Vēsma Lēvalde 05.03.2019

Carpe diem jeb pulkstenis tikšķ

Džordžs – Sandis Pēcis, Dorisa – Agnese Jēkabsone // Foto – Justīne Grīnberga

Exlex

Izrādē Sanda Pēča atveidotajam varonim Džordžam ir aptuveni šāds teksts: “Ak Dievs, kādā es esmu dimbā, jo man liekas ģeniāls viss, ko tu runā!” Šo teikumu būtu tikai nedaudz jāpārfrāzē, lai paustu aktierspēles radītās izjūtas pirmās ainas beigās. Rakstīt par izrādēm, kuras savaldzina, ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc, ka negribas pieslēgt analītisko prātu un izgaisināt sajūtu mākoni, kurā tik patīkami atslābt – kā siltā vannā.

Viesrežisora Sergeja Ščipicina iestudējuma veiksmes atslēga noteikti nav Bernarda Sleida (Bernard Slade) 1975. gadā sarakstītās romantiskās komēdijas sižetā, bet gan virtuozā, azartiskā aktierspēlē un spējā lugas notikumus vispārināt laika plūduma un cilvēka mūža kategorijās. Iestudējums arī apliecina divas sen zināmas patiesības – mazās zāles formāts ir vislabākā raudze aktiera meistarībai un tas dod iespēju publikai atgriezties pilnīgas ilūzijas un emocionāla līdzpārdzīvojuma varā, uz brīdi aizmirstot par mūsdienu “postaurisko”, šokējošo un agresīvo mākslu.

Ilūzija kā kāpinājums

Režisors Sergejs Ščipicins iestudējumu postulējis kā melodrāmu, lai arī lugas autors to apzīmējis kā romantisku komēdiju. Teksts tiešām atbilst autora noteiktajam žanram – mīlasstāsts ar laimīgām beigām. Proti – divi precēti cilvēki – Džordžs un Dorisa – satiekas, starp viņiem uzplaiksnī kaisle, kas liek turpināt sakaru 24 gadus, kļūstot ne tikai par mīļākajiem (ja tā var apzīmēt cilvēkus, kuri tiekas reizi gadā), bet arī par labākajiem draugiem. Izrādē divu (laimīgi!) precētu cilvēku sānsolis mūža garumā ir sakāpināts līdz formai, kurā atklājas cilvēka paradoksālā daba. Naratīvs ir vienkāršs – ikviens sapņo par stabilu un mierīgu dzīvi, bet jebkāda rutīna liek meklēt veidu, kurā izlauzties lielām emocijām. Laime, vēsta iestudējums, ir pati dzīve ar visiem tās kāpumiem un kritumiem, tomēr īsti briljanti ir tie retie mirkļi, kuros apstājas laiks un atkāpjas realitāte. Lai arī tas izklausās banāli, šo apzīmējumu nekādi nevar attiecināt uz spēles laukumā notiekošo.

Izdevusies profesionāli nevainojama un teju hrestomātiska melodrāma par sen aizgājušiem laikiem, taču bez mazākās naftalīna smakas vai uzspēlēta sentimenta. Liepājas teātra izrādē žanra maiņa panākta, sekojot klasiskiem principiem un ignorējot nievājošo nokrāsu, ko mūsdienās piešķir vārdam “melodrāma”. Darbību papildina dziesmas, vai, pareizāk sakot, darbība norisinās uz fona, ko konkrētajā epizodē veido Elīnas Valdmanes radītie kostīmi, Kristapa Kramiņa scenogrāfija, izrādes rekvizīti un reiz par sava laika hitiem atzītās dziesmas. Ikviens elements konkrētajā ainā ir smalki izstrādāts kā ikoniska sava laika zīme, katrai desmitgadei – 50., 60. un 70. gadiem – veltītas divas tikšanās reizes.

Režijas koncepcijā – mīlasstāstu pārvērst alegorijā par laika vērtību cilvēka dzīvē – īpaša nozīme ir scenogrāfijai. Skatītāji ienāk zālē, kur iepretī sēdvietām ir sešu posmu podests, uz pirmā no tiem atrodas milzīgs divu riteņu rats, atgādinot būrīti, pa kuru skrien dzīvnieciņi, vai arī ūdens dzirnavu ratu. Rata vidū ir matracītis, uz viena no spraišļiem – sarkans telefons. Tā ir vai vienīgā saite ar ārpasauli – nemieru, trauksmi, vainas apziņu. Tomēr lielākoties tas ir tikai priekšmets – neievērots, nevajadzīgs. Rats, vienlaikus arī gulta, ir nepārprotama cilvēka mūža un laika ritējuma alegorija, jo katrā nākamajā Džordža un Dorisas tikšanās reizē tas tiek pārvietots par vienu laukumiņu uz priekšu. Sešas tikšanās reizes ik pēc četriem gadiem – tās sākas 20. gadsimta 50. gadu vidū, bet beidzamā epizode ir 70. gadu otrajā pusē.

Izvēlētā laiktelpa ir veids, kā režisors romantisko komēdiju dramatiski sakāpina, padarot lugas sižetu mazāk nozīmīgu par vispārinājumu. Psiholoģiski reālistisks spēles stils tiek ievietots nosacītā, simboliskā telpā, sastatot vides iluzorumu un personāža jūtu īstumu.

Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra ir konceptuāli pakārtota ilūzijas efektam – tīri, spilgti, vairāk sapnim, ne nomodam atbilstoši krāsu toņi, zemi dūmu vāli, gaismas kūļi spēles laukumā, kas rada ēnu spēles. “Laika rata” alegoriju pastiprina neliels rekvizīts – rokas pulksteņi, kuri tiek noņemti tikšanās reizēs, simbolizējot laika bezspēcību mirklī, kad valda mīlestība.

Džordžs – Kaspars Kārkliņš, Dorisa – Laura Jeruma // Foto – Justīne Grīnberga

Par jūtām, ne cilvēkiem

Lai skatītājam liktu koncentrēties uz sajūtām, nevis stāstu, režisors izveidojis dubultu personāžu – Džordžu katrā ainā pārmaiņus atveido Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš, Dorisu – Laura Jeruma un Agnese Jēkabsone. Skatītāju pirmajā rindā rezervēti divi krēsli, nolikta pults teksta eksemplāram un divi mikrofoni. Pāris, kurš tobrīd nespēlē varoņus, mikrofonā piesaka ainas norises laiku, izpilda dziesmas un bez vārdiem iemieso aizkadrā palikušos varoņu dzīvesbiedrus. Tādā veidā tiek “nošauti divi zaķi” – neslēptā teatralitāte rada atsvešinājumu no pamatstāsta un aktieru psihofiziskās īpatnības ļauj tēlu raksturus attīstīt atšķirīgās nokrāsās.

Darbība sākas ar Lienes Gravas iestudētu kustību priekšspēli – aktieri, ģērbti romantiskajā 50. gadu stilā, uznāk, rotaļīgā dejā mijas pāriem, it kā sajaucoties personībām un pārvēršot visu ilūzijā. Nosacītība tiek uzturēta visas izrādes garumā – piemēram, rekvizīti uz bāra plauktiņiem mainās atbilstoši laikam un tēlu tābrīža noskaņojumam, taču tie ir neslēpta butaforija – trauki ir tukši, un kafiju, cukuru, alkoholu aktieri imitē. Tikai pēdējā ainā kafija kannā ir īsta, Dorisas izsmidzinātās smaržas – arī, tās ir spēcīgas un sajūtamas publikā. Izrāde it kā pēkšņi atgriež skatītāju no ilūzijas realitātē, liekot atskārst, ka stāsts nav par kādu tur Džordžu un Dorisu, bet gan par to, kāda ir mūsu mūža vērtība, cik ir to briljanta mirkļu, kuru dēļ ir vērts dzīvot.

Nenoliedzami – melodrāma ir milzīgs risks aktieriem, īpaši jau mazajā zālē, kur katrs vaibsts sejā ir skatītājiem redzams un katrs falšums – viegli pamanāms. Visi četri aktieri lomās dzīvo nepiespiesti, azartiski un absolūti patiesi. Jūtu ķīmija starp varoņiem jau pirmajā ainā Sanda Pēča un Agneses Jēkabsones atveidojumā ir gluži fiziski sajūtama.

Džordžs – Sandis Pēcis, Dorisa – Agnese Jēkabsone // Foto – Justīne Grīnberga

Jāatzīmē arī vokālās pedagoģes Ievas Dreimanes darbs – aktieru izpildītās dziesmas nav vienkāršas, īpaši ņemot vērā, ka Merilinas Monro, Frenka Sinatras, Elvisa Preslija, Dženisas Džoplinsas un citu izrādē iekļauto izpildītāju balsis tiešām ir sava laika ikonas. Ar dziedāšanu “dzīvajā” atzīstami tiek galā ne tikai Agnese Jēkabsone, kuras vokālās dotības nav apšaubāmas, bet arī pārējie izrādes dalībnieki. Vienīgais, ko varētu pārmest – dziesmu teksti savā ziņā arī ir nozīmes nesēji izrādē, taču trīsdesmitgadniekiem laikam ir grūti iedomāties, ka publikā var būt cilvēki, kuri angliski nesaprot. Varbūt programmiņā der īsa teksta anotācija vai vismaz tulkots dziesmas nosaukums? Nav arī saprotams, kāpēc teātris neiesaka iestudējumu skatītājiem līdz 14 gadu vecumam. Emocionālā pieredze tīņiem nudien ir vairāk vajadzīga nekā klaja didaktika vai agresija un destrukcija, kas virmo virtuālajā pasaulē.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt