Lauma Mellēna-Bartkeviča 09.07.2019

Karalienes Izabellas monologs

Skats no izrādes "Mary Said What She Said" Parīzes Pilsētas teātrī // Foto – Lisī  Janša

Francūziete Izabella Ipēra (Isabelle Huppert) ir viena no spilgtākajām mūsdienu aktrisēm, kura vienlīdz intensīvi un veiksmīgi darbojas gan kino, gan teātrī, plūcot vērā ņemamus laurus un saņemot neskaitāmus apbalvojumus abos žanros. Fascinējoša un talantīga personība. Viens no viņas daudzajiem izaicinājumiem šajā sezonā ir izrāde Mary Said What She Said (“Marija teica to, ko teica”) Roberta Vilsona režijā. Iestudējums savu ceļu pie publikas sāka šī gada maijā Parīzes Pilsētas teātra Kardēna skatuvē, jūnija sākumā tas pabija Vīnes festivālā Festwochen un pēc izrāžu sērijas Parīzē šogad ceļos uz Lisabonu, Barselonu, Amsterdamu, Hamburgu, Florenci un Lionu. Izrāde ir Marijas Stjuartes monologs, to sacerējis amerikāņu dramaturgs Derils Pinknijs, kurš ir teksta autors vairākām Roberta Vilsona izrādēm, cita starpā arī “Orlando”, kas bija režisora pirmā sadarbība ar spilgto franču aktrisi 1993. gadā. Roberts Vilsons ir viena no izcilākajām laikmetīgā teātra figūrām kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, radot jaunu izpratni par telpu, gaismu, skaņu un performativitāti teātrī, operā un vizuālās mākslas projektos.

Mary Said What She Said ir harismātisku personību satikšanās gan satura, gan formas ziņā, tāpēc Izabella Ipēra Marijas Stjuartes tēlā un monologā nevis tēlo karalieni, bet pati ir karaliene – allaž gatava mākslinieciskiem eksperimentiem un savas meistarības robežu pārbaudīšanai, tikpat brīvību alkstoša kā viņas atveidojamā varone šajā izrādē.

 

Ar kaislību pilnu stāstu, kurā savijas mīlas, varas un nodevības līkloči. Ipērai īpaši labi padodas stipru un reizē neirotisku raksturu atveidošana. Pirms pāris sezonām šķita, ka par non plus ultra lomu aktrises radošajā biogrāfijā kļūs Kšištofa Varļikovska “Fedra” Odeona teātrī (2016), kur Ipēra Fedras lomā vispirms atveido mazliet pornogrāfisku Afrodīti, tad Sāras Keinas “Fedras” (1996) metamorfozi un visbeidzot rakstnieci Elizabeti Kostello, kura cita starpā raksturo mītiskās attiecības starp dieviem un cilvēkiem kā sekstūrisma pirmsākumus. Taču šobrīd viņas Marija Stjuarte ir droša Fedras konkurente. Derila Pinknija teksts (franču valodā tulkojis Fabriss Skots) ir ne tikai runātais vārds, kura šajā Roberta Vilsona iestudējumā ir pārsteidzoši daudz, bet arī savdabīga laiktelpa, kas piedzimst aktrises intonācijās, dikcijā, runas ritmā un tā maiņās, balss ierakstos, mīmikā un kustību partitūrā.

Tā faktiski ir performance, kurā Skotijas leģendārā karaliene atdzīvojas Izabellas Ipēras ķermenī kā medijā, lai vēlreiz atminētos savu bērnību un jaunību Francijas galmā, dēkas, savus vīrus un mīļākos, dēlu, izraidīšanu, bēgšanas, nodevības un četras tuvākās galmadāmas, kurām visām ir vārdā Marija un kuru pieminēšana ir savdabīgs refrēns, kas monologā atkārtojas neskaitāmas reizes dažādās intonācijās un noskaņā: "Tu esi tepat, mana nabaga Marija Fleminga, arī tu esi šeit kopā ar Mariju Beatonu, jūs dziedat un izvēlaties man rotas, un Mariju Linvingstounu, kura tik daiļi izšuj; jūs vienmēr kopā smejaties un dodaties meklēt manu dārgo Mariju Setonu, kura vienmēr mani mīlējusi visvairāk." (Brīvs tulkojums no franču val. – L. M. B.

Ipēras tēlojumā izteiksmīgi rindojas arī Marijas Stjuartes sociālās un vēsturiskās metamorfozes: Francijas Marija, Skotijas Marija, katoļu Marija, māsīcas Elizabetes Tjūdoras cietumniece Marija, kura savā pēdējā naktī pirms nāvessoda izpildīšanas lasa vēstules, kas nekad netika uzrakstītas.

Skats no izrādes "Mary Said What She Said" Parīzes Pilsētas teātrī // Foto – Lisī  Janša

Fascinējošs ir izrādes estētiskais minimālisms – tukša skatuve, ko grīdas līmenī šķērso Vilsona rokrakstam raksturīgā baltas neona gaismas horizonta līnija, virs kuras aust zila nakts. Uz šī fona izceļas Izabellas Ipēras siluets stilizētā 16. gadsimta tērpā un ar tādu frizūru, kādu franči Mariju Stjuarti pazīst no Fransuā Kluē portreta. Līdzīgi kā britu aktrises Helēnas Mirrenas atveidotās Anglijas karalienes gadījumā, arī, vērojot Izabellu Ipēru uz skatuves, nav šaubu, ka skatāmies uz karalieni. Varone teātra telpas nosacītībā, publiski izdzīvojot savu pēdējo nakti, nezaudē cildenumu, spītu un mīlestību pret dzīvi, kuras peripetiju dēļ viņai tomēr nebija iespējams saglabāt kroni skarbā, sarežģītā, intrigu un šausmu pilnā vēsturiskajā laikmetā. Ipēras spēle ir fascinējoša tieši tādēļ, ka sadarbībā ar Robertu Vilsonu izdevies saglabāt abstraktu nosacītību, Mariju Stjuarti tverot kā simbolu, un vienlaikus panākt pārsteidzoši dziļi cilvēcisku līdzpārdzīvojumu. Vienlaikus aktrisei ir gandrīz ekspresionistiskas grimases, kuras uz mirkli klāj šausmu filmu cienīgs zaļš sejas izgaismojums, kā arī lauzītas makabriskas dejas kustības Ludoviko Einaudi skaistās un smeldzīgās mūzikas pavadījumā. Daudz izmantots čells Vivaldi mūziku atdarinošā stilistikā, mēģinot būvēt tiltu ar vairāk nekā pustūkstoti gadu senu pagātni. Aktrises balss ieraksti pārmaiņus ar “dzīvajā” runāto tekstu rada sirreālu skaņas telpu, kurā savijas dažādu laiku atbalsis gan Marijas apziņā, gan skatītāja uztverē. Tajā pašā laikā atsevišķos brīžos pārņem gluži vai transa sajūta, kad Ipēra sillabotoniskā metrikā runā vārsmas, kas veltītas Marijai Stjuartei: “Marija pati ir kā roze/ Viņas dēls ir apoteoze….” (brīvs tulkojums no franču val.), viņas izgaismotajam pusprofilam, kurā atspīd asinssarkanas lūpas, lēni slīdot no vienas skatuves puses uz otru.

Pusotra stunda teātrī aizrit nemanot. Trīsdaļīgā monologa posmi nomaina cits citu bez starpbrīža, kas šajā gadījumā pilnīgi noteikti lauztu maģisko atmosfēru, ar kuru viens no mūsu laika spilgtākajiem režisoriem kopā ar vienu no izcilākajām franču aktrisēm ieved publiku ģeogrāfiski un temporāli nedefinējamā laiktelpā, ļaujot piedzīvot to teātra brīnumu, kāds mūsdienās vairs sastopams tikai atsevišķos gadījumos.

Lai arī Vilsons ir amerikānis un stila teoriju rāmjos grūti ietilpināms mākslinieks, šķiet, šajā izrādē tīši vai netīši tomēr jaušams zināms reveranss Rasinam un franču teātra klasiskajām tradīcijām. Finālā zāle uzsprāgst stāvovācijās, bet karalienes Izabellas sejā Marijas Stjuartes rūpīgi kontrolēto mīmiku nomaina gandarījuma smaids.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt