Maija Svarinska 05.04.2019

Caur smiekliem līdz patiesībai

Jevgēnijs Isajevs un Kaspars Znotiņš izrādē "Vēstures izpētes komisija" // Foto – Jānis Deinats

Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vēstures izpētes komisija” ir notikums. To saku nevis teātra mākslas, bet pilsoniskās nostājas kontekstā. Čekas maisi nu ir iztukšoti. Es runāju par būtību, nevis faktoloģiju, jo katram no mums ir dota iespēja ielūkoties tajos un secināt par savu neatkarību no to satura. Turklāt rakņāties ir ļoti viegli: smiekli, jautrība, nekāda norādoša žesta, viss ir pakļauts tikai un vienīgi tavas izvēles brīvībai aizdomāties, kādos dziļumos tomēr slēpjas šī cilvēka dvēseles nebrīve.

Jaunais Rīgas teātris, kā zināms, prot caur smiekliem tuvoties sāpīgai patiesībai, ko šoreiz dara savā nu jau tradicionālajā darbības formas stilā, proti, spēlējot etīžu virkni. Kā allaž, dara to perfekti, jo veidojas zemteksta konteksts, kas tad arī paver uzveduma būtību. Apbrīnojamu darbu ir paveikuši izrādes autori – Kaspars Znotiņš, Andrs Keišs, Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Jevgēnijs Isajevs, Inga Tropa, Alvis Hermanis, Margarita Zieda. Viņu savākto materiālu izlase un montāža liek aizdomāties par galveno – par vēstures un tagadnes saikni. Principiāla ir arī ētiskā nostāja – nav nosodoša patosa. Vēl jo vairāk – teātris uzrunā savus skatītājus teju ar tēva apkampienu, jo esam taču brīvi. Tāpēc arī jāredz īstenība.

Cik mīļa lauku sieviņa mūsu acu priekšā, tik akurāti sakopta, lūpiņas arī uzkrāsotas – kas tad sāp tantukam, ja uz KGB ir atnākusi? Varbūt dēliņš ir arestēts? Nevar nejūsmot par Gunas Zariņas tēlojumu un vienlaikus pārdzīvot par latviešu tautu. Izrādās, brīvprātīgo stukaču bija papilnam, jautājums – cik viņu tagad būtu bijis? Spriežot pēc Kaspara Znotiņa, Andra Keiša, Jevgēnija Isajeva, Ingas Tropas veidotājiem tēliem, domāju, ka ne mazums, jo netiklums, kas dzina ziņot, nav palicis maisos. Patiesi apbrīnojama spēle: daždažādi tipiņi, ko apvij skaudru pārdomu aura.

Paskatīties apkārt un ielūkoties realitātes dziļumā, nevis tikai mērķtiecīgi meklēt, kurš no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem ir bijis aģents. To, protams, lietderīgi zināt, taču teātris aicina sākt no sevis, ja pat tu esi pavisam jauns un tie maisi ir tikai un vienīgi citu paaudžu pieredze. Jo vēsture, kā zināms, atkārtojas, kurš tad paliks tikpat gaišs kā Lidija Doroņina?

Pirmo reizi rakstot ekspresrecenziju, nolēmu vienkārši izteikt savas pārdomas tieši par izrādes tēmu, jo tā patiesi ir svarīga. Cik interesanti, piemēram, ir paradīti VDK darbinieki, kurus izcili spēlē Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš. Izcili, jo ir laiks, raksturs, profesijas ieradumi un tā pati – pārdomu aura. Tāpēc ir ko pašai domāt: kāpēc šie gudri ironiskie prāti izvēlējās tādu darbu? Mazvērtības kompleksi dzina? Spriežot pēc tagadnes, varbūt.

Skats no izrādes "Vēstures izpētes komisija" // Foto – Jānis Deinats

Izrāde ilgst 5 stundas un 30 minūtes. Vai nav par garu? Ir, un tā, manuprāt, būtu precīza atbilde par izrādes māksliniecisko kvalitāti. Manā skatījumā ir trīs fināli, izstiepts arī simboliskais stāsts par RietumRīgu, pāris etīžu šķiet liekas, taču, ja reiz nav analīzes, tad nav arī ko bārstīties ar apgalvojumiem. Galvenais – Alvis Hermanis mums ir uzdāvinājis izrādi, kas varbūt patiesi atbrīvos no maisiem, lai visi kopā dotos ceļā, kuru izskaņā audioierakstā piemin Ojārs Vācietis un uz kuru sauc Nacionālā teātra iestudētie Raiņa “Pūt, vējiņi!”.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Arturs 08.04.2019

    Man šķiet, ka visa esence šim darbam ir parādīt to, ka, neskatoties uz to, ka maisi ir vaļā, nekas mūsu ikdienā nemainās. Jaunākiem cilvēkiem (man) tas ir kaut kas pārāk tāls, lai to spētu sataustīt, bet vecākajām paudzēm vienkārši jau vienalga, un labāk to būtu atstāt pagātnē.

    Mazliet paanalizējot, gribās pievērst uzmanību tam, ka pēdējo 20 gadu darbības laikā par disidentismu ieslodzīti tika relatīvi maz cilvēku, kas liecina par to, ka VDK(KGB) vairs nedarbojās tik ļoti kā cenzūras mašīna, bet vairāk kā ekonomikas policija. To arī diezgan spilgti var redzēt Jevgēņija Isajeva un Andra Keiša atveidotajos tēlos un to mijiedarbībā ar VDK darbinikiem.
    Principā, personīgi man luga radīja sajūtu, ka ČEKA nebija nekas traks, vismaz tas darbības laiks, kas tika atspoguļots lugā. Kādam vienkārši bija jāpilda VDK funkcijas (darbs) un labi, ka to darīja Daudziņa un Znotiņa atspoguļotie tēli, jo varēja būt daudz trakāk.

  • Anita 08.04.2019

    Rafinēta izrāde par labajiem, gudrajiem čekistiem ļoti pārliecinošā Daudziņa un Znotiņa izpildījumā un par briesmīgo Māti - Latviju, kas poelnījusi vien nicinājumu, tāpat kā latviešu dzejnieces - idiotes.

  • Dace 08.04.2019

    Atceros tos laikus, kad darba vietā bija VDK darbinieks - tas iederējās pie ierastās lietu kārtības un par to pat neradās jautājumi. Patīkams, inteliģents cilvēks - tāds darbs vai varbūt pat pārliecība vai iekšējā nepieciešamība atbilstoši ideoloģijai un pastāvošajai iekārtai.

    Es nedemonizēju tos laikus, jo, no vienas puses, tas bija bērnības un jaunības laiks, no otras - informācijas vakuuma dēļ jau nebija ar ko salīdzināt.

    Palika tik kaut kāds rūgtums vērojot, cik izmanīgi varas aktīvisti apgrieza savus kažokus otrādi. Dubultā morāle. Visos laikos.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt