Silvija Radzobe 12.04.2019

Maisu komēdija

Skats no izrādes "Vēstures izpētes komisija" // Foto – Jānis Deinats

Kad atveras priekškars, redzam gandrīz tukšu skatuvi ar iekārtojumu, kas mainīsies maz, bet principiāli. Kreisajā pusē galds, pie kura strādās Vēstures izpētes komisija, labajā – otrs galds, pie kura sēdošais čekists pieņems savus klientus. Prospekta kreisajā pusē ekrāns, uz kura tiks demonstrēti vēsturiski kadri Kaspara Znotiņa lasīto lekciju laikā. Labajā stūrī – liels kalns ar melniem atkritumu maisiem, kuros, jāsaprot, sabērtas čekas ziņotāju (atslepenotās?) kartītes. Jaunā Rīgas teātra izrādes “Vēstures izpētes komisija” režisors Alvis Hermanis šoreiz ir arī scenogrāfs, par skaņu un video atbild Gatis Builis, bet par fotokolāžām – Guntis Konstants. Aktieri, kas atveidos vēstures izpētes komisijas locekļus, kā arī iejutīsies čekistu, ziņotāju un citās lomās – Guna Zariņa, Inga Tropa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jevgēnijs Isajevs –,  priekškaram veroties, sparīgi iet rotaļās. Viņi lec “Ādamam bij septiņ’ dēli” un “Kas dārzā, kas dārzā”, ik pa laikam sadoto roku apļa vidū iegrūzdami citu rotaļnieku. Mājiens nepārprotams – ikviens varēja trāpīties apļa/maisa iekšienē. Taču to saprotu tikai tad, kad finišē izrādes piecarpusstundu ilgais enerģiskais skrējiens, varētu teikt arī – auļojums. Tā laikā personiski man garlaicīgi nebija nevienu brīdi – žilbināja aktieru izcilā artistiskā meistarība, kā arī jautājums, kas, ritot laikam, kļuva aizvien dedzinošāks – ar ko tas viss beigsies.

Protams, arī es redzēju, ka striktas režisoriskās kompozīcijas vietā uz skatuves dažkārt valdīja māksliniecisks gluži vai haoss – teātra pašsajūsma par savas fantāzijas tik tiešām neierobežotajām iespējām un tiekšanos jokot par visu.

Bet mani tas netraucēja, jo galu galā Jaunais Rīgas teātris pašlaik ir vienīgais, kurš Latvijā runā par lielai sabiedrības daļai aktuālo politisko un morālo tēmu – čekas maisu atvēršanu, izmantojot aktieru, kā arī režisora un literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas kolektīvi radīto materiālu.

Etīžu virtenēs, kas tapušas, pētot laikmeta materiālus un intervējot 70.-80. gadu čekas darbiniekus, ziņotājus un to upurus, aktieri pārtop no lomas lomā. Nosacīti darbojas trīs galvenās tēlu grupas – čekas štata darbinieki, ziņotāji, vēstures izpētes komisijas locekļi; disidenti, ko pārstāv divas “cilvēkvienības”, īsti grupu neveido.

Neilgi pēc sākuma redzam ainu čekas kabinetā, kur Daudziņa iejūtīgs čekists draudzīgā tonī piespiež parakstīt sadarbošanās dokumentu skolotājai (vai – literatūrzinātniecei?), kuras sakāpinātās bailes Zariņa notēlo meistarīgā, smieklus raisošā groteskā, bet, ejot laukā no kabineta, sieviete aiz milzīgā sasprindzinājuma un varmācīgās sevis pārvarēšanas nokrīt nesamaņā. Minētās ainas traģikomiskā toņkārta, savienojot smieklīgo un dramatisko, likās īstā žanriskā atslēga, runājot par čekas maisu tēmu. (Pie tam – tas ir stils, ko JRT aktieri perfekti pārvalda.) Otra traģikomiska epizode saistīta ar ebreju studentu Iļju Ripsu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš nonāca 1969. gadā, kad mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju armijas invāziju Čehoslovākijā. Daudziņa tēlotais Iļja uz visiem ārstu komisijas jautājumiem atbild, citājot padomju likumu pantus par personības brīvību, tādā kārtā apliecinot, ka neviens no šiem likumiem reāli netiek ievērots. Apbindētā jaunekļa spītīgās atbildes noved ārstus aizvien lielāka uztraukuma stāvoklī.

Taču turpmāk izrāde aizbrauc pa nepārprotamām komēdijas sliedēm. Tiesa, ir vēl daži izņēmumi – tie saistīti ar Daudziņa un Znotiņa atveidoto čekistu uzrunām skatītāju zālei. Aktieri apsēžas skatuves centrā uz krēsla, nolaiž pussejai priekšā melnu, acis aizsedzošu širmīti un klāsta par ziņotāju dažādām vervēšanas formām un citām metodēm, ar ko iegūt sev vajadzīgo izspiegošanas informāciju. Nevar teikt, ka ir gluži vienalga, ko “čekisti” stāsta, jo viņi atskaņo arī neapšaubāmus melus, apgalvodami, ka ideoloģiskajās iestādēs (pētniecības institūtos, radošajās savienībās utt.), kur viņi regulāri ieradās, visi zināja, ka viņi ir čekas darbinieki, tādējādi, jāsaprot, viņu klātbūtnē uzmanījās un nerunāja lieku, lai sevi neapdraudētu. Tā nav tiesa – varbūt to zināja iestāžu vadītāji, bet nekādā gadījumā ne ierindas un pat visaugstāk kvalificētie darbinieki. Tāpat spriedelēšana par to, ka, cilvēkam nezinot, čekas kartotēkā, lai pildītu plānu, varēja ielikt tāda cilvēka kartīti, kurš par to pat nenojauta, ir nepierādāmi un, šķiet, aiz matiem pievilkti, īstenībai neatbilstoši apgalvojumi. Viens no čekistiem cenšas reabilitēt padomju laiku ievērojamāko teātra kritiķi, apgalvojot, ka čekas kartīte ir sarakstīta, viņai nezinot. Viņa nav piekritusi oficiāli sadarboties, bet kā savas nozares izcilākā pārstāve “tikai” mutiski konsultējusi sarežģītākos gadījumus teātra pasaulē. Jo – kurš tad cits to būtu varējis izdarīt zinošāk. Radošā grupa, vācot materiālu izrādei, ir tikusies ar bijušajiem čekistiem un acīmredzot šādu un citu, līdzīgu – melīgu vai pusmelīgu – informāciju no tiem uzklausījusi. Negribu teikt, ka teātris nevarēja savā izrādē iekļaut šādus tekstus. Gribu teikt ko citu – intonācija, kādā aktieri runā, ir cieņas pilna, nopietna, ne mazākā mērā apšauboša vai jautājuma zīmes lietojoša, tādā kārtā radot iespaidu, ka tā ir pilna patiesība, zem kuras parakstās arī teātris. Vēl vairāk – kurš tad labāk vai līdzvērtīgi Znotiņam un Daudziņam ar savu harismu var radīt zālē pārliecību, ka viņu tēli, šajā gadījumā čekisti, runā patiesību; bez tam viņu atveidotie čekisti arī citās ainās ir forši čaļi, viscaur īsti simpatjagas. Rodas iespaids, ka teātris, tiekoties ar bijušajiem čekistiem, nonācis viņu valdzinājuma varā, atmetot patstāvīgo, kritisko domāšanu, kas to allaž atšķīrusi citu teātru vidū.

Skats no izrādes "Vēstures izpētes komisija" // Foto – Jānis Deinats

Ienāk prātā: lūk, būtu efekts pēc būtības, ja čekistu referātiem pretī skanētu, piemēram, tikpat harismātiskā Gundara Āboliņa monologs, kā vērā ņemamu atklājot kāda disidenta likteni. Disidenta monologs izrādē gan ir, to izpilda Daudziņš, iejuzdamies provinces jaunekļa – sarkanbaltsarkanā karoga izkārēja lomā. Čekistu saķerts, nosēdējis četrus gadus Permas cietumā. Daudziņš disidentu atveido kā nedaudz, bet nepārprotami aprobežotu vīru, kurš mūsdienās savu jaunības gadu pretošanos režīmam vērtē kā nenopietnu, nenozīmīgu, kā nenobrieduša puišeļa piedzīvojumu meklēšanu. Par Permā vadīto laiku “disidenta” vienīgās atmiņas vēsta par klasiskās mūzikas klausīšanos cietuma klubā kopā ar Astru. (Var jau būt, ka izrādes “varonis” nekad nenokļuva šīs iestādes karcerī un patiesi nezināja, kādi necilvēcīgi apstākļi tur valda; kā bija, kad divas dienas pēc kārtas ēst deva tikai sālītas siļķes, bet ūdeni liedza, vai kad ekskrementus no kameras smirdošās bedres lika izgrābt ar savām rokām.)

Pat ja tā bija, ka cietumā klausījās tikai garlaicīgu klasisko mūziku (par ko gan jāšaubās), – ja izrādē tas blakus sveštautieša Iļjas gadījumam ir vienīgais latviešu disidenta monologs, esam tiesīgi secināt – teātris uzskata, ka visi mūsu disidenti bija tādi vai tam līdzīgi ņedaļokije. Jā, “pret iekārtu” iet arī inteliģentu grupiņa, kas pulcējusies slepnā videoseansā, lai skatītos aizliegtās ārzemju filmas. Viņu aprobežotība ir patiesi smieklīga, jo Zariņas potenciālā skatītāja vaicā, vai Miloša Formana filma “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir par putniem. Tā kā pati 80. gadu vidū esmu piedalījusies šādos seansos, varu liecināt, ka nolasītais filmu piedāvājums ir adekvāts. Arī mēs skatījāmies “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, lai gan zinājām, ka tā nav par putniem. Pats par sevi jautājums par putniem zālē tiek uztverts kā asprātīgs joks, lai gan pēc būtības ir dziļi dramatisks – padomju iekārta, turot savus iedzīvotājus aiz dzelzs priekškara, tos bija padarījusi par neinformētām, no pasaules kultūras procesa atrautām aprobežotām būtnēm. Nelikās, ka minētajai sekojošā mēmā aina zālē tika adekvāti uztverta, jo ainu maiņa bija sasteigta, neradot skaidru priekšstatu, ka tā izriet no iepriekšējās. Slepenā seansa dalībnieki, visdrīzāk ziņotāju nodoti, nonāk cietumā, kur tos izģērbj līdz veļai, liekot novilkt apakšbikses, un uzraudze ne tikai aptausta apcietināto ķermeņus, bet ielūkojas arī dibenos. Taču vēlāk, kad arestanti aizvesti, pati izģērbjas un nolaiž savas bikses. Iespējams, mainot intonāciju no atklāti komiskās uz grotesko, divu minēto ainu salikums varētu kļūt par ļoti spēcīgu izrādes vietu.

Kāpēc teātris intervijām varēja sameklēt vairākus čekistus, bet tikai vienu disidentu? Kāpēc neaizbrauca, piemēram, pie Knuta Skujenieka, kurš Mordovijas lēģerī par aizliegtu grāmatu lasīšanu, ziņotāju nodots, pavadīja septiņus sava mūža labākos gadus?

Apzināti te neminu Gunāru Astru, kura dzīves izpēte varētu sniegt gluži citādu informāciju par disidentu likteni un personības mērogu. Neminu tāpēc, ka režisors izrādes programmā izsakās – Gunārs Astra viņam nav nekāds iedvesmojošs varonis. Tajā pašā laikā Krievijas disidents Josifs Brodskis pirms dažiem gadiem režisoru tā ietekmēja, ka viņš radīja lielisko izrādi “Brodskis/Barišņikovs”...

Komiskā ziņā viskolorītākā grupa ir čekas ziņotāji. Izpildījuma meistarības un satura negaidītības ziņā nepārspējama ir Zariņas atveidotā lauku tantiņa, kas, apsējusi lakatiņu, šķietami pazemīgi saldā intonācijā lūdz sodīt kaimiņu dēlu pēc pilnas programmas, jo 1949. gadā viņa budžu ģimene palikusi neizvesta. Vai Andra Keiša savervētais VEFa strādnieks, kurš meklē saziņas iespējas ar čeku caur dažādiem priekšmetiem – radio antenu, putekļsūcēja šļauku un vēl citām līdzīgām ierīcēm. Bet, laikam ejot, kļūst par alkoholiķi, kur vienīgais “draugs” ir Znotiņa čekas kurators, jo citi novērsušies, uzzinot viņa sadarbošanos. Jevgēnija Isajeva prātā jukušais labprātīgais ziņotājs informē čekistus par kaimiņu diversiju, kuri caur grīdā izurbto caurumu pumpējot viņa otrā stāva dzīvoklī gāzi. Vai kurš, uzlicis galvā duršlaku, uztver signālus no kosmosa. Smieklu vētru zālē saceļ Znotiņa spēlētais marasmātiķis, kurš, iebāzis vaigos bumbiņas, saliecis muguru, rada priekšstatu par bezzobainu, puskurlu, atmiņu zaudējušu veci, kas pat neatceras, kāpēc ieradies komisijā, bet, prom iedams, izplestām rokām līdzīgi indīgam zirneklim uzkrīt maisu kaudzei kā lielākajam dārgumam. Bet Daudziņa ziņotājs, kamēr komisija, uzgriezusi viņam muguru, vienā mierā apēd savu ziņotāja kartīti.

Skats no izrādes "Vēstures izpētes komisija" // Foto – Jānis Deinats

Pilnīgi pieļauju, ka katra atsevišķā no minētajām etīdēm atspoguļo ne vienu vien patiesu dzīves notikumu, kas, protams, nav glaimojoša krāsa mūsu tautas portretā. Noteikti bija gan kaimiņu nodevēji, gan psihiski slimi cilvēki, kuri rāvās sadarboties, gan viegli iebaidāmi indivīdi, gan mūsdienās jau senīlas kaulu kaudzes. Uz skatuves redzamie ir smieklīgi, nožēlojami, nekaitīgi, nepilna prāta īpašnieki – no tādiem nekādu atbildību nav ko prasīt. Bet – vai ziņotāji bija un mūsdienās ir tikai tādi? Nav neviena rektora, augstskolas pasniedzēja, veiksmīga uzņēmēja, zinātnieka, sabiedriska darbinieka, režisora, dramaturga, aktiera, mākslinieka ar augstākā mērā pilnvērtīgu mentālo veselību? Protams, ka ir. Kāpēc teātris, veidojot savu ziņotāju tēlu galeriju, bija tik vienpusīgs, radot iespaidu, ka ziņotāji bija nekaitīgi muļķīši? Tādā kārtā, manuprāt, tiek deformēta patiesība. Mazināts iespaids par reālo ļaunumu, ko nodarīja ziņotāji.

Zinu, ko nozīmē dzīvot sabiedrībā, kur nemitīgi jāuzmanās par katru izteikto vārdu, jo nezini, kurš ir ziņotājs. Kur palika aizvien mazāk gaisa elpošanai, jo līdzīgi smogam vai ogļu putekļu mākonim, kas iesūcas katrā porā, atmosfēru piesātināja nespēja uzticēties, aizdomīgums – pamatots un paranoisks.

Te nestāstīšu, jo esmu to jau izdarījusi savā grāmatā “Uz skatuves un aiz kulisēm”, kā dēļ dažu kursabiedru “vaļsirdības” sarunās ar čekistiem, kuri dzina pēdas saskanbaltsarkanas jostas izcelsmei, no universitātes tika izslēgta vesela grupa manu talantīgāko studiju biedru... Varbūt te nav vietā dalīties ar sajūtām, kas mani pārņēma pagājušā gada decembrī, kad tika atvērti “maisi”. Bet kāpēc gan ne? Ieraugot atslepenotajos “maisos” tik daudz personu no vides, kur nācies mācīties un strādāt, mani ar atpakaļejošu datumu pārņēma šoks, kas īsti nav pārgājis vēl tagad. Ir sajūta, ka man apkārt daudzus gadus bijusi kāda paralēlā pasaule, par kuru es pat nenojautu un kurā risinājās kāda slēpta, cita dzīve. (Lūk, izteiksmīgs piemērs simbolisma konceptam par paralēlo pasauļu esamību.) Un ka esmu bijusi baisa muļķe, vienmēr runādama un rakstīdama, ko domāju. Kamēr citi...

Izrādē ir mēģinājums (īstenībā – pat veseli divi) etīdēs redzamo čekistu/ziņotāju galeriju samērot ar, iespējams, teātra pozīciju izsakošiem, ja tā var teikt, sirdsapziņas tēliem. Pirmais no tiem – vairākās izrādes ainās atskaņotais Ojāra Vācieša dzejas audioieraksts viņa paša izpildījumā. Vai nu tāpēc, ka šie ieraksti skanēja pārāk bieži, vai tāpēc, ka tie tika pludināti virsū pašām par sevi interesantām, negaidītām etīdēm, kuru jēgu gribējās pēc būtības labāk uztvert, ejot laikam, dzejnieka balss sāka atgādināt fona mūziku, līdzīgu izrādē dzirdamajām Raimonda Paula dziesmām, kaut arī tām bija piešķirta ironiska jēga. Otrs – Znotiņa ar pārtraukumiem lasīta lekcija, ko pavadīja videokadri un fotogrāfiju kolāža. Absurdais referāts, kurā meistarīgi un asprātīgi tika kombinētas vēsturiski patiesas detaļas ar pilnīgu absurdu, zīmēja ainu, ka Rīga, līdzīgi Berlīnei, pēc Otrā pasaules kara tiek sadalīta Rietumrīgā un Austrumrīgā. Divās Berlīnēs reāli notikuši fakti tika piedēvēti it kā sadalītajai Rīgai. Finālā tika paziņots, ka mūris starp abām Rīgām kritis 2018. gada decembra beigās – jāsaprot, tas noticis dienā, kad atvēra čekas maisus. Bet ka savstarpējās pretrunas un pretenzijas abu atšķirīgo Rīgu iedzīvotāju starpā turpinājās. Pie vislabākās gribas neizdevās atšifrēt, vai un kāda jēga slēpās zem sadalītās Rīgas tēla. Vai runa ir par latviešiem un krieviem? Vai par tiem, kas ir maisos, un tiem, kas nav? Piedodiet, atvainojiet. Ne-sa-pra-tu...

Izrādē arī izskan priekšlikums, ko mūsdienās darīt ar “maisiem”. To izsaka cietumā četrus gadus pasēdējušais disidents, kuru atveido, kā jau teikts, Daudziņš. Maisus vajagot iznīcināt, lai būtu miers. Sekojot šim ieteikumam, aktieri no skatuves stūra samet maisus ejā starp skatuvi un skatītāju pirmo rindu. Simboliski viņi ir attīrījuši skatuvi, bet vienlaikus uzcēluši maisu mūri starp teātri un publiku. Zem maisiem atklājas koši dzeltena kvasa muca, no kuras aktieru atveidotie tēli ik pa laikam ietecina krūzēs kvasu, lai padzertos. Finālā no mucas izlien atdzīvojies mironis – Znotiņš atveido čekistu Jāni Kalniņu (Bērziņu?), kurš 30. gados Krievijā šāvis politieslodzītos. Pagarā monologā slepkava detalizēti izstāsta šaušanas tehnoloģiju, citu starpā minot faktu, ka valsts apmaksājusi masieri, kurš izmasējis no šaušanas deformētos pirkstus. Naturālistiskām detaļām pārbagātais dialogs ir šausminošs. (Vai tas būtu Svetlanas Aļeksejevičas programmā minētā teksta fragments?) Šo monologu, manuprāt, iespējams izprast kardināli atšķirīgi. Tā varētu būt zīme teātra viedoklim, ka īstie čekisti bija tikai cilvēkšāvēji 20. gadsimta 30. gadu Padomju Savienības eksekūcijās? Un ka 70.-80. gadu padomju Latvijas čekisti, lai arī aug no vienas saknes ar tiem, ir humanizēts, mazkaitīgs variants? Bet tad kā ar tiem, kuri izrādē dzer čekista-slepkavas līķa saindēto kvasu? Ja atmiņa mani neviļ, tie bija vēstures izpētes komisijas dalībnieki, kuri izrādē tika tēloti pamatā ironiski. Tad varbūt teātris par saindētajiem uzskata viņus, kuri nevis sadedzina maisus Doma laukumā, bet cīnās par to digitalizēšanu un ievietošanu internetā vispārējai apskatei? Iespējamu viedokļu daudz, skaidrības attiecībā uz šo tēlu – atdzīvojušos čekista līķi – maz. Diemžēl.

Ja Jaunā Rīgas teātra viedoklis sakrīt ar ierosinājumu sadedzināt “maisus”, tad viss, izņemot varbūt izrādes struktūru, izdevies lieliski un pārliecinoši. Tad tas sakrīt ar mūsu sabiedrībā plaši izpatīto viedokli, ko cita starpā pirmdien tviterī pauda kāds, noprotams, jaunās paaudzes pārstāvis ar segvārdu PakistAnnie: “Es vispār vairs negribu dzirdēt iesūnojošu, padzīvojušu veču politisko nostāju. Man ir jādzīvo šajā pasaulē, un es gribu mieru un saticību; jums ir labākajā gadījumā 15 gadi palikuši, atpisās!”

Taču, ņemot vērā divus apstākļus, teātra pozīcija varētu būt arī sarežģītāka. Pirmkārt, JRT iepriekš nekad nav bijis sabiedrības pamatplūsmas vidējā viedokļa atskaņotājs. Otrkārt, atsevišķu (recenzijā pieminētu) ainu traģikomiskais potenciāls, ja tiktu izvērsts arī uz citām ainām (un tas būtu viegli izdarāms, mainot emocionālo intonāciju), varētu radīt krietni sarežģītāku, ne tik viennozīmīgu skatu uz “maisu” problemātiku. Saprotu, ka aktieriem, kuri 70. un 80. gados nav dzīvojuši apzinīgu, pieaugušu cilvēku dzīvi, skats un personiskā attieksme pret čekas ziņotāju tēmu var ievērojami atšķirties no tiem cilvēkiem, kuriem tie bija mūža labākie gadi. Bet tomēr. Ir vismaz divi apstākļi, kuri nevienas paaudzes cilvēkam, it īpaši ja viņi ir mākslinieki, pie tam talantīgi, manuprāt, neļautu just personisku vienaldzību pret minēto tēmu. Pirmkārt, slepena ziņošana ir nodevība, bet nodevība ir Jūdas specifikācija. Neticu, ka mūsdienu mākslinieki ir tik totāli indiferenti morāles ziņā. Pat ja tāda ir liela mūsu sabiedrības daļa, kura ziņotājus uzskata par žēlojamiem nabadziņiem, bet par viņu upuriem neko negrib dzirdēt. Un, otrkārt, Otrā pasaules kara laikā, par ko JRT uztaisīja tik neviennozīmīgu, dziļu un patiesu izrādi kā “Vectēvs”, taču nav dzīvojis un neko personiski pieredzējis neviens – ne režisors, ne aktieris.

Kad maisi tika publiskoti, bija cilvēki, un es to skaitā, kuri cerēja, ka notiks mūsu sabiedrības attīrīšanās. Ka bijušie ziņotāji publiski atzīs savu vainu un atvainosies – vai nu tiem, par ko ziņojuši, vai visai sabiedrībai. Cik zinu, tā noticis tikai trīs gadījumos – pirms nu jau vairākiem gadiem to izdarīja Georgs Andrejevs un Jānis Stradiņš, bet apmēram pirms pusgada – Jānis Rokpelnis. Vīrišķīgi, cienījami. Bet citi – piespiesti sniegt intervijas, vai nu slēpti lepojas, ka bijuši tik nopelniem bagāti, ka izraudzīti par čekas konsultantiem, vai noliedz savu sadarbību pat neapgāžamu faktu priekšā. Būtu žēl, ja teātra iecere būtu bijusi atbalstīt koncepciju ”visi gali ūdenī”, lai nav ne ziņas, ne miņas.

Dostojevskis ir teicis ne tikai to, ka pasauli glābs skaistums, bet arī to, ka no grēka var (mēģināt) attīrīties, izejot krustcelēs un, zemu klanoties, lūgt piedošanu visām četrām debess pusēm. Vai patiešām mūsu laikmets arī Dostojevski nometīs no nākotnes kuģa, pasludinot visas viņa izteikas par senilām izteikām un utopisku muldēšanu?

Drukāt 

Atsauksmes

  • Atis Priedītis 14.04.2019

    Esmu par VDK vajāšanām oficiāli izdevis jau divas grāmatas. Pat meklēju iespēju par 80.tajos gados pārdzīvoto izstāstīt arī Hermanim, diemžēl, bezcerīgi. Augstākais pārdzīvotā punkts bija klīniskā nāve pēc pēdējās VDK pratināšanas. Ja Hermanis manu stāstu būtu noklausījies, tad izrāde būtu pavisam savādāka, jo šis variants patiesībā ir ņirgāšanās par tiem, kuri tika vajāti.

  • Diemžēl 14.04.2019

    Principā visiem, kam ir sāpe, kas, protams, ir saprotami, saskata ņirgāšanos jeb pāridarījumu pat tur, kur tas nemaz nebija domāts.

  • Atis Priedītis 14.04.2019

    "Jevgēņija Isajeva prātā jukušais labprātīgais ziņotājs informē čekistus par kaimiņu diversiju, kuri caur grīdā izurbto caurumu pumpējot viņa otrā stāva dzīvoklī gāzi." Režisoram jau nu vajadzēja sazināties ar Kangera komisiju. Tad viņš uzzinātu, ka izmantojot tieši šo metodi daudzi cilvēki tika novesti līdz trako mājai. Tā bija viena no populārākajām VDK metodēm.

  • Gita VGM 17.04.2019

    Nupat kādā LTV raidījumā Silvija Radzobe izskatījās un izklausījās pagalam satriekta, jo uzzinājusi, ka čekas maisos ir arī Lilija Dzene! - autoritatīvā, šarmantā, talantīgi rakstošā un stāstošā, kā arī aktieru un režisoru cienītā (!) LV teātra kritikas pārstāve! Tāpēc iešāvās prātā, ka droši vien būtu bijis sarežģītāk, bet toties mākslinieciski un visādi citādi VĒRTĪGĀK, ja izrādes autori (plus mīnus divās stundās!) būtu mēģīnājuši atminēt, KĀ čekas maisos nonākt ŠĀDAS personības?
    Bet sarunāšanos caur putekļasūcēja šļauku, čekas ziņotāja kartītes sakošļāšanu un tamlīdzīgas "etīdes" atstāt "Pusnakts šovam septiņos" vai "Teātra žurkai" vai vismaz kādai Andreja Ēķa kinokomēdijai ... protams, ar visnotaļ talantīgo JRT aktieru piedalīšanos!

  • GitaVGM 17.04.2019

    autore: ".... Pirmkārt, slepena ziņošana ir nodevība, bet nodevība ir Jūdas specifikācija....." (Nesaprotu, ko šeit nozīmē "specifikācija"), bet atļaušos atgādināt, ka Jūda, kā lasāms Matīsa evaņģēlijā, nodevis savu labāko draugu un skolotāju Jēzu, pats nekavējoties pakārās... Ir, par ko aizdomāties, vai ne?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt