Ieva Rodiņa 31.05.2019

Māra stāsts

Skats no izrādes "Aka" // Foto – Jānis Deinats

Latvijas Nacionālā teātra “latviešu sezonu” noslēdzošais darbs – Ināras Sluckas skatuves versija Regīnas Ezeras romānam “Aka” – ir iestudējums, kas veltīts nākotnei, ne pagātnei. Tumsā tiek atslēgtas Nacionālā teātra Aktieru zāles durvis, un skatam parādās Mārtiņa Brūvera Māris – mutīgais, sirsnīgais puika pēc 30 gadiem, kurš nu ir ornitologs un dienas pavada á la Dabas muzeja ekspozīcijā. Marijas Ulmanes iekārtotā telpa sākotnēji šķiet mirusi vai precīzāk – iekonservēta. Skatuves dziļumā muzeja ekspozīcijā izkārtoti putnu izbāzeņi uz gleznota prospekta fona, kurā redzama dabas apstākļus imitējoša ezera ainava. Arī pieaugušais Māris šķiet viens no “eksponātiem” – vientulīgi sakņupis telpas stūros, tiesādams launagu, klausīdamies radio vai lasīdams avīzi un domīgi vērdamies apkārt.

Tieši no Māra atmiņu uzplaiksnījumiem uz skatuves cits pēc cita kā no pagātnes (precīzs gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes darbs) pēkšņi parādās tēli – māte Laura, tēvs Ričs, vecāmāte Alvīne, tante Vija un, protams, kaimiņš – dakteris Rūdolfs. Paņēmiena pievienotā vērtība ir tā, ka varoņus atpazīst ne tikai pats Māris, bet arī katrs skatītājs, kas zina ļoti populāro Gunāra Cilinska un Vara Braslas kinofilmu “Ezera sonāte” (1976). Taču režisore nebūt neiet filmas pavadā – atstātas vien dažas, kaut būtiskas atsauces, kuras ir ātri vien pamanāmas: Lauras sarkanais lietusmētelis, kad viņa ierodas pie daktera, satraukusies par Māra veselību, piens stikla pudelē ainā, kad Rūdolfs pavada Lauru mājās no veikala, maizes klaips, ko Laura un Rūdolfs mašīnā lauž ar rokām, un, protams, Imanta Kalniņa mūzikas motīvi, kuri atskan liriskākajos izrādes brīžos.

Režisores ieviestā jaunā sižeta līnija par to, kas notiek tālāk – pēc viena atvaļinājuma skolotājas Lauras un ārsta Rūdolfa dzīvēs – ieceres ziņā ir intriģējoša, bet tā neattīstās tālāk par salauztas dzīves metaforu.

Brūvera pieaugušais Māris uz skatuves ir visu izrādes laiku, taču aktierim praktiski nav citas funkcijas kā grūtsirdīgi vērot notikumus un brīžam iesaistīties dialogos, runājot it kā mazā Māra vietā un tādējādi bērna vārdiem piešķirot psihoanalītisku nozīmi. Proti, visvairāk šādu dialogu ir ar Ģirta Liuzinika Rūdolfu – tēlu, kuram bērns ir pieķēries kā tēvam un kura pēkšņā pazušana vasaras beigās acīmredzot padarījusi Māri tādu, kādu viņš ir – par vientuļu, sagumušu muzeja darbinieku brūnā uzvalkā ar zeķēm sandalēs.

Kaut arī iestudējuma pamatā ir Regīnas Ezeras romāna teksts, kuru dramatizējusi pati režisore (izrādē atmesti tādi būtiski tēli kā Lauras meita Zaiga, Eidis u. c.), neizbēgama ir un būs skatītāju vēlme salīdzināt aktierdarbus filmā un izrādē. Šķiet, tieši šis faktors ir sasaistījis aktieransambli, kas darbojas pieklusētā manierē, it kā baidoties atdarināt vai, tieši otrādi, “lauzt” filmas iedibināto kanonu. Lauras Siliņas Laura sākotnēji ir tik introverta, ka nelaiž sev klāt ne pārējos varoņus, ne arī skatītājus. Jāņa Āmaņa Ričs ir raksturā bāls – apslāpējot tēla iekšējo trakulību un rādot viņu kā izdzisušu cilvēku, Lauras un viņas vīra attiecību līnija šķiet zaudējusi dramatismu, tādējādi ietekmējot arī viņas un Rūdolfa attiecību līniju. Tikmēr dzīva, daudzveidīga, emocionāla un asprātīga ir Marijas Bērziņas Vija, kuras lomā aktrise šķiet jūtamies kā zivs ūdenī, ļaudama vaļu savam dabiskajam temperamentam, taču vienlaikus aizvezdama arī pie lomas zemstrāvām – motīvam par teju izmisīgu vēlmi tikt mīlētai un vienkārši dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, kas šķietami negatīvo romāna varoni padarījis par empātisku tēlu.

Vīrišķīgs attiecībās ar “Tomariņu” sievietēm un tēvišķīgi silts saspēlē ar Lauras dēlu ir Ģirta Liuzinika Rūdolfs, un pirmizrādē daudz dzīvākas un patiesākas jūtas veidojās tieši starp dakteri un mazo Māri, kura lomā brīnišķīgi iejūtās Emīls Pohoržeiskis (šajā lomā redzami arī Dāvis Karpovs vai Imants Seleckis), kamēr Lauras un Rūdolfa starpā pietrūka ķīmijas. Režisore Lauras iemīlēšanos Rūdolfā, tāpat kā Vijas emociju izvirdumus risinājusi ar tehniskiem paņēmieniem – Lauras gadījumā atbrīvošanās no pienākuma žņaugiem parādās ainā ar dejošanu, kad viņai šķiet, ka neviens viņu neredz; Vijai – ar mazgāšanos ūdens bļodā, cenšoties no sevis noberzt visu, kas “grauž”. Iespējams, iespēlējoties šīs darbības no atsevišķiem “numuriem” pamazām kļūs par organisku skatuves tēlu ekspresijas formu.

Vija – Marija Bērziņa, Māris pēc 30 gadiem – Mārtiņš Brūveris // Foto – Jānis Deinats

Izrādes prologā Brūvera Māris no somas izvelk senlaicīgu radio, kuru ieslēdzot sāk skanēt fragments no Leonīda Leimaņa kinofilmas “Purva bridējs” (1966). Sižetiskās paralēles ar Kristīnes pašuzupurēšanos pienākuma vārdā (vai, kā teikts izrādes pieteikumā, “Kristīnes sindroms”) bijušas ne tikai latviešu literatūrzinātnieku uzmanības lokā, bet caurvij arī Ināras Sluckas iestudējumu. Taču asociācijas raisās arī ar vēl kādu sižetu – proti, pagājušā gada decembrī Nacionālā teātra Lielajā zālē tapušo Harija Gulbja “Cīrulīšu” uzvedumu. Līdzīgi kā Edmunda Freiberga izrādē, arī “Akas” skatuves versijā aktuāla tēma par pagātnes un nākotnes saskaršanos, un, lūk, tiešām interesants būtu jautājums par to, kas pēc šīs liktenīgās vasaras notiek ar romānā pieminēto “Tomariņu” godību – ne tikai mantu, bet arī cilvēkiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt