Silvija Radzobe 16.04.2019

Cilvēks stūrī

Roberto Zuko – Egons Dombrovskis, Elegantā dāma – Inese Kučinska // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Laura Groza-Ķibere Liepājas teātrī nule kā iestudējusi franču dramaturga Bernāra Marī Koltesa (1948-1989) lugu “Roberto Zuko” (1988). Šo pasaulē bieži interpretēto dramatisko darbu savulaik kā studentu diplomdarbu (1994) Jaunajā Rīgas teātrī uzveda Pēteris Pētersons, titullomu uzticot Ivaram Stoninam.

Koltesa darba galvenais varonis režisori acīmredzami piesaistījis kā neordināra, no t. s. normāliem cilvēkiem atšķirīga būtne, jo māksliniece tādiem personāžiem savā daiļradē pievērsusies ne vienreiz vien, sākot ar “Salomi”, turpinot ar “Equus”, “Frankenšteinu”, “Doriana Greja portretu”, “Ziloņcilvēku”... Koltesa lugas centrālajam tēlam ir reāls prototips – itāļu izcelsmes sērijveida slepkava Roberto Zuko (1962-1988), kurš deviņpadsmit gadu vecumā nogalinājis savu māti un tēvu, bet, kad pēc pieciem gadiem izbēdzis no psihiatriskās slimnīcas, kur ievietots kā neapšaubāms psihopāts, savu upuru skaitu palielinājis vēl par pieciem, tai skaitā izvarojot un atņemot dzīvību divām pusaudzēm.

Koltesa luga nav ne psiholoģiska drāma, kur tiktu meklēti varoņa rīcības motīvi, ne arī detektīvs, kaut gan par Zuko varētu uzrakstīt kā vienu, tā otru. Visdrīzāk tā ir postmodernisma estētikā un filozofijā sacerēta luga, kur tēlota personāža rīcība bez motivācijas, bez paskaidrojumiem, acīmredzot lai pateiktu, ka pati dzīve ir tāda – nesaprotama, neloģiska, neprognozējama, ka šausmām nevar sagatavoties, ne arī no tām izbēgt. Kaut gan autoru maz vai nemaz neinteresē upuru pārdzīvojumi, visa uzmanība pievērsta titulvaronim, to visai nepārprotami poetizējot un pat kaut kādā mērā romantizējot. Zuko sapņo par neiespējamām lietām – piemēram, nonākt Āfrikas augstkalnu rajonā, kur nemitīgi snieg. Šāds Koltesa varoņa sapnis raisa asociācijas ar citu slavenu franču dramaturģijas varoni-slepkavu – Albēra Kamī Kaligulu, kurš grib iegūt savā īpašumā Mēnesi. Koltesa Zuko vienlaikus ir un nav cilvēks – autors viņu atšķeļ no cilvēkiem, paceļ pāri tiem, izmantojot mitoloģiskas asociācijas un pielīdzinot saules “dēlam” – finālā saule uzliesmo kā atomsprādzienā, sadedzinot (?), izglābjot (?), paņemot pie sevis kārtējo reizi no cietuma izbēgušo slepkavu. Ar saules tēlu autors saista arī seksuālas asociācijas: finālā Zuko runā par saules dzimumlocekli, kas rada vēju...

Vienvārdsakot – vairāk nekā sarežģīta luga; lai to veiksmīgi uzvestu, ļoti skaidri jāzina,  kāpēc tā tiek iestudēta un – kādā estētikā tas tiks darīts. Mūsu “platuma grādos” 21. gadsimta sākumā interesantu šīs lugas versiju piedāvāja lietuviešu režisors Oskars Koršunovs – tēlojot Zuko upurus kā groteskus mehāniskus automātus un viņu pašu kā šīs sabiedrības dzemdētu “sanitāru”, kas, nespēdams savu laikmetu un vidi izārstēt, to ņem un no viena gala iznīcina.

Laura Groza-Ķibere Koltesa lugu ievērojami īsinājusi, atmetot arī mitoloģiskās asociācijas; režisore toties dramatisko darbu “teatralizējusi”, padarot savu izrādi par “teātri teātrī”.

Sākoties uzvedumam, bariņš aktieru noskrien no skatuves, apsēžas pirmajā rindā un pēc pirmajām ainām skaļi aplaudē, it kā skatītos mēginājumu vai izrādi. Taču, laikam ejot, šis princips izčākst, izrādei, jāsaprot, vēršoties īstenībā (?). Režisore Egona Dombrovska tēlotajam Roberto Zuko piešķīrusi līdzgaitnieku – izbāztu zaķi (vai – trusi?). Tas raksturo varoņa vientulību – citu draugu viņam nav; vienlaikus izbāzenis pilda šķietamas falla funkcijas – ar tā palīdzību varonis pieskaras Kintijas Stūres tēlotajai Skuķei, kam seko meitenes teksts par zaudētu nevainību. (Zaķa tēls raisa arī asociācijas ar Mērijas Čeizas lugu “Neredzamais Hārvijs”, kuras galvenais varonis, vientuļš vecpuisis, bija izfantazējis sev draugu – realitātē neeksistējošu milzu trusi.)

Skuķis – Kintija Stūre, Roberto Zuko – Egons Dombrovskis // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Kaut arī iestudējumā bagātīgi izmantoti mākslinieka Arta Dzērves veidotie video kadri, kuros redzam Zuko ar un bez zaķa izbāzeņa, kā arī fragmentos saārdītas realitātes ainas, tomēr dominē reālpsiholoģiskā stilā spēlēts galvenā varoņa portrets. Egons Dombrovskis radījis simpātiska, līdzjūtību raisoša galēji vientuļa cilvēka tēlu. Šai aspektā izteiksmīgas izrādes sākuma un beigu mizanscēnas, kurās liela nozīme Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijai. Zuko parādās uz skatuves, izgāžot durvis, aiz kurām nekā nav, vien telpas stūris. Finālā Zuko nostājas stūrī ar muguru pret mums. Jo – viņam nekur nav izdevies izlauzties no dzīves-cietuma un arī pašam no sevis. Izrādes laikā Dombrovska varonis, līdzīgi kā amerikāņa Edvarda Olbija absurda manierē uzrakstītās lugas “Kas notika zooloģiskajā dārzā?” personāžs Džerijs, cenšas nodibināt kontaktu ar cilvēkiem caur slepkavībām. Jo – nekā citādi tas nav iespējams. Un – arī caur slepkavībām jau nav...

Dombrovskis ar saviem upuriem pirms to nogalināšanas runā sirsnīgā, laipnā, uzticību raisošā bezgala noguruša cilvēka intonācijā. Taču, izrādes laikam ritot, atklājas šāda režisoriskā lasījuma vājās puses – gan formas, gan satura aspektā.

Pirmkārt, pārējie tēli lugā ir tikai funkcijas, tiem grūti, visdrīzāk – pat neiespējami sacerēt rīcības vai runas kaut cik pārliecinošu psiholoģisko pamatojumu, kaut arī aktieri šai ziņā pūlas, cik spēka. Tādēļ dialogi sāk nogurdināt un garlaikot, radot iespaidu par vārdu plūdiem, kuros maz jēgas. Aktieriem Inesei Kučinskai, Kintijai Stūrei, Leonam Leščinskim, Karīnai Tatarinovai, Gatim Malikam, Laurai Jerumai, Signei Dancītei, Kasparam Kārkliņam un Kasparam Godam ko grūti pārmest, jo ne jau viņi rada spēles noteikumus. Otrkārt, ja kaut cik iedziļinās uz skatuves notiekošajā, ko gan visai grūti izdarīt, jo šai ziņā valda abstrakta nekonkrētība, tad vismaz man neiespējami pieņemt sirsnīga slepkavas glorifikāciju.

Teātra mājaslapā var lasīt, ka Koltess savu varoni aizvedot “nežēlīgā, bet arī poētiski skaistā ceļojumā”. Neko nevaru darīt: mana izpratne par “nežēlīgu skaistumu” atšķiras no teātra piedāvātā.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sarmīte Pujēna 16.04.2019

    Interesanti - Stonins Zuko un Kaupēna lomās. Manuprāt abi slepkavnieki ir vienas medaļas divas puses

  • trusis 16.04.2019

    un ko tieši šī acīmredzami dzīves nogurdinātā raksta autore gribēja ar šo pateikt? Cik daudz&dažādas lugas viņa zin&spēj atcerēties šīs izrādes kontekstā, lai kaut kā nebūt palielinātu šīs "recenzijas" zīmju skaitu un iesviestu bezjēdzīgā rakstā savu jēgu?

    Un kāpēc radzobesprāt Dombroviskis it kā pats radījis savu tēlu, bet lūk citi aktieri nerada paši sev spēles noteikums?

    p.s. labi gan, ka teātris nav par a'la radzobju dzīves izpratnēm un "pieņemšanas" spējām, bet gan savā dažādībā vērtīgs, patstāvīgi radošs un izzinošs process!

  • Skukjis 16.04.2019

    Bet kur palika Boiss?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt