Dita Jonīte 29.03.2019

Spēles ar sieviešķēmiem

Kundze – Rēzija Kalniņa, Solanža – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Artūrs Pavlovs

Neordinārā un provokatīvi ironiskā franču rakstnieka Žana Ženē luga “Kalpones” (1946) var izdaiļot jebkura teātra repertuāru. Lugas iestudējumi lielākoties respektējuši autora iekodēto ārpusnormālības estetizāciju, jo māksliniekiem tāds materiāls labi stimulē fantāziju un rīcības brīvību. Pirmajā brīdī pārsteidz arī režisora Viestura Meikšāna versija Dailes teātra Mazajā zālē, kur jauniestudējums pirmizrādi piedzīvoja tieši Teātra dienā, 27. martā.

“Teātra” šajā iestudējumā ir ļoti daudz, un teatralizācija attīstīta vairākos līmeņos, kā jau tas iezīmēts arī lugā. Kalpones spēlē kundzi, lomām nemitīgi mainās varmāka un upuris, iedomas un fantāzijas tiek uzdotas par realitāti, klātesoša ir nāves priekšnojauta, kas mijas ar spēli par nāvi, tiek runāts par noziegumiem kā taisnības uzvaras ieroci... Turklāt lomas iedalītas trim spožām aktrisēm no Dailes teātra talantu zvaigznāja: Ievai Segliņai (Klēra), Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai (Solanža) un Rēzijai Kalniņai (Kundze). Nav iespējams negribēt ko tādu redzēt. Arī teātra mārketings pratis jauno iestudējumu glīti noformēt, uz afišām visas trīs aktrises attēlojot perlamutra toņu pērļu un mežģīņu rotās.

Taču Meikšāna stāsts neieved pūdersmaržīgā vai cakoti rozā sieviešu buduārā un Ženē kalpones šajā versijā ir tik neglītas, cik vien iespējams. Gan ārēji, gan iekšēji. Tas ir zināms šoks, pat zinot lugu, kā arī labi saprotot, ka skaistām un talantīgām aktrisēm visu mūžu nav jāspēlē tikai daiļas sievietes un apburošas personības. Tomēr tādā tuvplānā, redzot aktrises saņurcītā vīriešu apakšveļā ar grimu, kas viņas kā sievietes padara kliedzoši neglītas, kļūst visai neomulīgi. Vai režisors ar šo iestudējumu vēlējies atmaskot sieviešu liekulīgo dabu, kas dzīvē nozīmē savu neglīto “iekšu” slēpšanu aiz pūdera, mežģīnēm un dārglietām? Kamēr dzīve un māksla, šķiet, pierāda, ka pasaule ir daudz daudz sarežģītāka...

Ženē pats ir norādījis, ka viņš kalpoņu lomās vislabāk spēj iedomāties aktierus – jaunus vīriešus. Taču Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas spēlēto varoņu vulgārā un neceremoniālā uzvedība ir tik atpazīstama, ka šajā formā var saskatīt tikai un vienīgi izteikti vīrišķīgus, mazizglītotus un mentāli apdalītus sievišķus. Galējais pārspīlējums robežojas ar klaunādi, kas aktrisēm it labi der kā viņu teātra pieredzē līdz šim vēl nepiemērīta maska. Brīžiem pat fiziski var notvert to prieka enerģiju, ko abas aktrises izjūt, spēlējot šos atbaidošos ķēmus. Lai panāktu naturālāku iespaidu, aktrises iekrāsojušas melnus zobus, viņas izteiksmīgi šķoba acis un vaikstās (it kā parodējot savas kundzes “smalkumu”), gaitā kopē bravūrīgus večus. Ir tik atbaidoši, ka brīžiem arī smieklīgi.

Teātra procesa un aktiermeistarības kontekstā to, protams, var vērot ar interesi. Tomēr kopumā izrāde, iespējams, iegūtu vairāk, ja režisors lugas materiālu būtu koncentrējis, nevis “izstiepis”.

Vairākas epizodes, kurās viena no kalponēm spēlē kundzi, tiek atkārtotas, Kundzes lomu pa kārtai izspēlējot gan Solanžai, gan Klērai. Taču atkārtojuma triks ir viltīgs: tiek pazaudēta skatītāju uzmanība, kas pievērsta darbībai. Jā, kaut kādas reakcijas, izspēlējot vienu un to pašu epizodi mainītās lomās, aktrišu starpā ir atšķirīgas, bet ideja par to, ar kādu gandarījumu un ar cik “izsmalcinātu rituālu” viņas galu galā savu kundzi nobeigs, pirmajā daļā ātri vien sāk buksēt. Pirmizrādē īpaši arī neatšķīrās kalpoņu “īstās” manieres, spēlējot Klēru vai Solanžu, no tās uzvedības, kuru aktrises izspēlēja abu iedomātājos/safantazētajos “kundzes” un “kalpones” duetos. Psiholoģiski tas varbūt arī ir pamatoti, jo neviens jau īsti nevar izkāpt no sevis, taču izrādē brutalitātes monotonums nekļūst par pārliecinošu estētisko kvalitāti.

Klēra – Ieva Segliņa, Solanža – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Artūrs Pavlovs

Atzinīgi novērtējot abu aktrišu azartiskos pūliņus ekscentriskajā groteskā, ar lielu interesi gaidīju nepārspējamās Dailes teātra formas un klaunādes meistares – Rēzijas Kalniņas parādīšanos. Otrajā cēlienā uznākot Rēzijas Kalniņas Kundzei, mistiskā kārtā teātra laiks apstājas: aizmirstas Ženē idejas un Meikšāna koncepcija, jo visu uzmanību paģēr Rēzijas Kalniņas šarmantais ķēms – Kundze. Gluži kā cirka ekvilibrists viņa gaisā mētā visas tās bumbiņas, kas noderējušās agrāk spēlētajās lomās. Te iedzirkst pa krāsai gan no “Barabas” Klauna skumjām, “Burgundijas princeses” dīvainības, un pat no Eleonoras aristokrātisma nesenajā Dailes lieluzvedumā “Lauva ziemā”... Un tomēr Kundze ir izslīpēta, pabeigta loma, kurā simtprocentīgi klātesoša ir gan aktrises spraigā partnera jušana, gan izrādes konteksta/stila skaidra apzināšanās. Rēzijas Kalniņas radītais spilgtais un mērķtiecīgi enerģiskais tēls attaisno abu kalpoņu destruktīvo tiekšanos uz kundzes nogalināšanu. To var saprast – tāda kundze ir kaut kas prātam neaptverams! Taču vien tad, ja ignorē kalpoņu savstarpējās vājprātīgās attiecības un slimās fantāzijas. Varbūt tāpēc pārņem zināms atvieglojums, ka Rēzijas Kalniņas manierīgā un diezgan trakā Kundze laimīgā kārtā no mājas tiek ārā dzīva. Šī tēla būtība un uzvedība (līdzīgi kā kalponēm) precīzi atbalsojas arī Kundzes kostīmos. Māksliniece Ilze Vītoliņa oriģināli interpretējusi Rēzijas Kalniņas atveidotās varones apģērbu: virsdrēbēs it kā dekonstruētas un pēc tam sakārtotas pa jaunam – šķietami “šķībi”, nepareizi, nepabeigti –, apvienojot baroka stila sieviešu kostīmu detaļas.

Telpu, kurā ienāk Kundze, režisors Viesturs Meikšāns (viņš pats arī scenogrāfs) “izpleš” lielāku arī burtiski. Pirmā cēliena laikā izgaismotā dibensiena pamazām atbīdās, arvien vairāk atklājot Kundzes kostīmu stangas, kas izvietotas abās skatuves malās un ir izgaismotas, bet, tuvojoties finālam, pamazām atkal atgriežas sākuma pozīcijā, domu un fantāziju telpu padarot smacīgi šauru. Nepatīkami nospiedoša, teju bezgaisa sajūta, šķiet, pārņem arī skatītāju zāli. Vai tas būtu īstais rezultāts izrādes veidotāju definētajai drāmas terapijai, nojaust grūti.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt