Zane Radzobe 01.04.2019

Ne Tolstojs, ne Sigarevs. Džilindžers

Serjoža – Rūdis Bikšus, Aleksejs Kareņins – Ģirts Ķesteris // Foto – Marko Rass

Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātrī iestudējis Vasilija Sigareva “Kareņinu”, galvenajā lomā – Ģirts Ķesteris. Labs dramaturgs, labs aktieris. Par upuri režisora apjukumam krituši abi.

Pēc izrādes reklāmas kampaņas varētu iedomāties, ka “Kareņins” piedāvās skatījumu uz izcilo Ļeva Tolstoja romānu à la Stopards – proti, preparējot visiem zināmos notikumus no fona personāža skatu punkta, līdzīgi kā Toms Stopards savulaik apstrādāja Šekspīra “Hamletu” lugā “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši”. Tas būtu interesanti, jo Tolstoja Kareņins ir apveltīts ar paradoksālu dzīvesceļu. Kamēr Anna, romāna sākumā attēlota bezmaz kā svētā, beidz savu dzīvi kā dēmoniska maita, viņas vīrs, kurš mīlas skurbumā pret Vronski tai izlicies bezdvēselisks mehānisms, ir ne tikai atmodies, bet spējis tikt arī galā ar izaicinājumiem, kuru priekšā Anna kapitulē. Annai ar privāto laimi nepietiek, viņai vajag varu – pār Vronski, pār sabiedrību –, un, kad ne vienu, ne otru neizdodas pakļaut, viņa palec zem vilciena, lai traumētie tuvinieki uz mūžiem paliktu no viņas atkarīgi. Kareņins savukārt romānu sāk kā pa dzīvi inerti plūstošs cilvēks, kas nav pat iedomājies, ka sieva varētu gribēt ko citu nekā viņš, un tiek par šo naivumu sodīts. Un tomēr romāna beigās viņš ieguvis ne tikai mieru, bet pat garīgo neatkarību rīkoties tā, kā grib pats, nevis apkārtējie – galu galā tieši viņš beigās audzina Annas ārlaulības meitu, pret kuru paradoksālā kārtā jūt stipri siltākās jūtas nekā pret paša dēlu.

Romāna metus vajag zināt, arī Džilindžera iestudējumu skatoties, lai gan īstenībā Vasilijs Sigarevs izmantojis citu postmodernisma paņēmienu. Dramaturgs Tolstoja varoņus laikmetisko – cita valoda, citas sadzīves normas, un centrā jautājums: kas mainās ikoniskajā stāstā, ja reiz 21. gadsimts kā nebūtisku atmet 19. gadsimta traģēdijas formālo ietvaru – laulības pārkāpumu kā ne ar ko neizpērkamu sociālu grēku.

Teikšu uzreiz: kādu nebūt atbildi uz šādiem jautājumiem izrādē saskatīt nevedas. Un viens no iemesliem ir fakts, ka režisors, šķiet, tā arī nav spējis izlemt, ko grib iestudēt – Tolstoja romānu vai Sigareva lugu. Vērtības ir abas, bet –  atšķirīgas vērtības; tāpēc pirmais pārsteigums iestudējumā ir tā vizuālais tēls, kas ēdas ar Sigarevu un šķiet izdabājam priekšstatiem par 19. gadsimtu. (Bet – ja intereses objekts būtu romāns vai tā daļa, tad kāpēc Sigareva luga?) Scenogrāfa Artūra Bērziņa piedāvājumu kā pašvērtību kritizēt negribas: bibliotēka glīta, kamīns sprēgā mīlīgi, lustras mirdz spoži, pat dibenplāna stikla siena, kam jānospēlē Kareņina izolētība no Annas sabiedriskās dzīves, neaizvaino. Kopiespaids – vizuāli patīkams. Tā jau nav viņa vaina, ka režisors devis uzdevumu skatuvi smuki noformēt.

Vairāk vainu iespējams saskatīt kostīmu mākslinieces Katjas Šehurinas darbā, kas stilizējusi 19. gadsimta siluetus, bet audumus izvēlējusies Rīgas veikalu interjera tekstila nodaļās. Aktieri izskatās cits par citu smieklīgāk, un gribētos pieņemt, ka kostīmi iecerēti kā komentārs par varoņiem. (Tusnīgs Vronskis atbilst pat Tolstoja romānam, kura lappusēs izlasāma arī daudzu interpretāciju romantizētā mīlētāja cīņa ar lieko svaru un pirmajām plikpaurības pazīmēm.) Tomēr virkne tērpu ir arī acīmredzami slikti pašūti, un cerības uz ironiju gaist.

Izrādes vizuālā ietērpa abstrakcija – mēģinājums piedāvāt vizuālo kodu, kas vienlaikus darbotos gan 19.,  gan 21. gadsimta kontekstā – neļauj runāt par konkrētiem darbības apstākļiem. Un bez tādiem rīcības pamatojumus zaudē ne tikai Tolstoja, bet arī Sigareva varoņi.

Sigareva lugu varoņi tipiski pieder zemākajiem sabiedrības slāņiem, un viņa ekspertīzi tekstā jūt arī šoreiz. “Kareņina” tēli, protams, nav aristokrāti; pēc savstarpējo attiecību formām spriežot, viņi pat kārtīgu audzināšanu bērnībā nav baudījuši, tāpēc no Tolstoja romāna tekstā pāri palikušās balles, zirgu skriešanās sacensības, nemitīgā atsaukšanās uz normām, kuras tā arī neviens neievēro, izskatās komiski. Bet tas ir Sigareva trumpis – labi zināmā oriģināla saattiecinājums ar mūsdienās atpazīstamu situāciju, kas uzspridzina formu, atklājot zem tās, patētiski skanēs, mūžīgās vērtības. Sigareva Kareņinu tāpēc var iztēloties kā jaunbagātnieku, kas pie solīdas turības ticis salīdzinoši nesen un par sievu apņēmis apetītlīgu būtni no ielas. Tikpat dabiski viņa dialogi iederēsies paplukušās nomaļu virtuvēs, kur tādi Kareņini, trenūzenēs tērpušies, sūc alu, bet Annas nekārtīgi aizdarītā puķainā halātā lako nagus pie pusdienu galda.

Anna – Lelde Dreimane, Aleksejs Kareņins – Ģirts Ķesteris, grāfs Vronskis – Gints Andžāns // Foto – Marko Rass

Apmēram šo, sekojot lugas loģikai, iestudējumā arī spēlē aktieri – Leldes Dreimanes Anna uzvedas vulgāri; Ģirta Ķestera Kareņins pēc būtības satraucas tikai par faktu, ka Ginta Andžāna Vronskis ir par viņu jaunāks (tas šķiet akcentējam gan viņa mazvērtības kompleksus attiecībā pret pat paša vērtējumā spēcīgāko sievu, gan – potences problēmas); bet Dārtas Danevičas Lidija Ivanovna vērpj sievišķīgās intrigas ar mērķi nocelt sāncensei vīru. Lai gan kopumā aktieru darbos redzams arī apjukums – ko tad īsti spēlēt (klasiskos varoņus vai ko citu), un lielākoties mākslinieki izlīdzas ar deklamēšanu, tēlu rīcības psiholoģiskajos pamatojumos nelaižoties. Vietām ar to pietiek.

Par spīti tam, ka režisors “Kareņinā” acīmredzami saskata traģēdiju un visādiem uzveduma līdzekļiem (žēlīga mūzika, tumsa, dziļdomīgas pauzes utt.) cenšas to uzsvērt, pirmizrādē publika vairākās vietās nespēja noturēties nespurgusi – atpazīstamie uzvedības modeļi ir komiski.

Bet šim lugas slānim režisors neļaujas, paliekot uzticīgs tēmai, ko esam jau ieraduši sagaidīt Džilindžera izrādēs – arhetipam “visas sievietes – maitas, visi vīrieši – upuri”. Lai jau tā būtu; tikai režisoram nevedas pieskaņot šai savai tēzei dramaturģisko materiālu, un Sigarevs nav izņēmums. Šis gadījums bez tam, domāju, ir ironiski paradoksāls. No Tolstoja romāna, labi gribot, varētu atvasināt arī šādu atziņu, tikai viena nelaime – Tolstoja varoņi, pat pretrunīgākie, tomēr ir mēroga personības (lai ko domātu par Annu, tādas interpretācijas, kurā viņa tiktu pasludināta par lētu, tomēr vēl nav bijis), bet Džilindžera iestudējumi nekad nav rādījuši lielus cilvēkus. Liekas, režisors tādu eksistencei nemaz netic, un viņa pasaules izpratnei tuvāki ir Sigareva stipri piezemētie, drīzāk dzīvnieciņiem līdzīgie, tikai par savu bioloģisko dzīvi interesēties spējīgie, indivīdi. Bet tur savukārt nekāds “arhetips” nesanāk – vai tad augstākie spēki vainīgi, ja Kareņins noprecējis jaunāku sievu? Bet galvenais, protams, ir kas cits – tas viss kopā ir ŠAUSMĪGI garlaicīgi.

P.S. Lai arī izrādē nodarbināti arī Ieva Florence (aktrise darbina Serjožas lelli, kas mulsinošā kārtā reizēm tiek aizstāta ar dzīvu zēnu; vienīgais pamatojums, kas nāk prātā – ka Kareņins dēlu tā arī neredz kā dzīvu būtni, neiztur kritiku, jo Sigareva teksts, pretēji Tolstoja romānam, akurāt uzsver personisko tēva un dēla saikni), Anete Krasovska, Mārtiņš Upenieks, Juris Bartkevičs, viņu funkcijas iestudējumā faktiski ir būt statistiem. Cerams, par to kaut cik maksā.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Anda 01.04.2019

    Labi, ka neesmu kritiķis, kuram jāvērtē, bet skatītājs-parastais, kurš skatās un redz to, ko redz.

    Scenogrāfija šķita acīm baudāma, beidzot galds ir galds, krēsls – krēsls, nevajag mežģīt galvu, kas ar to metāla/koka/plastmasas … čupu katrā brīdī domāts. Stikla siena, kas rada ilūziju, ka mēs te, viņi – tur un mēs drusciņ lūram “pa atslēgas caurumu”, transformējamās sienas, kas maina telpas noskaņu un atmosfēru… Tērpi ¬– skaisti, krāšņi (ja nu vienīgi Vronskis gaismās atgādināja alvas zaldātiņu, bet – varbūt tāda arī bija iecere).

    Tagad smagākā tēma – pati izrāde, tēli un aktierspēle. Būšu vēl ļaunāka, nekā kritiķe. Labi, ka Ģirts Ķesteris uz skatuves atradās 99,9% laika, bija uz ko skatīties, pat tad, kad viņš vienkārši stāvēja un neko nerunāja. Stāvēja un skatījās.

    Ģirts Ķesteris bija izcils! Lugu lasot, iedomājos drusciņ citādu Kareņinu – ļaunāku, varaskārāku, kurš uzskata, ka par naudu var nopirkt visu, arī sievu, kurš neprot mīlēt. Bet varēja traktēt arī tā, kā izrādē – Kareņins – dzīvs tēls, kurš ir līdzjūtības vērts – atklāti nicināts un izsmiets, nesaprasts vecs vīrs, kurš īsti nesaprot, kāpēc tiek nodots (viņš taču visus apgādā, rūpējas) un visu noveļ uz savu vecumu. Ķesteris to perfekti nospēlē, nebaidoties izskatīties vecs, nevarīgs, neglīts un nožēlojams. Apbrīnoju viņa spēju sekundē mainīties – no asarām un ciešanām, līdz ledainam naidam, balss, gaita, skatiens…

    Lai piedod visi pārējie izrādes aktieri, bet – varēja arī nemaz neierasties. Un tā nav aktieru vaina, bet režisora! Radās iespaids, ka vienīgais tēls, kas režisoru interesēja un pie kura izveides ir piestrādāts, tas ir Kareņins. Pārējie – tā, starp citu, ja jau autors lugā ierakstījis, tad jau uz skatuves jāuzliek. Un tas ir visskumjākais.

    Vai attieksme, ka skaistai aktrisei atliek tikai uznākt uz skatuves, lai loma būtu izpildīta, ir režisora cienīgs gājiens? Vai viņam šķiet, ka Lelde Dreimane pelnījusi, lai viņas tēls ir tik primitīvs? Vienīgais skats, kas aizrāva – atvadas no dēla un tad pat šķita, ka aktrise par spīti režisoram, nolēma būt emocionāla un izrādīt attieksmi, un pierādīt, ka viņa ir aktrise, nevis defilē modele.

    Gintu Andžānu bija žēl vēl vairāk. Viņam pat visi vārdi atņemti un aizliegts izrādīt jebkādas emocijas. Ja nu vienīgi paraudāt pie sveces.

    Dārta Daneviča – un te nu es nesapratu, kāpēc viņa ir pataisīta par tizlu (piedodiet par izteicienu)? Vai sieviete, kas visu mūžu ir mīlējusi vīrieti un beidzot saņēmusi dūšu iesaistīties “cīņā”, kā nu prot un uzskata par pareizu, ir jāattēlo tik kariķēti? Vai bija jāuztaisa farss?

    Vai šāda, līdz primitīvismam pavirša, attieksme pret abām varonēm ir kaut kāda režisora slepena atriebība visām sievietēm?

    Ārsts, kas izskatījās pēc bomža, pilnīgi nekāds tēls. Vai tāpēc bija jātērē Jura Bartkevica laiks liekot spēlēt ko tādu? Ārsts visos laikos ir bijusi cienījama profesija, turklāt – labi situēti. Kāpēc tādā paskatā un ar tādu nihilistisku attieksmi pret pacientiem? Vai tā kāda atriebe šī brīža medicīnas darbiniekiem?

    Es vienmēr cenšos rast izskaidrojumu katram tēlam, katram režisora “piegājienam”, tā arī šoreiz, bet nu neizdevās. Bērns-lelle – sist uz skatuves bērnu nav ētiski (un nav bērns jātraumē), pieaugušo attiecību skaidrošanas brīdī, bērns ir kā lelle vai marionete abu rokās – viss it kā būtu skaidrs, bet nu nekādi nespēju salikt “bildi kopā” (nevajag sēdēt tik tuvu?). Vai nu lelle vai nu bērns. Kāpēc trīs reizes bija dzīvam bērnam jāizskrien, nevis lelle jāizstiepj? Vai arī – kāpēc vēl pāris reižu dzīvs bērns nepiedalījās, bet lelle tika iznesta?

    Un lai nu ko es nesapratu, tad tā bija apkopēja, kas uznāca uz skatuves mūsdienu tērpā nokopt galdu?! Vai īstais aktieris aizmirsa uznākt vai nepaspēja pārģērbties uz savu uznācienu, vai bija jau pārģērbies nākošajam? Vai arī doma bija tik dziļa, ka parasts mirstīgais līdz tai nespēj aizsniegties?

    Par beigām – ko gribēja viņš ar to pateikt? Vispār nesapratu, absolūti – ne dzeju, ne pīpēšanu. Saprotu, ka Lando (nav šāda tēla izrādē, bet ir lugā) vīzijas bija jāparāda, jo tas ir izrādes epilogs, bet … Vēl dziļāka doma, nekā ar apkopēju.

    Jā, es gatavojos izrādēm, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu un šī izrāde nebija izņēmums. Romāns lasīts, luga – izlasīta, arī Meikšāna izrāde MHAT noskatīta, intervijas izlasītas, reklāmas rullīši apskatīti. Varbūt biju “pārgatavojusies”? Izrāde bija pieteikta kā drāma, un to es arī gaidīju. Ko sagaidīju? Leļļu teātri, pantomīmu, farsu, klaunādi, drāmu, traģēdiju, ko īsti?

    Vienmēr esmu aktieru pusē, jo viņi attēlo to, ko iecerējis režisors, dara, ko vien var. Man tiešām no sirds žēl aktieru, kuru talantu režisors nespēj, vai neuzskata par vajadzību, atklāt, kuri defilē, pārvietojas, klumzā, pieceļas, apsēžas, uznāk un aiziet…, tikai tāpēc, ka režisors nav izdomājis, ko ar viņiem iesākt.

    Es ļoti ceru, ka iespēlēsies, zudīs pirmo izrāžu rezervētība un uz skatuves radīsies enerģija, jo luga ir interesanta un aktieri ir labi, tērpi krāšņi un scenogrāfija gaumīga. Ir ko redzēt.

    Pilnībā piekrītu Krodera teiktajam: ja izrāde izdodas, tas ir aktieru nopelns, ja neizdodas – režisora vaina.

  • DZ 02.04.2019

    Laiku pa laikam esmu aizdomājusies par to, kāpēc tā - skatāmies vienu un to pašu izrādi, taču iespaidi tik atšķirīgi. Tāpēc jau, ka jebkura izrāde atspoguļo mūs pašus. Un, ja mani kaut kas aizkaitina vai nepatīk, vienmēr analizēju sevi, kas manī ir tāds, kas izrādē pausto nepieņem.

    Man izrāde tiešām patika, tā ir viena no labākajām Dž.Dž. Džilindžera pēdējā laika izrādēm. Jā, to varētu nosaukt arī par Ģirta Ķestera solo izrādi, bet kā savadāk, ja reiz viņš tik talantīgs. Turklāt tā ir arī titulloma.

    Un, paldies Dievam, ka tas nav ne Tolstojs, ne Sigarevs, bet Džilindžers. Dīvaināk būtu, ja neviens tā arī nesaprastu, kas ir režisors, vai uzskatītu, ka tas varētu būt jebkurš.

    Es lasu visas recenzijas un noskatos lielāko daļu izrāžu. Nevar nepamanīt atsevišķu kritiķu subjektīvismu, kas nereti ir nekorekts. Tas vairāk norāda uz pašapliecināšanos, nevis pārliecina par profesionalitāti.

  • Guntis Stafeckis 02.04.2019

    Pirmā aprīļa joks!?

  • Skatītājs 02.04.2019

    Arī es, tāpat kā iepriekšējo komentāru autori, neemu teātra kritiķis. Esmu parasts skatītajs, kam laimējies pabūt pirmizrādē. Kāpēc laimējies? Tāpēc, ka vēlos noskatīties izrādi un vērtēt to pēc saviem kritērijiem un vērtību skalas. Nevēlos kaut nejauši ietekmēties no jebkāda vērtējuma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā teātra kritika, manuprāt, zaudējusi savu profesionalitāti. Šobrīd teātra kritika Latvijā kļuvusi par savdabīgu cīņas lauku, kurā daži kritiķi, tīksminādamies par veiklu vārdu virknējuma prasmi, manuprāt, izcīna kādas privātas cīņas, kuru saknes meklējamas subjektīvā nepatikā pret konkrētu teātri, režisoru, izrādes komandu.
    Par izrādi. Iespējams, ka pārāk liela sagatavošanās – visu iespējamo materiālu izlasīšana, dažādu izrāžu noskatīšanās un citas darbības, kas varētu tikt veiktas pirms došanās uz izrādi, ir sava veida “pārgatavošanās”. Jo, manuprāt, katra izrāde ir kā mākslas darbs, kas aplūkojams atsevišķi, par jaunu, katreiz ar citām acīm un, galvenais, ar atvērtu sirdi. Manuprāt, pietiek, ja pārzinām Tolstoja radīto varoņu un sižetu līnijas, ja esam lasījuši vai zinām par Sigareva lugu un tās ideju atklāt Tolstoja romāna notikumus no Kareņina skatu punkta. Brīnos, ka kritikas autorei neizdevās saskatīt to, ko režisors un izrādes komanda vēlējusies pateikt. Varbūt vienkārši negribēja?
    Vizuālais kods, kas tik ļoti traucējis kritikas autorei izprast “konkrētus darbības apstākļus” un varoņu “rīcības pamatojumu”, manuprāt, tieši pretēji – atklāj to, ka konkrētas rīcības, domas un problēmas sastopamas jebkurā gadsimtā. Diezgan paviršs un klišejisks ir veids, kādā kritikas autore Sigareva varoņus iztēlotos kā “jaunbagātniekus kādā nomales virtuvē”. Labi, ka režisors pacēlies pāri tik klišejiskam tēlu risinājumam un piedāvā skatītājam skaistu vidi, brīnišķīgus tērpus, elegantas kustības un lielisku mūziku.
    Manuprāt, problēma, ko izrādes veidotāju komanda ir gribējusi atklāt ar Kareņina tēlu un kas aizvien aktuālāka ir mūsdienu sabiedrībā, ir cilvēka nespēja samierināties ar to, ka aizvien ilgāk jūtamies spēcīgi, veseli, visu varoši, taču aizvien straujāk mums seko nākamās paaudzes, kas it kā pabīda mūs malā. Mēs taču vēl paši esam pašā pilnbriedā, bet jaunie jau eplo aiz muguras un pat ne aiz muguras – blakus. To lieliski parāda Ģirta Ķestera Kareņins. Kad esam kādam vajadzīgi, esam stalti, visu varoši, kad kļūstam lieki, saplok mūsu varenums, kļūstam ievainojami, vecišķi, nevarīgi. Un viņam blakus Leldes Dreimanes Anna ir tieši tik eksaltēta un it kā vienaldzīga, cik nepieciešams.
    Ļoti interesanta un dziļa man šķiet ideja Serjožas lomai izmantot gan bērnu, gan lelli. Man ir bērni, tāpēc līdz mielēm žēl tāda bērna, kuru dažkārt vecāki uztver kā lelli, un tikai reizumis – kā patiesu ģimenes locekli. Tieši tāpēc, manuprāt, lelle un dzīvs puisēns abi kopā atklāj šīs problēmas patieso traģismu.
    Kopumā izrādē nesaskatīju neko komisku. Cilvēki, kas pirmizrādē “nespēja noturēties nespurguši”, diemžēl atklāja tikai to, ka problēma ir pat daudz dziļāka, kā izrādē atklāts. Viņi izlikās ironizējam, jo labi zin, ka pašus skar konkrētās problēmas. Kad cilvēks jūtas nedrošs, viņš nereti kļūst ironisks. Tāda vienkārša patiesība.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt