Ieva Rodiņa 09.05.2019

Eiropa mūs nesapratīs

Skats no izrādes "Revidents Sylagolā" // Foto – Džeina Saulīte

Daugavpils teātris Latvijas teātru kopainā jau vairākus gadus izceļas ar mākslinieciski un sociālpolitiski veiksmīgu stratēģiju, repertuārā iekļaujot iestudējumus ne tikai latviski un krieviski, bet arī latgaliski. Šis trīsvalodības princips ne tikai ļauj paplašināt teātra mērķauditoriju un piedāvāt jaunus izaicinājumus aktiertrupai, vairākiem māksliniekiem piedaloties visās trīs iestudējumu grupās, bet arī paver iespējas īstenot daudzveidīgus radošos plānus. Kaut arī kvantitatīvi Daugavpils teātra repertuārā iestudējumu latgaliski ir maz, tomēr tie atstājuši nozīmīgas pēdas teātra pēdējo gadu mākslinieciskajā darbībā. Iepriekš tapušajai Monikas Zīles un Oļega Šapošņikova versijai par Viljama Šekspīra lugu “Sapnis vasaras naktī” (“Vosorys saulgrīžu burvesteibys”, 2012), autores īpaši aktrisei Maijai Korklišai sarakstītajai lugai “Rūžys byudi golūs” Pētera Krilova režijā (2012) un Laura Gundara “Viņa debešķības Laimesciema podniekdarbnīcas” lokalizācijai “Dabaseibys pūddarneica” (2014) šosezon pievienojusies “latgaliskota” Gogoļa “Revidenta” skatuves versija – “Revidents Sylagolā” jeb “labi zynomi nūtykumi Lotgolys apstuokļūs”.

Lokāla garša

Rakstnieces Monikas Zīles asprātīgajā adaptācijā un Oļega Šapošņikova režijā Nikolaja Gogoļa 1836. gadā sarakstītās satīriskās lugas sižets ieguvis mūsdienīgu un izteikti lokālu garšu. Kamēr Gogolis “Revidentu” raksta kā Krievijas impērijas politiskās sistēmas korumpētības atmaskojumu, Daugavpils teātra izpildījumā stāsts par viltus revidenta ierašanos kļūst par precīzu, veikli izspēlētu parodiju dzīvei Latgalē, kas savā ziņā pat pārsniedz vienkāršas sociālpolitiskas kritikas robežu. Programmā lasāmajā režisora iecerē uzsvērts, ka izrāde ir “ne tik ļoti par varas netikumiem, bet galvenokārt par CILVĒKU, kurš ir ticis pie varas. Jo vaina nav nedz valsts iekārtā, nedz tautībā, nedz laikmetā, kurā dzīvojam, viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēka personībā pastāv garīgais pamats”. Gribētos papildināt, ka līdzās vispārcilvēciskiem motīviem izrādē saskatāma arī pašironiska latgaliešiem raksturīgo īpašību apspēlēšana, ko vietējā publika uztver ar seismogrāfisku jūtību (piemēram, par vienu no asprātīgākajām ainām kļūst Eiropas viesa sagaidīšana latgaliešu viesmīlībā).

Sekojot Gogoļa lugas karkasam, iestudējumā izdevies radīt raibu, taču ticamu priekšstatu par dažādu sociālo slāņu līdzāspastāvēšanu kādā Latgales novadā – Silagalā. “Ceļošana” pa dažādām darbības vietām un sociālajām grupām notiek ar Ingas Bermakas-Apiahas veidotās scenogrāfijas palīdzību, skatuves telpas daudzveidīgajam izmantojumam kļūstot arī par izrādes idejisko pamatu. 

Ontons Pyutele – Jānis Jarāns // Foto – Džeina Saulīte

Uz pārbīdāmām metāla durvīm video projekcijās redzami darbojošos personu (à la policijas apcietināto) fotouzņēmumi, kas ne tikai apspēlē izrādē aktuālo korumpētības tēmu, bet arī ļauj viegli iepazīties ar plašo tipāžu galeriju, kam Monika Zīle piešķīrusi no Gogoļa lugas atšķirīgus lokalizētus vārdus (Zača, Kača, Rublis, Bratoks, Prakvosts u. c.). Brīžam tiek demonstrēti arī novērošanas kameru sižeti, kuros redzama varoņu darbošanās “aizkulisēs”, tādējādi ļaujot nojaust, ka uz skatuves redzamais ir tikai maza daļa no Silagala dzīves. Aiz robustās sienas, kas simboliski iezīmē trauslo robežu starp noziedzību un ārēji pareizo mietpilsonisko sabiedrību, atklājas domes darba telpas vai pilsētas galvas ģimenes mājas viesistaba. Te tiekas gan Sylagola novada domes finanšu komitejas locekļi, kuri amatā nemainīgi ir kopš 2007. gada, reāli nodarbodamies ar savu, ne sabiedrības labklājības celšanu, gan arī pulcējas Sylagola Dāmu klubiņš, kura dalībniecēm šī organizācija galvenokārt kalpo kā labs iemesls sanākt kopā un uzsist klaču. Savukārt skatuves otrajā stāvā kā paralēlā darbības telpa eksistē vietējais kultūras un atpūtas centrs “Biteite”, kas vienlaikus ir arī vienīgais tuvumā esošais motelis, taču drīzāk atgādina līdz galam neatšifrējamas ievirzes pagrīdes organizāciju. Darbības vietu maiņa notiek strauji, un izrādes vēstījuma dinamiku paspilgtina arī pamatdarbībā integrētie muzikālie un deju priekšnesumi – repera Buolāna izpildītās dziesmas ar Kristīnes Veinšeinas sacerētajiem vārdiem, kas “apdzejo” dzīvi vietējā ciemā, folkloras kopas “Rūžeņa” uzstāšanās par godu “revidenta” – Eiropas ierēdņa atbraukšanai, kā arī gana raibā “Biteites” izklaides programma.

Svešinieki starp savējiem

Pati par sevi izklaidējoša ir arī izrādes Hļestakova – Roberto Meloni atveidotā itāļu avantūrista Adriano Romano parādīšanās uz skatuves. Lai kompensētu mākslinieka aktierisko dotību trūkumu, iestudējumā kā pašvērtība izmantots Meloni publiskais tēls un izcelsme, radot gana ironisku skatuves tēlu – šis Hļestakovs ir apveltīts ar dabisku šarmu, un viņa ceļš, apvedot ap stūri katru, kas gatavs atsaukties, norit viegli, bez piepūles un īpašas nožēlas. Tieši tas, ar kādu atklātību tiek muļķoti ciema iedzīvotāji, arī kļūst par izrādes galveno vēstījumu – jāpiekrīt kolēģa Ata Rozentāla recenzijā “KDi” paustajam viedoklim, ka izrāde atmasko ne tikai korupciju, bet arī provinciālismu. Režisora un autores interpretācijā skaudri aktualizēta tēma par vietējo iedzīvotāju dzīvi savā mazajā mikrokosmā, katru, kas ir no Eiropas, uzņemot ar bezierunu uzticību un dievināšanu.

Aktieriski precīzs un lakonisks tēls ir arī otrs “svešinieks” – Nikolaja Gedzjuna spēlētais kompanjons Serdžio Konti. Atšķirībā no Romano, viņa palīgs neprot tik veikli mainīt savu identitāti un rekordātrumā ielauzīties latviešu valodā, tādēļ Gedzjuns lomas vajadzībām ne tikai apguvis itāļu valodu, bet izstrādājis arī niansētu kustību partitūru, kuras dramaturģijai saskarsmē ar citiem varoņiem var sekot līdzi ar neatslābstošu interesi.

Anita Zača – Līga Ivanova, Sanita Kača – Kristīne Veinšteina, Adriano Romano – Roberto Meloni // Foto – Džeina Saulīte

Ar enerģiskumu un vitalitāti

Arī pārējie izrādes tēli vairāk ir nevis konkrēti raksturi, bet drīzāk spilgti tipāži, ko iespējams sasaistīt ar dzīvē sastopamiem prototipiem – sākot no Jāņa Jarāna aktīvā ciema galvas Ontona Pyuteles, līdz viņa padotajiem, kurus Ritvars Gailums (Joņs Rublis), Māris Korsiets (Donats Bratoks), Egils Viļumovs (Pīters Stupka) atveido kā būtībā labdabīgus, taču līdz ausīm kukuļņemšanā iestigušus varoņus. Dramatiskākas nianses ieskanas Zandas Mankopas atveidotās Ineses tēlā, kuras sākotnēji vieglā koķetērija ar ārzemniekiem izrādes finālā, kā šķiet, rezultējas ar noiešanu no ceļa un kļūšanu par vienu no “Biteites” kluba meitenēm.

Aktierspēlē dominē enerģiskums un vitalitāte, kas, īpaši dāmu kluba entuziastiskajā darbībā, izrādei brīžiem piešķir nedaudz amatierisku pieskaņu. Taču tikpat labi, ņemot vērā iestudējumam kopumā raksturīgo pašironisko izpausmi, var būt, ka tas ir apzināti izmantots paņēmiens.

Pieļauju, ka izrādes pārsātinātība var gan pievilkt, gan atgrūst. Skatuviskajā darbībā laiku pa laikam nevilšus rodas “iekritieni”, kas neļauj uzturēt vienmērīgu skatīšanās intensitāti, bet tajā pašā laikā izrādes vēstījuma pārbagātība savā ziņā kļūst par simbolu pašai dzīvei – tās neparedzamībai, augstā un zemā līdzāspastāvēšanai ik uz soļa. Skatītāju zāle ir pilna, un izrāde raisa patiesu viļņošanos – ne tikai dažādo komisma elementu dēļ, bet arī tādēļ, ka tā uzrunā šodienīgi un par būtisko.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt