Silvija Radzobe 04.04.2019

Gudrais Uldis vs. stulbā skolotāja

Skats no izrādes "Latvieši" // Foto – Margarita Germane

Toms Treinis Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudējis Justīnes Kļavas lugu “Latvieši”, kas tapusi, “iedvesmojoties no Merķeļa”. Jaunās paaudzes mākslinieki – dramaturģe un režisors, kā rakstīts teātra programmā, “piedāvās uz kanonisku tekstu – Merķeļa “Latviešiem” – palūkoties no paradoksālās un komiskās puses. Vai latvieši bija stūrī iedzīti nodzērušies nabadziņi vai viltīgi mēģināja iežēlināt dižo Merķeli, kurš toreiz bija vien ideālu pārņemts vācbaltu jauneklis”. Kā šis mērķis, kas ir izaicinoši un (patīkami) pretenciozs ne vien mākslinieciskā, bet arī ideoloģiskā ziņā, realizējies?

Pirms izrādes sākuma tukšas spēles telpas vidū novietotās kamanās dažādās pozās kā sastinguši sēž pieci zemnieku ziemas drēbēs ģērbušies cilvēki. Daži no viņiem plaši ieplestām, šķiet, nemirkšķinošām acīm stīvi veras publikā. Uldis Siliņš, kurš spēlē divus tēlus – Uldi un Merķeli (uz lomu maiņu norāda attiecīgas piespraudes, ko aktieris pieliek un noņem, pārejot no vienas lomas uz otru), ar putekļu slaukāmo slotiņu notrauc iedomātus putekļus no ragavu ilksīm. Tātad darbība risināsies muzejā un cilvēku grupa visdrīzāk uzlūkojama par instalāciju, ko veido zemnieku drēbēs saģērbti manekeni. Tad Uldis, ko varam uztvert par muzeja darbinieku, vēršas pie publikas. Rokās aktierim ir Garlība Merķeļa grāmata “Latvieši”, no kuras viņš izrādes laikā nolasīs vairākus fragmentus un tos komentēs, kā arī pastāstīs atmiņas no skolas laikiem – kā “Latviešu” pareizas izpratnes dēļ cīnījies ar savu aprobežoto literatūras skolotāju Rudzīti. Rudzītes uzskati, jāsaprot, bijuši konservatīvi, bet Ulda – progresīvi, atbilstoši mūsdienu modernajam laikmetam.

Vēl viens pieskāriens ar slotiņu, un instalācija atdzīvojas, sāk risināt savstarpējās attiecības, kurām, kā es to sapratu, jāpierāda Ulda oriģinālie, no līdzšinējiem atšķirīgie uzskati gan par Merķeļa darbu, gan par mūsu tautiešiem 18. gadsimtā.

Zemnieku grupa, ātri vien noskaidrojas, ir kāda ģimene, kura iestigusi sniegotā laukā, zirgam noraujoties un aizaulekšojot. Viņi ir ceļā uz muižu, kur pēc savas mājas nodegšanas cer rast patvērumu. Kad no Merķeļa caur tulku top zināms, ka nāksies mitināties muižas pagrabā, nevis maldīgi iecerētajās kungu istabās, ģimenes locekļu starpā uzliesmo asas sadursmes, atklājas personāžu raksturi, kuri ir krasā pretstatā sākotnēji it piemīlīgajam iespaidam. Tēmu par šķietamību un (iespējamo) patiesību pat vairāk nekā aktieru spēle raksturo ar izdomu radītie un mērķtiecīgi izmantotie Gerdas Šadurskas kostīmi. Tie atbilst solīdu, vidēji pārtikušu zemnieku rocībai. Taču Meteņu ainā, kur tiek organizēta maskota spēle, tēli uzliek maskas un paceļ virsdrēbes, uzmetot tās sev uz galvas līdzīgi kapucei. Zem itin pieklājīgās, pat glītās tērpu virskārtas atklājas kankaraini lupatainas, pat saplēstas un šķietami netīras apakšdrēbes un kāju auti.

Uldis – Uldis Siliņš // Foto – Margarita Germane

Luga un izrāde strukturēta piecās nosacītās ainās, kuras savieno (vai – atdala) Ulda uzrunas skatītājiem. Dažos skatos, kad Siliņš pārvēršas par Merķeli, viņš sportiski atsperīgā solī riņķo ap pajūgu, šad un tad piestādams, lai mēģinātu saprast, kas īsti te notiek. Tā kā vācbaltu jauneklis, jāsaprot, latviešu valodu nezina, līdz notiekošā būtībai viņam nav lemts ietiekties, par ko liecina draudzīgais, vienlaikus arī visai apjukušais smaids viņa sejā. Kaut kādas drumstalas Merķelis sagrābsta, mēģinot sazināties ar Jurģa Spulenieka atveidoto Laimīti, kurš, pretēji saviem vecākiem, māsai un vecmāmiņai, pieprot atsevišķas vācu valodas frāzes. No tā mums jāsecina, ka Merķelis, latviešu valodu nezinādams, neko pēc būtības par latviešu dzīvi ne saprast, ne uzrakstīt nevarēja.

Personāžu savstarpējās pretenzijas atklāj visai tipisku ainu, kas varētu būt raksturīga arī mūsdienu t. s. vidējo latviešu ģimenei.

 

Ģimenes tēvs ir alkoholiķis ar skaistu dvēseli. Ivara Kļavinska Strāduls, pēc profesijas, cik jaušams, galdnieks, ik pa laikam ierauj alus šļuku, ātri vien nonākdams svētlaimīgi nevarīgā stāvoklī, kas ļauj laist pār galvu enerģiskās, asās dzīvesbiedres pārmetumus un dunkas. Kļūst lādzīgā vīra pat žēl, kad Evijas Skultes Labklājīte kā nederīgus niekus kupenā iemet viņa no koka darinātās ērģeļu detaļas, kas apliecina Strādula mākslas mīlestību. Zanes Jančevskas tēlotā vecmāmiņa Žēlava ir atpalikusi, vecu māņu mākta vēl itin sprauna sieviete, kuras pārdomās par dzīvi un pamācībās neviens negrib klausīties. Arī Lienei Sebrei Šķīstules lomā nav pārāk daudz ko spēlēt – meitene nonākusi grūtniecības stāvoklī un maldīgi cer, ka gaidāmā bērna autors – jauns muižnieks – viņu precēs. Drusku vairāk paveicies Jurģa Spulenieka Laimītim – tā kā viņš kaut nedaudz prot vācu valodu un sakās esam “sacītājtētiņš” brāļu draudzē, tad viņu kā autoritāti uzklausa pārējie ģimenes locekļi. Tak arī viņam sava melnā strīpa – vārdu nesaskaņa ar darbiem: izbāris tuviniekus par gavēņa neievērošanu, pats, tiem neredzot, viksē iekšā gaļas pīrāgus, ko savlaicīgi apgādājies pirms došanās ceļā. Visinteresantākais tēls, kurā iespējams krietni izvērsties, ticis Evijai Skultei. Viņas tēlotā gados jaunā, skaistā un salīdzinoši smalki ģērbtā ģimenes māte Labklājīte izrādās īsta megēra, var teikt arī – lēdija Makbeta, kura ar milzīgu entuziasmu strostē māti, grūsta vīru, velta bērniem nicīgas piezīmes. Taču tas vēl nebūt nav viss. Izrādās, viņa veikusi ko tādu, kas neliecina par diža prāta klātbūtni glītajā galviņā.

Kad top skaidras tēlu dominējošās aprises, iestājas zināma vienmuļība, jo sižets, kas saistīts ar zemnieku grupu, neattīstās un nekur neved – tas rotē uz vietas, radījis priekšstatu par šīs ģimenes pārstāvjiem kā par egoistiskiem, maldīgu priekšstatu pārņemtiem sīkiem ikdienas cilvēkiem. Vai viņi ir Merķeļa aprakstītie latvieši? Vai viņi dzīvo 18. gadsimta beigās? Ja programmā nebūtu piesaukts Merķelis un viņa slavenais darbs, nekad to nepateiktu. Šajos cilvēkos nejūt nekādu dzimtbūšanas verdzības sloga radītu nomāktību vai deģenerāciju. Varbūt tieši to vēlējās teikt izrādes veidotāji?

Labklājīte – Evija Skulte, Šķīstule – Liene Sebre // Foto – Margarita Germane

Par izrādes dzinējspēku un enerģijas avotu varētu kļūt Ulda komentāru intelektuālais potenciāls. Bet vai tā notiek? Diemžēl – nē. Argumenti ir pārāk kusli, lai arī to virziens nepārprotams – pierādīt, ka dzimtbūšana nemaz tik briesmīga, kā Merķelis to tēlo, nebija. Jo – vācu kungi rūpējās par savu dzimtzemnieku labklājību, nodrošinot tiem apģērbu, pārtiku, mājokli, izsniedza sējmatriālam graudus. Un dzimtbūšana tak Latvijas terirorijā tika atcelta vismaz 40 gadus agrāk nekā pārējā Krievijas impērijas teritorijā. Tas taču arī, jāsaprot, noticis, pateicoties ģermāņu izcelsmes muižniekiem. Tādā kārtā “Latvieši” sasaucas, nezinu – apzināti vai nejauši, ar šīs sezonas Nacionālā teātra vadošo tendenci – reabilitēt vācbaltiešus, pārrakstīt vēsturi, kā to redzam arī režisora Viestura Kairiša izrādē “Baltiešu gredzens”. Ja to darītu, mākslinieciski pārliecinoši atklājot jaunus, nezināmus faktus, man nebūtu nekādu iebildumu, bet diemžēl tā nav noticis.

Ne tikai intelektuālu, bet arī emocionālu atturību pret Toma Treiņa izrādi rada arī veids, kādā Uldis sniedz savus komentārus, aizmuguriski diskutējot ar klātneesošo tēlu – skolotāju Rudzīti. Uldis Siliņš Ulda lomā, kā pierasts, ir atraisīts, artistisks, optimistiski noskaņots. Viņa intonācijas, stāstot par fikcionālo Rudzīti, ir ironiskas un Ulda pozīciju pilnībā atbalstošas. Ja uzskatām, ka Rudzīte bijusi idiote un atbildusi padsmitnieku bieži tiražētajam skolotājas-raganas tēlam, viss kārtībā. Varam vien priecāties par gudro jaunekli. Ja turpretī skolotājas teiktais neliekas gluži idiotisms (un man neliekas), tad, laikam ejot, pret bijušā skolnieka Ulda pārgudrību un nemaldīgo pašpārliecinātību sāk rasties netīksme. Pat ja viņam šur tur šad un tad arī būtu patiesība. Ja Uldis Siliņš pret gudro skolnieku Uldi ieņemtu kaut nedaudz ironisku vai apšaubošu, t. i., atsvešinātu attieksmi, vai skatīties nebūtu interesantāk? Vai spēle uz vieniem, t.i., Ulda vārtiem izrādē, kas pieteikta kā diskusija, a priori nav kļūdīšanās?

Man liekas – izrādes “Latvieši” mērogs varēja būt ievērojami plašāks, ja tās veidotāji nebūtu uzsēdušies divām idejām, kas ar laiku izrādē kļūst dominējošas – pirmkārt, faktam, ka Merķelis neprata latviešu valodu, un otrkārt, “skolotājas Rudzītes” pārgudrai kritizēšanai.

Tādā kārtā līdz ar netīro ūdeni no baļļas izliets arī bērns. Manuprāt, “Latviešu” kontekstā ir nepārejoši būtiskas vairākas lietas. Pirmkārt, “Latvieši” ir jauna cilvēka darbs (fakts izrādē arī minēts) – autors to uzraksta 26 gadu vecumā, tajā jūtama jaunībai raksturīgā degsme, aizrautība, arī kategoriskums, bet pats galvenais – neapšaubāma, lai arī varbūt naiva vēlēšanās darīt pasauli labāku. Otrkārt, sacerējums uzrakstīts 18. gadsimta beigās, kad Eiropas progresīvajā sabiedriskajā domā vēl valda Apgaismības idejas, kuras iestājas ne tikai par katras tautas, bet arī katra indivīda brīvību, jebkuru verdzības formu, tai skaitā dzimtbūšanu, uzskatot par cilvēces lielāko apkaunojumu. Vai šāds viedoklis mūsdienās būtu novecojis? Nedomāju vis. Piekrītu B.Arnicānes tālajā 1969. gadā teiktajam, ka Merķelis dzimtbūšanas kritiku izvērš trīs aspektos: “(..) pirmkārt, kā dzimtniecība iedarbojas uz pašiem dzimtcilvēkiem, otrkārt – uz dzimtkungiem un, treškārt, kā dzimtniecība ietekmē valsti.” Pat ja Merķeļa darbs nav dokumentāla hronika, bet vairāk šilleriskas kvēles (“Pret tirāniem!”) piesātināts traktāts, tajā iemontēto atsevišķo zemnieku dzīves ainu patiesumu diez vai iespējams noliegt. (Bija piemirsies, ka šajā sezonā arī Šillers Latvijas teātrī ir “dabūjis pa kaklu” Jaunā Rīgas teātra izrādē “Latviešu Laupītāji”, ko iestudēja vācu režisors Gecs Leinevēbers.)

Pie reizes var atcerēties, ka pirms Justīnes Kļavas un Toma Treiņa Merķelim un “Latviešiem” latviešu teātris uzmanību pievērsis jau divkārt. 1983. gadā Jūlijs Bebrišs Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudē Saulcerītes Vieses monodrāmu “Garlība Merķeļa sarunas ar Nezināmo”, kuras centrā Jānis Reinis Merķeļa lomā. Recenzijā par izrādi var lasīt, ka jaunais aktieris cauri visai abstraktajiem tekstiem spējis izvilkt divas spēcīgas līnijas – “līdzjūtību pret zemnieku sāpēm, tumsonību, aprobežotību un nesalaužamu ticību latviešu tautasgarīgajai atmodai rītdien”. Bet 1985. gadā Dailes teātrī Juris Strenga un Varis Vētra uzved Māras Zālītes “Tiesu”, kas tapusi pēc “Latviešu” motīviem. Kaut arī iestudējuma mākslinieciskās kvalitātes ir pieticīgas, lugas teksts sabiedrībā raisa spraigu domu apmaiņu, jo dzejniece dramaturģiskā darba centrā izvirza būtisku problēmu: vai par cilvēka deģenerāciju atbildīgs ir tikai represīvs laikmets un naidīgi apstākļi, vai arī tomēr cilvēks pats. Padomju ērā godīgi atbildēt (ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem) uz šo jautājumu bija ļoti svarīgi. Būtu interesanti pārliecināties, vai tas ir aktuāli arī šodien, ja kāds teātris iestudētu “Tiesu”.

Skats no izrādes "Latvieši" // Foto – Margarita Germane

Justīne Kļava ir ļoti talantīga dramaturģe, kuras spēju ne tikai dziļi, bet arī asprātīgi analizēt mūsdienu dzīvi citu darbu vidū jo spilgti apliecina tādas lugas kā “Jubileja ‘98” un “Dvēseļu utenis”, bet Toma Treiņa režisorisko ķērienu psiholoģiskā teātra estētikā rāda tādi viņa iestudējumi kā “Zilā” un “Kam no Vilka kundzes bail?”. Abu jauno un spējīgo mākslinieku satikšanos nevar vērtēt nekā citādi kā vien pozitīvi. Kaut arī – ko tur liegt – iegremde, analizējot latviešu vēsturi ar šodienas acīm, varēja būt dziļāka. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt