Gundega Saulīte 02.04.2019

Ar sāļo vēju uz lūpām

Kapteinis Dzelme – Andris Bulis, Vilma – Jana Herbsta // Foto – Inese Kalniņa

Ja vajadzētu vienā vārdā raksturot jauno Māras Ķimeles izrādi, es to nosauktu par dzejoli. Tāpēc, ka uz skatuves valda poētiska stihija, lirikai raksturīga tēlaina aizrautība, aktieru ansamblī – ne tikai spēles vieglums un elastība, bet arī vēlme kopdarbā iegūto dramatiskā materiāla izpratni pacelt apliecinošos, gandrīz vai dzejiskos augstumos.

Pati luga, kurā Inga Ābele iesaista astoņas darbojošās personas, tiecas runāt ne par vienu atsevišķu likteni, bet par savdabīgu mezglojumu, kurā visu varoņu gaitas sapinušās jau ilgi pirms darbības sākuma. Tas ir personāžu kopums, kurā viegli ieraugām mūslaiku cilvēku problēmas un pārdzīvojumus kaut kur Kurzemes jūrmalā. Viesu namā, kas pieder kapteinim Dzelmem, saimnieko padzīvojis pāris Ādams un Dorota. Te apmetas kapteiņa Dzelmes bijusī sieva Magdalēna un viņas draugs, apkārt klīst bezdarbnieks Vetrovs, kurš klusi un bezcerīgi turpina mīlēt kapteiņa sievu Vilmu, tiecoties pēc cilvēciska siltuma un sapratnes, apkārt klīst čigānmeitēns Helēna.… Lugā, kuras pirmais variants sarakstīts 2011. gadā un ar nosaukumu “Sala” Māras Ķimeles režijā iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī, ir milzīgi liela porcija mīlestības. Bet te ir arī ilgas, šaubas, greizsirdība.

Rīgas Krievu teātra iestudējumā visai trāpīgi mainīts nosaukums, jo itin visas personas katra citādā veidā ir konfrontētas ar jūru. Jūras klātbūtne ik solī, ik domā un gandrīz vai ikkatrā izteiktā vai neizteiktā domā apvieno šos ļaudis īpašā piejūras ciltī.

Pirms izrādes sākuma ieraugot Reiņa Suhanova iekārtoto skatuvi, kur valda metāliski saltas konstrukcijas, ir grūti iztēloties konkrētu darbības vidi, nu kaut vai jūras tuvumu tepat aiz jumta logiem vai alumīnija krāsas sienām. Taču darbības gaitā scenogrāfija atdzīvojas – mainās spēles laukumu izkārtojums, par tēlainiem elementiem kļūst pat kaili matrači, no kuriem mūsu acu priekšā var momentā uzbūvēt jahtu, un viegla materiāla piepūsti maisi (vai baloni?) noder gan par jahtas buru, gan jūras bangām. Notiek patiesa skatuves maģija – uzkrītoši racionālais elements kļūst par pamatu teatrālai spēlei un iegūst neatkārtojamu tēlainību, līdz ar to tikai šai vienai izrādei raksturīgo spēles veidu un garšu.

Ja programmā lasāms, ka Mārai Ķimelei pieder ne tikai režijas, bet arī skatuves kustības autorība, tas nozīmē, ka kopā ar lomu tēlotājiem ir sacerētas un ansamblī precīzi īstenotas ainu starpspēles, kas norit grupas “Instrumenti” dziesmu pavadījumā. Tās ļauj ieraudzīt un sajust šos jūras apmātos ļaudis kā aizrautīgu un temperamentīgu kopumu. Iestudējuma veiksmes pamatā katrā ziņā ir arī precīzais lomu dalījums. Krievu teātra ansambli papildinot ar trim no ārpuses pieaicinātiem latviešu aktieriem, kuri Roalda Dobrovenska skaisti tulkoto tekstu runā, protams, krievu valodā, tiek panākta dzīva, iejūtīga, uzmanīga un īsteni radoša sadarbība. Nevar nepamanīt arī to, ka īpašu sastrēgumu brīžos steigā vai nepacietībā tekstā tiek iemests pa teikumam latviešu valodā. Ja dažā skatītājā tas, iespējams, izsauc komisku reakciju, tad dziļākajā būtībā nozīmē tieši šo vērtīgo, patieso saprašanos, kur pat valodu barjera nav šķērslis.

Skats no izrādes "Jūras vējš" // Foto – Inese Kalniņa

Autore saviem varoņiem devusi iespēju izpausties ne tikai dialogos, bet piešķīrusi arī monologus, kuros izklāstīt darbības priekšvēsturi vai savu pārdzīvojumu biogrāfiju. Ar atbruņojošu maigumu monologā par savu mīlestību pret kapteini runā Janas Herbstas Vilma; tieši un dedzīgi savus uzskatus pauž dzīves viļņos mētātais Aleksandra Maļikova Vetrovs, savukārt Anna Nele Āboliņa pusaudzes Helēnas likteni mūsu priekšā izpauž koši temperamentīgi.

Ingas Ābeles varoņi nebūt nav tikai veiksminieki, taču viņu virzība ir spītīga optimisma pilna: ar zaudējumiem vai ieguvumiem – jādzīvo tālāk. Šo pārliecību pilnskanīgā, savdabīgā un dziļā raksturā iemieso Jeļenas Sigovas ārēji stiprā, bet iekšēji aizlauztā Dorota. Viņas vīrs, kura lomā Mārtiņš Vilsons, dzīvo, kā māk, un ir apjucis par piedzīvoto. Andris Bulis kapteiņa Dzelmes lomā azartiskā aizrautībā apliecina savu mūža mīlestību pret jūru un nebūt ne vienkāršo ceļu pie mīļotās sievietes, klusi mīlošās Janas Herbstas Vilmas. Kapteiņa dzīvi sarežģī sastapšanās ar bijušo sievu Magdalēnu, ko Dana Bjorka atveido kā spēcīgas gribas un kaislību vadītu personību, Anatolijs Fečins Kārļa Klavsona lomā nav viņas liktenīgais vīrietis, bet katrā ziņā noderīgs līdzeklis tuvāku mērķu sasniegšanā.

“Jūras vējš” ir skaists un emocijām bagāts skatuves darbs. Kaut nu tas piedzīvotu veiksmīgu mūžu!       

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt