Ilze Folkmane 30.04.2019

Medījot potenciālu

Skats no izrādes "Medības" // Foto – Uldis Bardiņš

Kamēr aiz loga tiek pārspēti aprīļa karstuma rekordi, Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” 7 no 13 šī gada aktieru kursa beidzējiem risina mūžseno problēmu par to, ka cilvēkam nekad nav gana. Nav gana mīlestības, naudas, atzinības, varas... Vienmēr ir nākamā lieta, ko medīt. Jaunajiem censoņiem palīgā atdzīvināt “Medības” 21. gadsimtā devies aktieris Varis Piņķis un režisors Elmārs Seņkovs, un kopīgiem spēkiem viņiem izdevies radīt izrādi, kurai pa šuvēm spraucas ārā potenciāls.

“Medību” pamatā ir krievu dramaturga Aleksandra Vampilova luga “Pīļu medības”, ko autors sarakstīja 20. gadsimta 70. gados, un pirmo reizi to 1976. gadā jau pēc Vampilova nāves iestudēja Arkādijs Kacs Rīgas Krievu Drāmas teātrī. Vampilova lugā galvenais varonis inženieris Viktors Zilovs smok Padomju Savienības ikdienas dzīves fiziski un morāli iegrožotajos apstākļos. Savukārt Seņkova & Co versijas galvenais tēls ir grafiskais dizainers, kurš savu dzīvi vada liberālajā 21. gadsimtā, tomēr nav ne par kripatu laimīgāks.

Mūsdienu Viktors vairs nedzenas pēc pīļu medībām, bet jau kuro gadu plāno noskriet maratonu – tas nav vis viņa sapnis, bet gan apkārtējās sabiedrības uzspiests slogs, kas pašā Viktorā prieku nerada. Arī ierobežojošā vide, kurā neeksistē individualitāte, vairs nenozīmē PSRS vienādās mēbeles, traukus un mājokļus, bet gan ar IKEA (izrādes versijā – IT KĀ) tipa mēbelēm un telpaugiem pildītus mājokļus un kafejnīcas. Izrādes scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Līgas Zepas veidotā un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa gaismotā skatuves telpa ar savu precīzo atpazīstamību ir kā viena no slavenā mēbeļu veikala parādes istabām, kurā ilgstoši nevienam nav paredzēts uzturēties, kur nu vēl ieviest kādus savas personības marķierus.

Arī visi izrādes tēli savu individualitāti zaudējuši līdz ar vārdiem, kļūstot par Draudzeni, Līgavu, Klasesbiedreni, Priekšnieku, Kolēģi, Viesmīli un Draugu (iestudējumā šie apzīmētāji ik pa laikam mainās), kuriem IT KĀ viss ir labi. Tikai galvenais varonis vienreiz tiek nosaukts par Vitju brīdī, kad viņš izmisīgi cenšas ar Draudzeni atgriezties laimīgākā pagātnē. Pagātnē, kurā viņiem bija vārdi, ziedēja sniegpulkstenīši un vecāku dzīvokļa sienas varbūt arī bija mazliet šķības, bet vismaz pilnas cerībām par nākotni.

Veiksmīgā stāsta pārnešana uz mūsdienām ir viena no izrādes lielākajām veiksmēm. Radošā komanda patiešām niansēti uzķērusi šī brīža laika garu, kurā jauni cilvēki agri sasniedz savus pirmos mērķus, bet bieži vien salūst, saprotot, ka ar sasniegto nepietiek, jo vienmēr būs, ko vēl medīt.

Savā ziņā pārnesums uz mūsdienām brīžiem kļūst par “Medību” klupšanas akmeni (varbūt ne gluži akmeni, bet, teiksim, olīti), jo asprātīgie dialogi un novērojumi tik ļoti priecē, ka aktieri pavelkas līdzi uzjautrinātajai publikai, līdz galam nenoturot sava tēla galveno asi un pārāk tālu izlaižot izrādi no tās rāmjiem.

Iestudējuma lielākais smagums gulstas uz Matīsa Budovska pleciem, kurš šo atbildību nes ar spirdzinošu vieglumu un ironiju, kas parāda Vitjas atsvešinātību no apkārtējās pasaules. Vitja nepārtraukti testē, cik tālu var aiziet attiecībās ar apkārtējiem, kurus viņš lielākoties, šķiet, uzskata par nedaudz stulbākiem radījumiem. Tāpēc tēla pārdzīvojumiem brīžiem grūti just līdzi, jo viņā nav gandrīz nekādu pozitīvu īpašību. Vitjas Draudzene, ko ar emocionālu atklātību spēlē Una Eglīte, noslēgumā nespēj vairs sadzīvot ar Vitju, kuram vajag visu, bet tā īsti negribas neko. Vitja tikai ļauj viļņiem sevi nest, jo līdz pat brīdim, kad Draudzene izvēlas doties prom, viņam nemaz nav skaidrs, kas visā šajā burzmā ir patiesi svarīgs.

Pārējie izrādes varoņi meklē savu vietu pasaulē gluži kā jaunu dīvānu veikalā. Katram ir sava dziesma, ko klausīties emocionālos brīžos, savs stāsts, kuriem līdzīgu mūsdienās nav mazums, un savs mērķis, ko katrs cenšas sasniegt. Visi tēli tīri fiziski atrodas viens otram tuvu, bet katrs dzīvo savā pasaulē un kalpo savām mītiskajām medībām. Vitjam IT KĀ viss jau ir, tāpēc viņš jūtas apmaldījies pasaulē, kurā viņam tiek uzspiesti citu cilvēku izvirzīti mērķi, bet pārējie tēli vēl tikai cīnās par savu vietu zem saules, nesaprazdami, ka, sasniedzot savu mērķi, varbūt nemaz nejutīsies laimīgi.

Skats no izrādes "Medības" // Foto – Uldis Bardiņš

Sevišķi jāizceļ Riharda Zelezņeva Kolēģis, kura amizantajās dusmu lēkmēs slēpjas pazīstama frustrācija par savu stāvokli attiecībā pret citiem, kam noteikti ir labāk. Īpaši noziedzies Kolēģa acīs šajā ziņā ir Vara Piņķa Priekšnieks, kuram materiāli viss ir kārtībā, bet kurš acīmredzot pārdzīvo pusmūža krīzi, tērpdamies izteikti apspīlētā apģērbā un medījot jaunu meiteni, kamēr sieva nosūtīta uz Tenerifi. Elīnas Bojarkinas Līgava, Sandijas Dovgānes Klasesbiedrene un Matīsa Millera Draugs arī katrs ir tādā dzīves posmā, kurā viņi kaut ko aktīvi medī – attiecības, laimi, drošību. Šie tēli brīžiem ieslīgst klišejiskās izpausmēs, bet kopumā veiksmīgi atspoguļo sabiedrības uzskatus par to, pēc kā cilvēkiem būtu jātiecas.

Gluži kā no citas tēlu sistēmas un pasaules nācis ir Jēkaba Reiņa Viesmīlis, kura mefistofeliski viszinošajā smīnā slēpjas Vitjas nākotnē. Reinim tēls padevies patīkami daudznozīmīgs, jo tas varētu būt gan velns, kurš gaida savu nākamo dvēseli, gan vienkārši dzīves rūdīts cilvēks, kurš vēlas visus padarīt sev līdzīgus, gan arī pats Vitja pavisam netālā nākotnē. Viesmīlis visu izrādi lielākoties sarunājas tikai ar Vitju, kopīgi ar viņu pēta skatītāju rindas un vēro katru Vitjas darbību, tāpēc tik tiešām rodas sajūta, ka Viesmīlis atskatās pats uz savas pagātnes līkločiem, labi zinot, kur tie aizvedīs. Un, kad jaunais grafiskais dizaineris beidzot salūst, klāt ir Viesmīlis, lai palīdzētu no zemes izspraukties nākamajam robokopam, kurš cītīgi strādās un skries maratonus.

Varētu domāt, ka šādā nākotnē nekā tik briesmīga nemaz nav, tāpēc par Vitjas likteni nav jāskumst. Tomēr Vitjas egoismā, Kolēģa dusmu lēkmēs, Draudzenes asarās, Klasesbiedrenes intrigās slēpjas patiesi cilvēciskais, lai cik nepatīkams tas reizēm būtu.

Savukārt racionālajā aprēķinātājā Viesmīlī ir pazudis cilvēcības stariņš. Izmantojot Viesmīļa alegoriju ar diedzētiem zirņiem, var jau būt, ka Viesmīlis ir pirmās šķiras zirņu dīgsts, kurš pēc skata ne ar ko neatšķiras no otrās šķiras, tikai nav tik ļoti kopjams un auklējams. Bet skaidrs, ka šāda transformācija nākusi līdz ar atvadīšanos no kādas siltas un patiesi cilvēcīgas dvēseles daļiņas.

Izrādes sākumā Viesmīlis saka, ka daži saprot uzreiz, bet dažiem vispirms vajag iedot pa purnu. Ko saprot? Droši vien dzīvi. Frāze ir agresīva, bet pietiekami vispārīga, lai būtu piemērojama daudzām situācijām. Arī topošo Kultūras akadēmijas absolventu ceļš noteikti nebūs sapņains un rožains, kāds arī noteikti metaforiski dabūs pa purnu, lai kaut ko saprastu. Tāpēc prieks, ka Elmārs Seņkovs ar šādu lugas interpretāciju jauniešus sastapis tieši šajā laikā, kad viss vēl ir priekšā un izrādes tēmas ir divtik aktuālas. Tikai jācer, ka viņiem veiksies labāk nekā Vitjam. Un šobrīd izskatās, ka noteikti, jo, siltā pavasara vakarā ejot mājup no “Zirgu pasta”, es jau nevaru sagaidīt, ko jaunie aktieri mums parādīs nākamo.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt