Kroders.lv 29.03.2019

2018. gads Latvijas amatierteātrī

Skats no Ogres Tautas teātra izrādes "Ivanovs" (rež. Jānis Kaijaks) // Publicitātes foto

No 2019. gada 2. februāra  līdz 10. martam dažādās Latvijas vietās norisinājās ikgadējā Latvijas Nacionālā kultūras centra organizētā amatierteātru reģionu skate, kurā kopumā tika izrādīti 46 iestudējumi.

Amatierteātru skates “Gada izrādes 2018” finālam, kas norisināsies Dailes teātrī no 27. līdz 28. aprīlim, izvirzītas 10 izrādes: A. Ostrovska “Sirds nav akmens” (Balvu Tautas teātris, režisore Vaira Resne); A. Kronenberga “Tuntuļu Jurītis” (Jūrmalas leļļu teātris – studija, režisore Inguna Radziņa); P.U. Enkvista “Vectēva māja” (Kokneses amatierteātris, režisore Inguna Strazdiņa); O.L. Kirkegora “Gumijas Tarzāns” (Liepājas jauniešu teātra studija, režisors Juris Ločmelis); A. Čehova “Ivanovs” (Ogres Tautas teātris, režisors Jānis Kaijaks); Dž. Rodari “Ačgārnās pasakas čemodānā” (Rēzeknes Tautas teātris, režisore Māra Zaļaiskalns); Aspazijas “Vaidelote” (Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra Mazā Ģilde” bērnu un jauniešu teātra studija Vinnijs”, režisores Karīna Šišlo un Ingūna Gremze); A. Dzīles “Vakars ar pīlādžu tēju” (Saldus Tautas teātris, režisore Inese Legzdiņa); A. Eglīša ,,Pēc kaut kā cēla, nezināma” (Smiltenes Tautas teātris, režisors Agris Māsēns); Dž. Patrika “Dīvainā misis Sevidža” (Ventspils teātris, režisore Vija Draviņa).

Pēc Kroders.lv aicinājuma Latvijas amatierteātru reģiona skates eksperti dalās iespaidos par šogad novērotajām tendencēm un problēmām amatierteātru nozarē, kā arī spilgtākajiem iespaidiem, kas gūti skates laikā.

Materiālu apkopoja Ieva Rodiņa

 

 

Anna Andersone, teātra kritiķe, portāla “Satori.lv” redaktore. Amatierteātra izrādes reģionu skatēs vērtē kopš 2016. gada. “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējusi Latgales, Rīgas reģiona un Rīgas kolektīvu sniegumus.

Arī šogad pārliecinājos, ka amatierteātris ir dzīvs, radošs, meklējošs un – tāpat kā profesionālais teātris – ar savām virsotnēm un kritumiem. Diemžēl joprojām mēdz pārņemt šausmas, redzot, cik nekritiski amatierteātri izvēlas izrādes materiālu un cik zemas kvalitātes lugas līdz ar to ierauga prožektoru gaismu (atmiņā vēl dzīvs Andra Niedzviedža lugu uzvedumos pārdzīvotais). Taču vienlaikus arī šogad sajūsmina teātru spēja ļoti rotaļīgi, radoši, svaigi interpretēt klasikas darbus, ko pierāda, piemēram, Rēzeknes Tautas teātra izrāde “Ačgārnās pasakas čemodānā” pēc Džanni Rodāri pasaku motīviem (rež. Māra Zaļaiskalns) vai teātra studijas “Vinnijs” iestudētā Aspazijas “Vaidelote” (rež. Karīna Šišlo un Ingūna Gremze). Tāpat atkal pārliecinājos, ka amatierteātris spēj mani saviļņot gan profesionālā, gan dziļi personiskā līmenī – ar uzdrīkstēšanos, patiesumu, talantu un milzu atbildību pret sevi un skatītāju, ko Latgales reģiona skatē spilgti parādīja Kokneses amatierteātris ar Pēra Ulova Enkvista “Vectēva māju” (rež. Inguna Strazdiņa).

Skats no Kokneses amatierteātra izrādes “Vectēva māja” (rež. Inguna Strazdiņa) // Publicitātes foto

Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists. Kā skatītājs ar amatierteātri sastapies jau bērnībā, kad redzējis vairākas skolēnu Tautas teātra “Sprīdītis” izrādes, pats tajā spēlējis. Saņēmis Arnolda Liniņa vadīto amatierteātra režisoru kursa sertifikātu, pats ir iestudējis vairākas izrādes. Pēc ilgāka pārtraukuma žūrijā pirmo reizi jau kā kritiķis bijis 2015. gada Latvijas amatierteātru skates finālā. “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējis Latgales, Vidzemes un Zemgales kolektīvu sniegumus.

No tā, ko redzēju, spilgtākais iespaids ir Kokneses amatierteātra izrāde “Vectēva māja” (rež. Inguna Strazdiņa). Lakoniska nebūt ne viegli iestudējamās Pēra Ulova Enkvista lugas interpretācija ar precīzi saliktiem akcentiem un ārkārtīgi veiksmīgu aktierdarbu Zēna lomā. No šāgada tendencēm, skatoties arī uz galīgajiem rezultātiem protokolā, gribas pieminēt kvalitatīvas izrādes bērniem un jauniešiem. Piemēram, Rēzeknes Tautas teātra izrādē “Ačgārnās pasakas čemodānā” Māras Zaļaiskalns režijā netiek koķetēts ar bērnu auditoriju, bet Džanni Rodāri teksts izmantots par pamatu atraisītai spēlei, kurā noteikti vēl drošāk var iesaistīt skatītājus. Taču kopumā pēc trim iepriekšējām skatēm man radās priekšstats, ka šī ir rāma sezona bez spilgtiem pārsteigumiem, un skatē nepiedalās kolektīvi, kas citus gadus bijuši finālā. Līdz reģionu skatēm joprojām tiek izrādes, kurām tur nebūtu jābūt, un tas ir jautājums par priekšatlasi. Tomēr kopumā teātra mīlestību jūt, ir arī izrādes, kuras ir vienkārši patīkami skatīties, lai arī līdz finālam tās netiek.

Skats no Rēzeknes Tautas teātra izrādes “Ačgārnās pasakas čemodānā” (rež. Māra Zaļaiskalns) // Publicitātes foto

Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra un mūzikas kritiķe. Amatierteātri šogad skatījusies pēc vairāk nekā desmit gadu ilga pārtraukuma. Iepriekš vairākus gadus pēc kārtas bijusi Studentu teātra dienas žūrijā, pēc tam aktīvi sekojusi līdzi tikai operstudijas “Figaro” darbībai, kas ir specifiski izdalāma gan žanra īpatnību, gan profesionālo studiju ievirzes dēļ. “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējusi Kurzemes reģiona kolektīvu sniegumus.

Tā kā amatierteātri nebiju skatījusies ļoti ilgu laiku, pieskaitu sevi pie pirmziemniekiem šajā jautājumā. Kurzemes reģiona amatierteātru izrādes, manuprāt, uzrādīja diezgan daudzpusīgu kopainu par amatierteātri Latvijā – gan attiecībā uz materiāla izvēli, gan uz pieejām, kādas tiek izmantotas teātra mākslas apgūšanā un iestudējuma veidošanā. Visticamāk, daļa šīgada amatierteātra repertuāra joprojām atspoguļo pagājušajā gadā atzīmēto valsts simtgadi un tai veltīto tematiku, kā arī pievēršanos latviešu oriģināldramaturģijai (A. Eglītis, Ā. Alunāns, latviešu mūsdienu dramaturģija). Jāatzīst, daļā gadījumu tieši materiāla izvēle bija klupšanas akmens atsevišķu amatierteātru sniegumā, turklāt nevis tādēļ, ka materiāls būtu par sarežģītu, bet tieši otrādi – režisorus un aktierus iegāž viduvēja vai vāja dramaturģija (piemēram, Anitas Grīnieces “Puķu brokastis”). Vēl viens novērojums: aktierspēles tehnikās ar atsevišķiem, nereti konceptuāli atšķirīgiem izņēmumiem joprojām dominē psiholoģiskais teātris un ar to saistītās problēmas – “uzspēlēšana” jeb pārmērīga šķietami ikdienišķu žestu vai runasveida (intonāciju) teatralizēšana, manierīgums u. c., kas īpaši raksturīgs sievietēm, kuras veido galveno amatierteātrī spēlējošo aktieru korpusu. Šeit režijas līmenī būtu varbūt lietderīgi dažādot treniņu metodes (elpošana, runas un dikcijas treniņi, uzstāšanās stresa pārvarēšana utt.),  pievēršoties aktiermeistarības tehnisko prasmju attīstīšanai, ne tik daudz “teksta” uzlikšanai uz skatuves, kas varbūt arī pašiem režisoriem atvieglotu arī nākotnes iestudējumu veidošanu. Tajā pašā laikā amatierteātrim ļoti svarīga ir sociālā funkcija, sevišķi lauku pagastos, tādēļ apveicama ir jebkura iniciatīva veidot interesē par skatuves mākslu vienotu domubiedru grupas. Atšķirībā no koriem un deju kolektīviem, amatierteātrī ir lielākas individuālās izpausmes iespējas, tādēļ sava talanta attīstīšana un pilnveidošana ir vēlmju un iespēju jautājums. Amatierteātra sniegums ir ļoti atkarīgs no režisoru personībām.

Man bija ļoti interesanti pēc ilgāka laika atkal saskarties ar šo amatiermākslas nozari un tajā strādājošajiem entuziastiem, no kuriem daļu atpazinu no savas iepriekšējās pieredzes un priecājos par viņu profesionālo izaugsmi un nezūdošo atvērtību jauniem meklējumiem – konkrēti runāju par Jelgavas Studentu teātri un “Kjogenstāstiem” (rež. Kalevs Kudu, Astra Kacena) japāņu teātra estētikā. Patīkami, ka amatierteātros var sastapt visu paaudžu aktierus – no padsmitniekiem jauniešu teātra studijās un bērniem ģimeņu ainās līdz cienījama vecuma entuziastiem (tostarp ar ilggadēju pieredzi uz amatierteātru skatuvēm). Tas liecina, ka teātris kā kultūras forma latviešiem joprojām ir ļoti nozīmīgs arī ārpus profesionālā loka.

Skats no Jelgavas Studentu teātra izrādes “Kjogenstāsti” (rež. Kalevs Kudu, Astra Kacena) // Publicitātes foto

Dita Jonīte, teātra kritiķe. Amatierteātra izrādes skatās kopš 2015. gada, vērtējusi iestudējumus gan reģionos, gan fināla skatēs Rīgā. “Gada izrādes 2018” skatē redzējusi Kurzemes reģiona un Ogres kolektīvu sniegumu.

Respektējot to, ka amatierteātru kolektīvos pats svarīgākais ir gūt prieku no teātra spēlēšanas, no būšanas uz skatuves un no enerģijas apmaiņas ar skatītāju zāli, man kā skatītājai gandarījumu tomēr sagādā tie mirkļi, kad jūtu režisora un aktieru patiesu vēlmi stāstīt tieši šo, viņu izvēlēto stāstu. Šķiet, ka tikai šādus iestudējumus ir vērts tālāk virzīt uz “konkursu” izvētīšanai. To, ka vairumā gadījumu ir kolektīvi, kas, teātri spēlējot, vienkārši pavada savu laiku, mēs jau zinām un a priori par to priecājamies, pat lepojamies. To nemaz nevajag vērtēt, tam vienkārši jāatļauj būt. Taču tikai salīdzinot ir redzams, kā uz šī “spēlēšanās” fona izceļas tie iestudējumi, kas droši kāpj pakāpīti augstāk – kā Jelgavas Studentu teātra “Kjogenstāsti” (rež. Kalevs Kudu, Astra Kacena), vingrinoties absolūti citā teātra estētikā; kā Liepājas Jauniešu teātra studijas iestudējums “Gumijas tarzāns”, režisoram Jurim Ločmelim jūtot tēmu un formu tam, kā sarunāties ar jauniešu auditoriju un gudri strādājot ar skolas vecuma aktieriem; kā Ventspils teātris, nopietni iestudējot stāstu par cilvēkiem un cilvēcību uzvedumā “Dīvainā misis Sevidža” (rež. Vija Draviņa); kā Saldus Tautas teātris iestudējumā “Vakars ar pīlādžu tēju” (rež. Inese Legzdiņa), mēģinot interpretēt mūsu ne tik seno vēsturi, paralēli komentējot sāpīgi aktuālo lauku māju tēmu.

Kopējā aina šajā teātra nišā joprojām ir gana raiba: sastopami gan aizraujoši un negaidīti ārzemju klasikas iestudējumi (A. Čehovs), gan aktuālu latviešu lugu uzvedumi (J. Kļavas vai A. Birbeles darbi); ir profesionāli, rūpīgi un silti aktierdarbi (Ventspils teātra un Saldus Tautas teātra izrādēs); ir gadījumi, kad par spīti minimāliem finansiālajiem resursiem ir iespējams iestudējumam radīt gaumīgu, “palīdzīgu” vai pat atraktīvu vizuālo noformējumu (“Gumijas tarzāns”). Un turpat līdzās ieraugāms arī falšums, klišejas, aptuvenība, manierīgums un vulgaritāte, kas arī ik pa brīdim tomēr izspraucas ārā no kopējā auduma kā truls īlens. Tātad ir, kurp augt, uz ko tiekties, ja vispār gribas kaut kur tiekties.

Skats no Ventspils teātra izrādes “Dīvainā misis Sevidža” (rež. Vija Draviņa) // Publicitātes foto

Edīte Tišheizere, teātra kritiķe un zinātniece, žurnāla “Teātra Vēstnesis” galvenā redaktore. Amatierteātra izrādes skatās kopš 2004. gada, vairākkārt bijusi žūrijā Latvijas amatierteātru skates finālā, kā eksperte piedalījusies festivālos “Rīga spēlē teātri” un "Baltijas rampa". “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējusi Kurzemes reģiona un Ogres kolektīvu sniegumus.

Šāgada amatierteātru skatēs man pietrūka eksperimentu. Izaicinošs materiāls un tā scēniskais risinājums, nekonvenciāla aktierspēle palaikam ir bijis lielākais prieks amatieru teātros, kuriem nav nepieciešams domāt par ieņēmumiem un publikas gaumi. Šogad ar neierastu vēsturisku japāņu improvizācijas teātra aktiertehniku strādājis tikai Jelgavas studentu teātris un režisore Astra Kacena izrādē “Kjogenstāsti”, plastisko teātri attīstījis Liepājas Jauniešu teātra studijas režisors Juris Ločmelis izrādē “Gumijas Tarzāns”. Iepriecināja vairāku amatierteātru augstais līmenis, ko jau var mērīt ar profesionālu mērauklu – kā Ogres Tautas teātra izrāde “Ivanovs” (rež. Jānis Kaijaks), Ventspils Tautas teātra iestudējums “Dīvainā misis Sevidža” (rež. Vija Draviņa), kuros var runāt par dramaturģijas interpretāciju, skatuves kultūru, spēcīgu aktiermeistarības līmeni: ne tikai tēlotāju organisku darbošanos dotajos apstākļos, bet mērķtiecīgu tēla radīšanu un konsekventu iekšējo darbību. Sarūgtināja, ka tieši tie uzvedumi, kas uzvesti kā veltījums valsts simtgadei, izmantojuši gatavas klišejas, patētiku un pieļāvuši arī vēsturiskas neprecizitātes.

Skats no Liepājas jauniešu teātra studijas izrādes “Gumijas Tarzāns” (rež. Juris Ločmelis) // Publicitātes foto

Maija Svarinska, teātra kritiķe, žurnāla “Teātra Vēstnesis” redaktore. Amatierteātra izrādes skatās pēc milzīga pārtraukuma kopš 90. gadiem. “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējusi Zemgales, Pierīgas reģionu un Rīgas kolektīvu sniegumus.

Iespaids kopumā ir pozitīvs. Pirmkārt, pievilcīga vide – visur, kur esam bijuši, sakoptas un glītas telpas, inteliģenta aura, tās patiesi ir kultūras mītnes. Otrkārt, teju katrā uzvedumā uz skatuves prevalē radošais spars, nevis vēlme sevi pozicionēt. Un, treškārt, visnotaļ jaušama tendence attīstīties meistarībā. Tikai nedaudzas izrādes mani mulsināja ar amatieru spēles tipisko štampu kvantumu: acu bolīšanu, roku vicināšanu, kāju tipināšanu un, protams, nevis runāšanu, bet klaigāšanu. Bet pārsvarā izrādes un aktieru darbi, manuprāt, liecina par stabilu amatieru teātru jaunrades prasmi. Taču arī šajā kontekstā var runāt par noteiktu latiņu. Proti, tiek spēlēts sižets, varoņu attiecības, taču nav režijas idejas, trūkst tēlu veidojuma. Tikai dažas izrādes deva atbildi jautājumam: kā vārdā? Šajā kontekstā nosaukšu Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” un bērnu un jauniešu teātra studijas “Vinnijs” izrādi “Vaidelote” (rež. Karīna Šišlo un Ingūna Gremze), Latvijas Universitātes Studentu teātra uzvedumu  “Visādi panti” (rež. Signe Nikolājeva), Sesavas pagasta Bērvircavas amatierteātra izrādi “Pārnākšana” (rež. Aija Treija). Bet īpaši vēlos izcelt Ogres Tautas teātra iestudējumu “Ivanovs” (rež. Jānis Kaijaks), kas uzrunāja ar režijas koncepcijas dziļumu un tikpat pārdomātu aktieru tēlojumu.

Skats no Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” bērnu un jauniešu teātra studijas “Vinnijs” izrādes “Vaidelote” (rež. Karīna Šišlo un Ingūna Gremze) // Publicitātes foto

Ieva Rodiņa, teātra kritiķe un zinātniece, portāla “Kroders.lv” galvenā redaktore. Amatierteātra izrādes skatās kopš 2014. gada, vairākkārt bijusi žūrijā gan Latvijas amatierteātru reģionu skatēs, gan skates finālā, kā eksperte piedalījusies festivālos “Rīga spēlē teātri” un Latvijas Studentu teātra dienās. “Gada izrādes 2018” reģionu skatē redzējusi Vidzemes reģiona, Ogres un Rīgas kolektīvu sniegumus.

Šīgada reģionu skatēs bijis salīdzinoši maz pārsteigumu – negaidītu risinājumu režijā, pārsteidzošu sniegumu aktierspēlē –, taču visus redzētos iestudējumus varētu nosacīti apvienot pāris stabilās grupās. Pirmkārt, tie ir darbi, kam ir lokāla nozīmība, kas nenes pievienotu māksliniecisko vērtību un kuru iekļaušana reģionu skatēs vienmēr raisījusi diskusijas ekspertu vidū (piemēram, vairākos gadījumos pārdomas raisīja Ogres reģiona skates programmā iekļautās izrādes). Otrkārt, tie ir iestudējumi, kur jūtama kolektīva aizrautība ar pašattīstībai svarīgiem eksperimentiem, vingrinājumiem, taču kas neveido pārliecinoša mākslinieciska skatuves darba kopiespaidu. Treškārt, tā ir tiekšanās pēc tradīcijām, stabilitātes, kas izpaužas gan “droša” repertuāra izvēlē (piemēram, iepriekšējais gads amatierteātru vidē pagāja Ādolfa Alunāna zīmē), gan ilggadējā kolektīva aktiermeistarības izkopšanā, gan sava skatītāju loka piesaistīšanā. Ceturtkārt, tie ir kolektīvi, kuru mākslinieciskais līmenis ne tikai tuvojas, bet atsevišķos gadījumos sasniedz un pat pārklājas ar profesionālā teātra sniegumu. Jau vairākus gadus ar lielu gandarījumu sekoju līdzi Agra Māsēna un Smiltenes Tautas teātra, Vairas Resnes un Balvu Tautas teātra u. c. augstu līmenī sasniegušu amatierteātru attīstībai. 2018. gada nogalē kā jauna vieta Latvijas teātru kartē ar veiksmīgo Antona Čehova “Ivanova” pirmizrādi sevi pieteikusi arī Ogres Teātra telpa režisora Jāņa Kaijaka vadībā. Joprojām par īpašu uzskatu katru brīdi, kad, sēžot amatierteātru skatē, izdodas aizmirst “parametrus”, “kategorijas” un “rāmjus”, pēc kuriem žūrijas nolikumā jāvērtē redzētie iestudējumi. Tur tad arī slēpjas amatierteātru sāls – zināmā nepieradinātībā, radošā brīvībā no repertuārteātra ierobežojumiem un vienlaikus personiskā attieksmē pret iestudējamo darbu un amatierteātra būtību kā tādu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt