāt ierobežo izveidot izteiksmīgas mizanscēnas. Diezin vai no šī iestudējuma kādam atmiņā paliks tik būtiskais “lielais skats” ar Silvas atzīšanos melos un viņas izaicinošā aiziešana no balles? Divi soļi kulisēs, un viņa jau ir prom. 

Ja režisors izvēlējies tik svarīgu vietu ierādīt čigānu vijolniekam Miksam, ko atveido Gidons Grīnbergs, kāpēc viņam kaut reizi neveltīt prožektora staru, vijolnieks pa skatuvi klīst tikai pustumsā.

Skats no operetes "SILVA. Čardaša karaliene". Silva – Anta Jankovska // Foto – Uģis Bērziņš

Pēc kritiskām piezīmēm tomēr jāatzīst, kas paliek pāri pēc pēdējām taktīm. Vispirms jau Antas Jankovskas vokālais sniegums un skatuves temperaments; Naura Indzera vīrišķīgi šarmējošais balss tembrs, Guntara Ruņģa pēdējās ainas čigānu dziedājums Ferija lomā, Baibas Berķes brīnišķīgās balss skanējums Edvīna mātes Anhiltas lomā un Artūra Manguļa prasme ar skopām replikām piešķirt norisēm augstdzimuša kunga trāpīgu un asprātīgu vērtējumu.

Un pašās beigās – ne jau kleitas vai parūkas lūkojamas “ārpus laika un robežām”. Tā ir operetes galvenā tēma – mīlestība, kas iet pāri aizspriedumu žogiem un piemeklē “Silvas” varoņus spēcīgi (Silvu un Edvīnu ) un negaidīti (kā Stasiju un Boniju). No šiem mīlestības pinekļiem nav iespējams atbrīvoties, tie ņem un sasien. Ar Imres Kālmāna līdzdalību.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Andris Emīls 14.03.2019

    Izrādes sensācija bija Emīls Kivlenieks, kas gan ar vokālu, dejotprasmi, gan klasiskās operetes zvaigznes cienīgu aktierisko veikumu bija mākslinieciski pārliecinošs un ar fantastisku skatuves klātbūtni. Arī pārējie galveno lomu solisti bija izcili, atskaitot vienu.

    Diemžēl Indzeri klausīties bija vienkārši mokoši, un balss, diapazona problēmas jo saklausāmākas kļuva mikrofonu izmantošanas dēļ.

    Pat ja VEFa zālē nav La Scala akustika, mikrofoni - gan solistiem, gan orķestriem - visu padara tādu amatierisku.

    Režijas novitātes izskatījās vairāk pēc pārpalikumiem no kaut kāda (man nezināma) pantomīmas iestudējuma, kas mehāniski iepeistoti šajā izrādē.

    Dejas, horeogrāfija - 5/5. Scenogrāfija - 2.cēlienā OK+, pirmajā so-so. Tērpi vairāk traucē, nekā palīdz, tāpat kā kaitinošā mīmu ķēmošanās, kas, kā jau noskaidrojām, ieklīduši no citas izrādes vai realitātes.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt