Lauma Mellēna-Bartkeviča 13.05.2019

Kādas kulta grupas antropoloģija

Skats no izrādes "Zem diviem karogiem" // Foto – Kristaps Kalns

Latvijas kultūrtelpā joprojām par relatīvi sensitīvu uzskatītajā 9. maijā Nacionālajā teātrī ceļu pie skatītājiem sākusi Jāņa Baloža un Valtera Sīļa jaunākā izrāde “Zem diviem karogiem”, kuras dziļdomīgajā nosaukumā daļa šābrīža vidējās paaudzes atpazīs savulaik ļoti populārās latviešu grupas “Jumprava” dziesmas nosaukumu un kontekstu, kas saistās ar pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, perestroiku un Atmodu, neklasificētām avangarda parādībām popkultūrā, protesta garu un tā zemstrāvām sabiedrībā.

Iestudējums ir savdabīga grupas “Jumprava” pastāvēšanas hronika – mākslinieciska rekonstrukcija, ko deviņu aktieru ansamblis izspēlē bez stingra, nemainīga lomu sadalījuma ļoti konkrēto grupas dalībnieku atveidojumā. Izrādes veidotāji iztiek vien ar atsevišķiem pieturas punktiem, kas sakņojas tēla vizuālajā atpazīstamībā, liekot atsevišķiem aktieriem biežāk būt Grāveram, Graubam, Krēslam vai Ašmanim. Interesanti, ka, līdzīgi šo rindu autorei, arī radošā komanda īsti nevar “Jumpravu” saukt par sava laika grupu, jo tās radošās darbības zenītā bija bērna autiņos, gāja bērnudārzā vai labākajā gadījumā skolā, tomēr savā pieaugšanas laikā noteikti saskārās ar “Jumpravu” – ja ne citādi, tad skolas diskotēkās un slavenajās anketu kladēs, kur viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas savā ziņā noteica atbildētāja statusu klasē, bija mīļākās latviešu un ārzemju grupas, un starp latviešu grupām noteikti bija “Līvi” un “Jumprava”. Skatītāja uztveri un attieksmi pret izrādi nosaka tas, kurā dzīves posmā viņš atradies astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, tādēļ arī zālē jaušama gan neizpratne un mulsums, gan skan sajūsmināti aplausi, 1. cēliena beigās atskanot leģendārajai dziesmai “Upe” no 1987. gada Liepājas koncerta vai “Ziemeļmeitai”. No vienas puses, stāsts ir ļoti konkrēts, no otras – tas ir universāls, un “Jumpravas” vietā varētu būt arī “Pērkons” vai “Līvi”, vai vēl kāda cita no latviešu grupām, kas savā daiļradē prata iešifrēt individuālās un nacionālās brīvības ideju, kļūstot par tās nesēju. Visticamāk, Nacionālā teātra skatītāju vidū ir arī tādi, kuri šo saistību nekādi nesaskatīs, bet tas jau ir stāsts par viņiem, nevis par izrādi.

Izrādes sākumā tiek paziņots, ka visi aktieri – Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Kārlis Reijers, Artis Drozdovs un Igors Šelegovskis – zina visu tekstu. Tādējādi iestudējuma forma paredz šķietamu improvizāciju izpildījumā, kur lomas stafete tiek nodota kolēģim vai nu ar refrēnu: “Šī ir nākamā rinda”, vai ar tiešu norādi, piemēram: “Tagad tu esi Grāvers.” Protams, lai pārliecinātos, kā un vai tas strādā, izrādi jānoskatās vairākkārt. Tomēr tehniskais izpildījums ir pārliecinošs un aktieru maiņas dēļ tēlu raksturos pārrāvumi nerodas. Arī muzikālā līnija, miksējot “Jumpravas” ierakstus ar aktieru izpildītām kaverversijām, tiek izturēta godam. Aktieri paši pārkārto skatuves telpu, pārbīdot dīvānus uz ritentiņiem un tādējādi no mēģinājuma telpām pārceļoties uz Ritvara Dižkača, neskaitāmu “Jumpravas” dziesmu autora, dzīvokli Salaspilī, elektrisko vilcienu vai viesnīcu. Skaidrības labad laiku pa laikam tiek pavicinātas kartona plāksnītes ar grupas dalībnieku uzvārdiem, lai skatītājam nepazustu pavediens. Spilgtākos nospiedumus atmiņā atstāj Dižkačs Igora Šelegovska atveidojumā, Ašais jeb Ainars Ašmanis Raimonda Celma versijā, Kārļa Reijera un Madaras Bores Grāvera metamorfozes un Aigars Grauba Romāna Bargā tēlojumā.

Skats no izrādes "Zem diviem karogiem" // Foto – Kristaps Kalns

Tomēr uzsvars nav tik daudz uz individualizētiem tēliem, cik uz grupas kā kopuma un simbola reprezentāciju, protams, godīgi atspoguļojot vēsturisku nozīmi atstājušas pārmaiņas “Jumpravas” sastāvā, piemēram Ingus Ulmaņa un Aigara Voitišķa aiziešanu no grupas vai Graubas pievienošanos tai.

Izrādē netrūkst ironijas un humora, sevišķi grupas darbības kontekstuālajos izgaismojumos, ko sniedz izspēlēti “izvilkumi” no preses intervijām, rakstiem, iepazīšanās sludinājumiem un laikrakstu redakciju saņemtajām vēstulēm. Ironiski tonēts, tomēr aizkustinošs un reālā materiālā balstīts ir Ilvas Centeres monologs, kurā aktrises atveidotā trīspadsmitgadīgā Elīna no Jūrmalas pielīdzina savu elku Aigaru Grāveru Dievam, atklājot, ka viņas dzīves mērķis ir iegūt dziedātāja lielformāta fotogrāfiju. Laikmeta kontekstus iezīmē Bruno Birmaņa Nepieradinātās modes asamblejas piesaukšana, panku subkultūras pieminēšana kontrastā popam, pasaules vēsmu tveršana pa dažādiem nelegāliem kanāliem iegādātos videoierakstos, kā arī skaudri ironiskais stāsts par grupas koncerttūri uz ASV un Kanādu 1991. gadā. Trimdas latviešus absolūti neinteresē grupas rietumnieciskās aktualitātes meklējumi, bet gan kaut kas “latvisks”, izrādē tā reprezentāciju uzticot trejdeksnim un tautasdziesmai “Gōju po mežu”. 1991. gada 4. maijā grupa atgriežas mājās, bet izrādē Artis Drozdovs Aigara Krēslas veidolā stāsta, kā  mūziķi ar autobusu, kas līdz pusei piekrauts ar ASV iegādātu sadzīves tehniku, pēc transatlantiskā lidojuma brauc no Maskavas uz Rīgu, pa ceļam uzzinot, ka viņu 1988. gadā sludinātais “Lielais notikums” ir kļuvis par realitāti.

Skats no izrādes "Zem diviem karogiem" // Foto – Kristaps Kalns

Lai arī atsevišķos mirkļos iestudējumā iezogas Baloža un Sīļa kopdarbiem raksturīgā pārmērīgā pieķeršanās detaļām, kas mazliet iestiepj izrādi laika izteiksmē, to ir interesanti skatīties gan satura, gan formas ziņā.

Varbūt daļai publikas tā nešķiet, tomēr Nacionālā teātra Lielajai zālei tas ir visnotaļ atbilstošs repertuārs, kurā jūt visu iesaistīto degsmi radīt stāstu par tiem un tādiem “mums”, kuri diez vai kādreiz iekļūs oficiālās skolu programmās līdzās Baltijas ceļam un Barikādēm. Ir vērts nepažēlot divus eiro, suvenīram iegādājoties samizdata stilā veidoto programmu, kurā ir vērtīga kontekstuāla informācija, tostarp kolorītas laikmeta liecības (dziesmu teksti, zīmējumi, izgriezumi no avīzēm) un vidējā lapā, atlokot skavas, izņemams plakāts, uz kura gozējas “Zem diviem karogiem” aktieri.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt