Baiba Kalna 12.06.2019

Impresionistiski pieskārieni baltajam

Skats no izrādes "Armastus" // Foto – Aivars Ivbulis

Dzīvesstāsta mēģinājums – šāds žanra apzīmējums dots jaunās dramaturģes Lindas Rudenes debijas lugai “Armastus” (tulkojumā no igauņu valodas – ‘mīlestība’), ko Dirty Deal Teatro iestudējusi režisore Inga Tropa, un tas precīzi atspoguļo darba būtību. Divkāršs mēģinājums – pirmkārt, biogrāfiskos notikumos balstītu atmiņu iedzīvināšana, otrkārt, iestudējums veidots kā jaunas režisores inscenētas izrādes mēģinājums, kas norisinās skatītāju acu priekšā. Lugas pamatā ir dramaturģes vecmāmiņas neparastais dzīvesstāsts, kad viņa, pēc tautības igauniete, jaunībā iemīlējusies latviešu puisī un sekojusi viņam līdzi uz Latviju, kur nodzīvojusi visu mūžu, un mūža nogalē viņas dzīvē ienāk vēl viens vīrietis – par viņu četrpadsmit gadus jaunākais Reinis.

Pirms izrādes skatītāji cauri pustumsai tiek ievesti spoži baltā telpā, kas neatgādina teātra zāli, bet drīzāk telpu diskusijām, semināriem vai, kā saprotam, mēģinājumiem. To piepilda liels, balts galds, apkārt tam krēsli, kuros sasēstas skatītāji. Katram uz galda priekšā nolikts lugas eksemplārs un zīmulis. Galda abos galos sēd aktieri. Pamelas Butānes darinātajā scenogrāfijā telpa mērķtiecīgi izmantota, lai skatītājus iesaistītu darbībā, ļaujot būt daļai no izrādes. Piemēram, Omes 90 gadu jubilejā skatītāji kā jubilejas viesi tiek cienāti ar šokolādi, aicināti kopīgi nodziedāt “Daudz baltu dieniņu” un igauniski nolasīt apsveikuma vārdus Omei. Aizkustinoši personisku akcentu notiekošajam piešķir uzaicinājums aplūkot ģimenes fotogrāfijas, kurās redzami iestudējuma varoņu prototipi. Galds izrādes gaitā reizē ir arī skatuve, kur aktieri satopas aci pret aci ar skatītājiem un cits ar citu, šeit nav dekorāciju, nav aiz kā “aizslēpties”. Vienīgais tumšais krāsu laukums telpā ir Maijas Arvenas spēlētās jaunās režisores Lindas, kurā dramaturģe drosmīgi portretē sevi, melnais tērps, kura krāsa spēlējas ar balto telpu (citu pamatojumu absolūti melnajam kostīmam un parūkai atrast pagrūti). Savukārt Omes izkūņošanās no biezā ziemas džempera un vilnas zeķēm, paliekot gaišā blūzītē, uzskatāmi atklāj Intas Tiroles varones iekšējo transformāciju un jauna dzīves perioda sākumu.

Režisore un radošā grupa iestudējumu mērķtiecīgi strukturējuši kā kinematogrāfisku epizožu montāžu, kurā ainas, izrautas no tumsas, aizzib gar acīm kā kino kadri. Uz brīdi izgaismojas sejas, mirkļi, notikumi, lai pēc tam atkal iegrimtu tumsā. Izrāde līdzinās šādu uzplaiksnījumu kolāžai, kas risinās gan realitātē, gan varoņu apziņā un iztēlē, – kā impresionistiski pieskārieni atmiņām, emocijām, reālajam un iedomātajam.

Šo iespaidu paspilgtina arī Edgara Raginska neuzbāzīgā, meditatīvā mūzika. Un notvertie mirkļi, tieši tāpēc, ka tik atpazīstami, rod atbalsi un iegūst vispārinājuma nozīmi. Mainot apgaismojumu un režisorei Lindai aktīvi iesaistoties darbībā, tiek iezīmēta robeža starp it kā reālajām ainiņām no dzīves un mēģinājumu, kurā tās tiek izspēlētas un aktieri pārrunā, vai konkrēto ainu iekļaut izrādē vai ne. Iestudējuma veidotāji veiksmīgi saskaņo abu izrādes slāņu atšķirīgos temperamentus, tādējādi liekot sekot notiekošajam ar neatslābstošu interesi. Uzrunā iestudējuma intonācija – neviltoti ieinteresēta, ar vēlmi iedziļināties sevī un apkārtējos, bez ironijas, kurā varētu viegli ieslīgt, ņemot vērā stāstā atspoguļotās neordinārās attiecības ar romantisku jūtu iespējamību mūža nogalē.

Ome – Inta Tirole, Linda – Maija Arvena // Foto – Aivars Ivbulis

No režisores un dramaturģes pieteiktajiem mīlestības līmeņiem – starp sievieti un vīrieti, ģimenes locekļiem, mākslinieka attiecībām ar savu darbu un kolēģiem – man vispārliecinošākais un emocionāli iedarbīgākais (varbūt tāpēc, ka autorei vispersoniskākais) šķita Lindas un Omes attiecību stāsts – ar to nospriegoto, silti emocionālo abas vienojošo saikni, kas abu attiecības padara īpašas. Tam arī uzskatāmi veltītas divas izrādes epizodes, kurās mazmeita un Ome, cieši skatoties acīs, iet viena otrai pretī, līdz satiekas baltā galda vidū.

Iepriecina veiksmīgā aktieru izvēle, jo īpaši iespēja atkal uz skatuves redzēt Intu Tiroli, kas deviņdesmitgadīgās Omes lomu (kaut, vērojot lieliskā formā esošo aktrisi, šim gadskaitlim grūti noticēt) izdzīvo krāsaini un dzīvespriecīgi. Koncentrēti, piepildīti un precīzi Lindas lomu veido Ņujorkā aktrises izglītību ieguvusī Maija Arvena. Abas aktrises satiekas intriģējošā duetā, un, šķiet, ka saprotas ļoti labi. Darbībai attīstoties, gan pati Ome, gan mazmeita, kura sākumā uz Omes emociju un sievišķības virāžām skatās ar neizpratni, pat dusmām un greizsirdību, pamazām atklāj sevī aizvien jaunas nianses. Jānis Skanis Omes liktenīgo vīriešu lomās eleganti piespēlē abām aktrisēm un skatītājiem un dara to ar patīkamu atturību un humora izjūtu, izaudzējot arī savu attiecību stāstu. Izrādes pievienotā vērtība ir vēlme un aicinājums noņemt ikdienas stereotipu brilles un paraudzīties uz sevi, cilvēkiem apkārt un pasauli bez iestrādātiem šabloniskiem pieņēmumiem, kam nereti ar būtību ir visai maz sasaistes, jo vienmēr ir negaidītības momenta iespējamība. Un dzīve – tā vai citādi – tomēr ir brīnums. Vismaz, noskatoties šo izrādi, tā gribas domāt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt