Maija Svarinska 25.10.2012

Par ko smejamies, kungi!

Dailes teātra izrādi „Finita la comedia!” skatījos divas reizes. Pirmizrādē ļoti patika vadošais aktieru trio - Lidija Pupure, Dārta Daneviča un jo sevišķi Artūrs Skrastiņš - un vietumis arī pati izrāde. Otrreiz atkal valdzināja aktieru darbs, turklāt ne tikai galvenajās lomās, un daudz lielāku iespaidu atstāja pats iestudējums. Tiesa, viena problēma - iekšējā pretestība pret uzvedumu neizzuda.

Varētu teikt, nav diez ko profesionāli. Skat, tik, iekšējā pretestība! Jā, nav pieņemama, piemēram, mūsu scēniskā noformējuma meistara Mārtiņa Vilkārša lieliski atveidotā un bulgāru režisora Aleksandra Morfova droši vien pilnībā akceptētā izrādes scenogrāfija. Scenogrāfija, kurā savienota sadzīves konkrētība ar idejas vispārinājumu. Proti, es redzu tipisku, teiksim tā, padomju ikdienas romantiku, kas PSRS 20. gados tika dēvēta par „жилтоварищество” (biedrība, kas apvienoja dzīvokļa, mājas vai ielas iedzīvotājus) un ko Vilkārsis ir atainojis kā padomju pilsoņu privātās dzīves šūniņas, kuras saliedētas vienā stropā. Izrādes 2. cēlienā virs šī stropa paceļas lielisks „arhitektūras” monstrs, kurā es atpazīstu gan slaveno uzvaras gājienā uz priekšu traucošo strādnieka un zemnieces skulptūru, gan Reihstāga majestātiskās kolonnas, gan Vittoriano monumenta vītņveida pilastrus. Ko lai vēl piebilst: varens totalitārā gadsimta, totalitārās varas simbols.

Lūk, tieši tas mani arī mulsina. Ko Nikolajs Erdmans atmaskoja savās divās komēdijās „Mandāts” (1924) un „Pašnāvnieks” (1928), tātad arī lugā, kas arī ir Dailes teātra izrādes pamatā? Cilvēka netikumus vai valsts sistēmu, kurā viņš ir spiests dzīvot tā, kā dzīvo? Gorbačova un postpadomju laika krievu literatūras un teātra zinātnieki gandrīz vienbalsīgi apgalvo, ka „Erdmans padomju dramaturģijā ir palicis kā nepārspēts satīriķis, jo bijis vienīgais, kas uzdrošinājies īstenot satīras patieso uzdevumu - izsmiet un atmaskot nevis atsevišķus cilvēka trūkumus, bet varas sistēmu, kurā viņš [autors - M.S.] ir ieraudzījis (..) cilvēka un sabiedrības tikumiskā pagrimuma cēloņus. Un šo māksliniecisko anamnēzi realizējis apbrīnojami agri, 20. gados, kad, kā šķita, jaunā valsts vēl tikai tapa un vairumam pat ļoti vērīgu cilvēku nenāca ne prātā, kāds grandiozs ešafots tiek būvēts kā šīs valsts pamats un simbols.” (Leonīds Veļehovs, „Театр”, Nr. 3, 1990)

Spriežot pēc visa, tā arī ir atbilde uz manu jautājumu. Izrādes „Finita la comedia!” mākslinieciski vizuālais tēls - tas ir spēcīgs lugas būtības izvilkums, un tieši tādēļ mani viss atgrūž, jo negribas atkal rādīt pigu sociālismam - objektam, kura nav jau vairāk nekā 20 gadu un no kura es (domāju, arī Dailes teātra skatītāju lielākā daļa) esmu ardievojusies uz visiem laikiem. Taču problēma pastāv tajā, ka īsteni mākslinieki, par kādu uzskatu M. Vilkārsi, un pie kuriem, spriežot pēc atsauksmēm, ir pieskaitāms arī bulgāru režisors A. Morfovs, nenodarbojas ar līķu uzšķēršanu. Pagātne viņus interesē kā tagadnes spogulis.

Jā, iedziļinājusies izrādē, varu secināt, ka A. Morfovs ir strādājis ar lugu, būdams brīvs no pārbūves un vēlāko 90. gadu humanitāro zinātņu idejiskajām norādēm, un tādēļ ir pārliecinoši mums parādījis, ka N. Erdmana varonis pirmām kārtām ir krievu literatūrai tradicionālais mazā cilvēka tips, kas vienīgi Krievijā tika iedzīts vienotā sociālā šķirā, sauktā par sīkpilsoņiem, kurus savukārt diženie krievu rakstnieki gadsimtu gadsimtos allaž mēdza pamācīt caur smiekliem un asarām - vai nu tas būtu Gogolis (padomājiet tikai, kā un kādēļ tiek „izģērbts” mazais cilvēks stāstā „Šinelis”), vai Saltikovs-Ščedrins, Suhovo-Kobiļins, Čehovs, Erdmans... Sociālais tips, ko pēc tam vēl gadu desmitiem pātagoja padomju literatūra un teātris, aizstājot sīkpilsoņa jēdzienu ar vārdu „обывателъ” (mietpilsonis), līdz beidzot atkušņa laika dramaturģija viņā pamanīja „vienkāršā padomju cilvēka” vaibstus.

Erdmana varoņi, kā arī viss viņiem līdzīgais šīs šķiras personāžs, dzīvo sadzīvē, ikdienības rūpju pārņemti, un attiecības ar lietu pasauli viņiem ir daudz svarīgākas par attiecībām ar sabiedrības dzīvi. Ar katru varu viņi ir uz „jūs”, un katra vara piespiež viņus meklēt jaunus orientierus savai eksistencei. Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs tā arī nav sevi atradis. Apkārt virmo neps, bet viņš nu jau divus gadus kvern mājās bez darba, un, izrādes darbībai sākoties, uzreiz var redzēt, ka viņš ir nelaimīgs. Piekusis dzīvot.

Pārsteidz, cik smalki, neuzbāzīgi, es pat teiktu, ar kādu ekskluzīvu psiholoģisku precizitāti Artūrs Skrastiņš pauž, kā mokās viņa varonis sev neierastā dziļā refleksijā. Kad nekur nekam nav jēgas. Es patiešām apbrīnoju aktiera spēli tādēļ, ka bieži Artūrs Skrastiņš, jo sevišķi, tā sakot, ekstravagantās lomās, man ir šķitis izrādīšanās meistars ar savu spilgtu paņēmienu komplektu, piemēram, savdabīgu šļūcošu gaitu, ar izstieptas rokas izplesto pirkstu valdonīgu bakstoņu neredzamā oponenta krūtežā, intensīvu ieplesto acu spēli un tikpat žiglu intonācijas kūleni... Kopumā - dažādu triepienu palete, ko aktieris izmanto veikli un azartiski, tālab negribas rakstīt vārdu „štamps”.

Bet te tik viegls iemiesošanās patiesīgums: nogurums mugurā, garlaicīgums acīs, dūrē iežmiegta dzīves tukšība, un cik vaļsirdīga laime, apkampjot ilgoto tūbu, liekas, vēl mazliet un noticēsi, ka viņā nomiris brīnišķīgs mūziķis. Varbūt arī ir miris, jo dvēselē viss ir tik stipri salauzīts, ka tai vairs nav spēka sevi apliecināt. Vispār jāteic, ka, pateicoties lomas pārdomātajam režijas zīmējumam un aktiera psiholoģiski smalkajam iemiesojumam traģifarsa veidolā, gala vēstījums, uz kuru A. Skrastiņa varonis ved visas izrādes gaitā, sasniedz personāža pārdomu kvintesenci - par savu vietu pasaulē, par cilvēka vietu absurda pilnajā īstenībā.

Tikai, raug, kas tā ir par īstenību, kas ieskauj Podsekaļņikovu? Skrastiņš, domāju, mūs vedina uz mūsdienu realitāti. Režisors Morfovs, netraucējot aktieri, piedāvā vēl arī kaut ko savu. Vai tas būtu televizors, vai teleraidījuma fragments, vai izrādē skanošo dziesmu kopa - viss ir mājiens uz pēckara padomju laiku. Turklāt svarīgi, ka visi fragmenti nebūt nav mundrs proletāriešu vai kareivju koris, bet patiesi gaiša un visnotaļ labestīga lirika (mūzikas konsultants Juris Vaivods). Vaļsirdīgi sakot, tā arī nesapratu, par ko vai kādēļ režisors skumdinās. Bet tas, ka šie muzikālie citāti atgādina par bijušo padomju cilvēka dvēseles atveldzi, ir fakts. Arī tas, ka Podsekaļņikova sievas tēls Morfova izrādē ir padomju lirisko sapņu citējums, ir fakts.

Izteikdama šo pēdējo domu, es nebūt neironizēju, bet drīzāk sajūsminos. Tik organiski nospēlēt upurēšanos, mīlestību, pazemību, maigumu... Patiesi Marija. Šodien ne katram tas dots. Aizmirsts. Nezinu, varbūt tā ir gados pavisam jauniņo iesācēju aktrišu (protams, talantīgu) prioritāte? Atceros, kā savulaik mani uzrunāja Ilze Ķuzule „Kaijā” (rež. M. Gruzdovs) un „Ilgu tramvajā”(rež. G. Poliščuka). Bet varbūt viss atkarīgs no režisora: vienīgi viņš zina, kā slīpēt aktiera talanta pērles. Spriežot pēc izrādes „Finita la comedia!”, ko skatījos kādu laiku pēc pirmizrādes, Dārta Daneviča Marijas lomā aug. Tādēļ arī tik atklāti cildinu viņas tēlojumu: aktrise patiešām strādā.

Gaišu vaigu raujas arī Lidija Pupure, kas spēlē Marijas māti. Lietojot vārdu „raujas”, domāju ne tikai konkrēto Dailes teātra izrādi, bet vispār šo aktrises daiļrades posmu. Piemēram, tiem, kas vēl nav redzējuši JRT izrādi „Vigīlija. Sapnis par nomodu”, noteikti ieteiktu aiziet, kaut vai lai uzzinātu, kā ir iespējams, visu darbības laiku klusējot, radīt neaizmirstamu tēlu. Lidija Pupure jums to parādīs. Bet „Finita la comedia!” aktrise runā daudz un vēl kā! Pārsmiesieties. Turklāt gandrīz katrs vārds aktrises sejā atspoguļojas ar savu mīmiku. Nenoskatīties. Starp citu, Serafima Iļjiņična, šķiet, ir vienīgais personāžs, kurš šajā biedrībā dzīvo bez problēmām. Pašpietiekama.

Toties visi pārējie dzīvo problēmās. Un pēkšņi parādās tāda izdevība, kas ļautu tās atrisināt uz pašnāvnieka rēķina. Ar cik iespaidīgu vienotību šo projektu izstrādā visi Podsekaļņikovam pazīstamie un nepazīstamie cilvēki. Tiesa, katrs no viņiem cenšas pirmais izmānīt savu labumu. Visizmanīgākais šeit, manuprāt, ir Jura Žagara atveidotais Aristarhs Domiņikovičs. Aktiera gaita, uz pieres sasukātā matu birstīte, portfelītis un maniere, miera stājā, klusējot mērķtiecīgi noraudzīties visā... šķiet, vēl mirklis un tūdaļ izdosies atpazīt personu, ko viņš atdarina. Varbūt, ka reāla prototipa nemaz nav. Vienkārši ir radīts lielisks apkopojošs „aparatčika” tēls. Varētu pateikt arī citādi: Čičikovs jebkuram padomju laikam.

Vārdu „padomju”, kas jaušams Aristarha Domiņikoviča tēlā, esmu izcēlusi apzināti, jo darbības personu daudzbalsīgajā korī, kad 2. cēliena sākumā tiek svinēta gaidāmā pašnāvība (manuprāt, svinības pārlieku ieilgst), ir samanāmas dažādu laikposmu, arī mūsdienu, iezīmes - apģērbā, košu sieviešu uzkrītošajā uzvedībā, dažu vīriešu modīgajā paskatā. Kā? Vai režisors grib uzsvērt, ka mūsdienu varas sistēma degradē cilvēku gluži tāpat, kā padomju vara to pārvērta skrūvītē? Nezinu. Taču tas, ka A. Morfovs nebūt ne pavirši, bet skaidri izzīmē tā varoņa lomas darbību, kurš patiesi izdara pašnāvību, man šķiet ļoti principiāls fakts. Otrreiz skatoties izrādi, uzmanīgi vēroju, ko dara mēmais Fedja Petuņins (Mārtiņš Počs). Viņš sēž pie galda, it kā gluži vai sastindzis sāpēs no šausmām vai dvēseles smeldzes, stingri vērodams visus šos daudzbalsīgos, daudzkrāsainos ļaužu lūžņus, kas ar verdzisku alkatību gaida cilvēka nāvi. Bet pēc tam mūs, itin kā starp citu, informē, kas noticis ar Fedju Petuņinu. Žēl, ka režisors Fedjas stāstam nav pielicis savu punktu, varbūt tad kļūtu skaidrāka uzveduma pamatdoma, jo, ja iedziļināmies, jebkurai pašnāvībai ir medaļas otrā puse - slepkavība (самоубийство-убийство). Tieši šis kods ieslēpts N. Erdmana lugā „Pašnāvnieks”.

Bet Dailes teātra izrādes nosaukums ir „Finita la comedia!”. Fināla skatā redzam „atdzīvojušos” Podsekaļņikovu kopā ar savu uzticīgo un mīļoto Mariju. Viņiem abiem ir labi. To apstiprina arī maigi skanošā padomju dziesma. Tad kā ? Tad stāsts vēstī par pagātni un to apliecina Vilkārša uzvarošais strādnieku pāris? Vai varbūt taisnība Normundam Naumanim, kas saka par mums: „Protestēt un būt principiālam ir viegli, ja tas tevi privāti neapdraud. Iespējams, tās ir lielākās gudrības, kas pārliecinošā teātra valodā skan no Dailes skatuves. Un skan laikā” (recenzija pilnībā lasāma šeit). Taču atkārtošu vēlreiz: kādēļ tad šis biedējošais fons? Man personiski šādas prognozes nav pieņemamas. Neticu. Negribu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt