Atis Rozentāls 29.07.2019

Prasme aizraut bērnus

Skats no LT izrādes "Polianna" (rež. Dž. Dž. Džilindžers) // Foto – Justīne Grinberga

To, kuru bērniem domāto izrādi apmeklēt, izvēlas vecāki un vecvecāki, tādējādi bieži vien pieminētā skatītāju “balsošana ar maku” bērnu izrāžu segmentā attiecas uz pieaugušajiem. Tehnoloģiju laikmetā mainās bērnu intereses un uztvere, taču mainās arī viņu vecāku izpratne, kādas izrādes vajadzētu redzēt viņu atvasēm.

To, ka mainās tieši pieaugušais skatītājs, šosezon visuzskatāmāk sajutu galerijā “Istaba”, kad pirms izrādes “Tētis” divi tēti man blakus sarunājās, ka varētu nopirkt kafiju, un uz viena jaunā vīrieša jautājumu, vai nopirkt kaut ko arī klāt, otrs atbildēja: “Kādu veselīgu našķi.” Diez vai šāds dialogs notiktu pirms gadiem desmit, kad veselīgās pārtikas popularitāte vēl nebija tik izteikta. Šie pieaugušie ir uzauguši ar vismaz daļēji citām grāmatām, pavisam noteikti citām filmām un datorspēlēm nekā viņa priekšteči. Un viņu bērnu izvēles atkal ir pavisam atšķirīgas. Taču ir lieliski pirms izrādēm dzirdēt vecāku un bērnu sarunas par to, ka “šo pasaku mēs jau lasījām, bet tagad varētu izlasīt vēl to vai to”.

Teātru politika bērniem domāto iestudējumu jomā joprojām ir visai dažāda. Uzsvars no tradicionāliem pasaku inscenējumiem uz lielās skatuves jau vairākus gadus ir nobīdījies par labu mazākiem un brīvākas formas iestudējumiem, bieži vien ar interaktīviem elementiem. Tas maina arī priekšstatu par izrāžu optimālo garumu, estētiku un komunikācijas veidu.

Šis pārskats nepretendē uz visaptverošu analīzi, tomēr tas ir mēģinājums identificēt tās pieredzes, ko skatītājs var gūt, apmeklējot bērniem domātās izrādes Latvijas teātros.

Interaktīvā klasika

No Leļļu teātra aizvadītās sezonas repertuāra gribētos izcelt trīs iestudējumus, no kuriem divi ir nominēti “Spēlmaņu nakts” balvai. Iespējams, dažus pat pārsteidza fakts, ka tas noticis ar Alfa Preisena pasakas “Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit” iestudējumu Vijas Blūzmas režijā, kas savā estētikā ir diezgan vecmodīgs un diezgan labi raksturo teātra galvenās mākslinieces Anitas Znutiņas-Šēves darbības principus – lai viss būtu glīti, koši un priecīgi. Diskutabls var likties arī izrādes sākumā paustais pretstatījums starp klasisko un moderno mākslu, kas izpaužas tādējādi, ka divu mākslinieku strīdā viņu modele maina pozas no “gleznainām” uz “dīvainām” un atpakaļ. Taču pakāpeniski izrāde pāraug spēlē ar skaitļiem, un tās beigās visai veiksmīgi tiek iesaistīti arī mazie skatītāji. Redzēju krievu trupas izrādi, kurā Jūlija Meščerjakova, Lilija Sūna un Aleksandrs Jonovs darbojās atraisīti un samērā vienkāršo fabulu “apaudzēja” ar dažādām niansēm. Vienīgi beigu daļa, kurā desmit saskaitāmo personu lokā pēkšņi nonāk paši aktieri, nevis pasakas varoņi, likās nedaudz sasteigts atrisinājums.

Skats no LLT izrādes "Salātlapiņa" (rež. V. Roziņš) // Publicitātes foto

Sezonas noslēgumā teātris skatītājiem parādīja Viestura Roziņa iestudēto izrādi “Salātlapiņa”, kurā Ludmilas Roziņas veidotā brāļu Grimmu pasakas adaptācija izspēlēta ar luminiscējošām lellēm. Teātris lieto nelatviskotu black light tehnikas nosaukumu, un visi to atkārto, jo latviskas terminoloģijas īsti nav. Valtera Kristberga atjautīgi veidotajā estētikā pasaka izskan viegli, enerģiski un asprātīgi, tāpat gribas izcelt grupas “PERPETUUM RITMICO” veidoto skaņu celiņu. Aktieru sastāvs veidots pēc Leļļu teātra Mazajai zālei raksturīgas shēmas – divas aktrises sievietes un viens vīrietis, šinī gadījumā Arnita Jaunzeme, Dace Vītola un Artūrs Putniņš. Skatītājam ir vajadzīga spēja “ieslēgt” abstrakto domāšanu, jo milzīgā bize, pa kuru tornī rāpjas princeses Salātlapiņas apmeklētāji, ar pašu varoni tiešā veidā nav saistīta. Katrā ziņā tas ir veiksmīgs, radošs, atradumiem bagāts skatuves darbs.

Tradīcijas rāmjos turas divi aktieru mēģinājumi režijā, ko rāda krievu trupa. Rodions Kuzmins-Rezvihs gan tagad darbojas M. Čehova Rīgas krievu teātrī, taču Leļļu teātrī dramatizējis un iestudējis Radjeda (teātris raksta – Radjarda) Kiplinga “Riki – Tiki – Tavi”. Atturīgi iezīmējot Austrumu kolorītu, Olga Larina, Vladimirs Svoboda un Kristīna Varša iedzīvina Kiplinga stāstu, samērā veiksmīgi apejot problemātiskāko aspektu – proti, sižeta pamatā ir mangusta cīņa ar čūsku, kas faktiski ir diezgan nežēlīga. Konflikts izrādē ir, taču tas nav brutāls un parāda, ka arī čūskai var būt mātes jūtas, vismaz daiļliteratūrā. Savukārt Aleksandra Jonova iestudējumā “Lapsēns Blēdis” Valda Pavlovska lugas darbība risināta guļamistabā un varoņi ir rotaļlietas, nevis dzīvnieki. Izvēlētā vide apdzīvota samērā veiksmīgi, sižets rit raiti, un Vitas Radziņas veidotās lelles patīkami “izkrīt” no klišejām par tradicionālām rotaļlietām. Abas izrādes ir stabilas repertuāra vienības bez īpašiem pārsteigumiem.

Skats no LLT izrādes "Vecmāmiņas pasakas" // Publicitātes foto

Vizuāli neparasta ir režisora Edgara Kaufelda un mākslinieces Rūtas Briedes sadarbībā tapusī izrādes “Vecmāmiņas pasakas” galvenā varone – gara auguma būtne ar ugunīgi sarkaniem matiem, kas nekādi neatgādina klišeju par vecmāmiņu kā sirmmāmiņu. Tomēr jāatzīst, ka ir zināma plaisa starp šo netradicionālo tēlu un izrādes saturu, kurā dominē ļoti aprobētas, labi zināmas pasakas, bet pati vecmāmiņa ir tikai gluži tradicionāla stāstniece ar vecišķu balsi, kurai nav sacerēta jebkāda biogrāfija, kas saturētu kopā izrādes karkasu. Ērmīgā būtne uzreiz pēc parādīšanās steidz stāstīt pasakas. Rodas sajūta, ka izrādes veidotāji paši īsti nenovērtē to potenciālu, ko dod viņu atrastā forma, jo patiesībā ar šādu vēstītāju var stāstīt visdažādākās pasakas un rādīt tās ciklā.

Nenobīties no tuvuma

Jānim Znotiņam ir pieredze iestudēt izrādes bērniem un pašam tajās spēlēt. Viņa izrāde “Kaka un pavasaris” savulaik ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu, tāpēc gaidas pirms izrādes “Tētis” bija lielas. Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājums kā iedvesmas avots ir laba ideja, bet tās realizācija atduras pret aktiera Oskara Vīksnes spēju piesaistīt publikas uzmanību un komunicēt ar to. Esot rokas stiepiena attālumā no auditorijas, aktieris tomēr mazliet mulsa, un arī režisors un dramaturģiskās koncepcijas autore Ance Muižniece nebija iecerējuši izmantot faktu, ka galerijas “Istaba” nelielajā telpā patiesi bija sanākuši daudzi tēti. Bertas Vīlipsones atradums – milzīgais mētelis – izrādījās aizraujošākā izrādes sastāvdaļa, kamēr daļa tekstu mazākajiem skatītājiem vienkārši aizslīdēja garām. Vēl pilnīgi negaidīti par aktiera un publikas sastapšanos kļuva nejaušība, kad no otrā stāva spēles laukumā iekrita knupītis. Oskars Vīksne to iedeva vienam no priekšā sēdošajiem bērniem, acīmredzot, lai to noliktu malā, taču pazīstamais aksesuārs sāka ceļot pa pirmo rindu, turklāt tika nodots no rokas rokā milzīgā nopietnībā. Ir simpātiski, ka Oskars Vīksne cenšas pamodināt bērnu sevī un iejusties mazā zēna tēlā, kurš novēro pieaugušo pasauli un izdara savus secinājumus par to Vērdiņa dzejas valodā. Tomēr dzejas plūduma skaldīšana, “apaudzējot” to ar darbību, brīžiem tekstu padara grūti uztveramu, jo, kamēr varonis ar mašīnīti izbraukājas dzejolim pa vidu, sākums jau aizmirsies.

Skats no galerijas "Istaba" izrādes "Tētis" (rež. J. Znotiņš) // Publicitātes foto

Viegli transformējams un pārvadājams ir Zīmējumu teātra izrādes “Jatakas” scenogrāfiskais risinājums. Teātris šo Vara Klausītāja iestudējumu rādījis projekta “Skolas somas” ietvaros, tiesa, man gadījās redzēt ļoti mazapmeklētu izrādi pašā vasaras sākumā, kad režisors rosināja visus pagaidīt kādu skatītāju grupiņu, kas it kā bija ceļā. Nesagaidījuši to, aktieri tomēr sāka izrādi mūsu mazajai kompānijai, kurā bērnu bija mazāk nekā pieaugušo. Sandijas Santas lugā tētis un meita – Artūrs Putniņš un Ance Muižniece – dodas uz zoodārzu, bet pa ceļam viņi piedzīvo noslēpumainus notikumus. Abi aktieri veikli iedzīvojas tēlos, brīvi improvizē, rada atraisītu, patīkamu atmosfēru. Gribētos gan grodāku dramaturģiju.

Artūrs Putniņš, šoreiz tandēmā ar Anastasiju Rekutu-Džordževiču, iesaistīts arī Rēzeknes teātra “Joriks” iestudējumā “Spokuskopija” Edgara Niklasona režijā, un arī šeit veidojusies sadarbība ar dramaturģi Sandiju Santu. Izrāde par spoku tēmu zināmā mērā risina problemātiku par nezināmo, kas rada bailes, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem Kārļa Krūmiņa iestudējumā “Šausmu autobuss” Latvijas Nacionālajā teātrī. Tomēr intonācija ir cita, spoki izrādē ir pelnījuši stāstus par to, kā viņi par spokiem ir kļuvuši, citiem vārdiem, tie ir stāsti par nāvi, tomēr bez baisas pieskaņas. No tehniskā viedokļa varam teikt, ka izrāde ir apliecinājums, cik daudzos un dažādos veidos var izmantot no skolas sola pazīstamo kodoskopu, lai radītu atkal un atkal jaunu vidi nākamajam spoku stāstam. Scenogrāfes Evitas Bētas inspirētie zīmējumi, aplikācijas, šķidrumi, smiltis – tas viss veido izrādes vizualitāti, kurā dominē azarts un improvizācijas prieks. Aktieri komunicē ar skatītājiem un dara to gana droši.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Spokuskopija" (rež. E. Niklasons) // Publicitātes foto

Lielu uzticības pakāpi pret skatītājiem demonstrē arī neatkarīgais teātris KVADRIFRONS izrādē “Perturbons” Paulas Pļavnieces režijā. Atsevišķi iestudējuma elementi ir tieši atkarīgi no tā, ko izdomā skatītāji, piemēram, ir jāvienojas par komandas nosaukumu, un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Reinis Boters un Āris Matesovičs akceptē arī gluži neparastus piedāvājumus, piemēram, tādu, kurā ir runa par smirdīgām zeķēm. “Perturbons”, Klāva Meļļa un Ances Strazdas sarakstīta un Ineses Zanderes rediģēta, ir diezgan dulla pasaules glābšanas spēle bez īpašas morāles. Izrādes varoņi sastopas ar nezināmo un uzvedas nevis pareizi, bet tā, kā nu katrs prot un spēj. Tādējādi pasaules glābšana no šķietamām briesmām izrādās jautrs piedzīvojums.

Arī Lielā skatuve

Divi aizvadītās sezonas iestudējumi pieskaitāmi pie lielās formas, kas, kā jau minēju, bērnu repertuārā parādās samērā reti (nākamsezon gan Lielajā zālē izrādes bērniem sola arī Nacionālais un Valmieras teātris, kam šosezon šādu iestudējumu nebija). Pēc lielās formas izrādēm joprojām ir pieprasījums un tās tiek apmeklētas kolektīvi, vienlaikus teātriem ir zināms izaicinājums noturēt auditorijas uzmanību, iespējams, lielāks nekā mazajos spēles laukumos. Te vajadzīgs vēriens un ne tikai piesaistošs vēstījums, bet arī pārdomāts vizuālais risinājums.

Jau gandrīz gads apritējis kopš Justīnes Kļavas lugas “Planēta Nr. 85” pirmizrādes Dailes teātrī Dmitrija Petrenko režijā. Vērtīgā iecere bērniem saprotamā valodā runāt par vecāku un vecvecāku paaudzes jaunību padomju realitātē īstenojusies nevienmērīgi, retro vizualitātei brīžiem aizēnojot iestudējuma vispārcilvēcisko vēstījumu, taču nav noliedzams, ka radošā komanda ar ideju ir aizrāvusies. Pati iecere uz lielās skatuves iestudēt oriģināldarbu, kura pamatā nav pazīstams materiāls, ir drosmīga un pelnījusi uzslavu, lai arī, pielāgojot to mērķauditorijas uztverei, pagātnes aina ir shematizēta un vienkāršota, līdz amizantas karikatūras līmenim reducējot arī Leonīda Brežņeva tēlu. Taču, atceroties veco teicienu, omleti nevar pagatavot, nesasitot olas, un bez vienkāršošanas stagnācijas laika atveidojums izvērstos pārāk smagnējs.

Skats no DT izrādes "Planēta Nr. 85" (rež. D. Petrenko) // Foto – Daina Geidmane

No mērķauditorijas sasniegšanas viedokļa Liepājas teātra izrāde “Polianna” Dž. Dž. Džilindžera režijā ir drošāks variants teātrim, jo Eleonoras H. Porteres romāna sižets ir salīdzinoši pazīstams, un Justīne Kļava to nav īpaši transformējusi. Tieši aktieru aizrautības dēļ “Polianna” kļūst par emocionālu notikumu pat tad, ja skatītājs apzinās, ka režisors ir turējies pie tradīcijas un apzināti licis akcentus tā, lai panāktu aizkustinājumu zālē, vienlaikus daudz nerūpējoties par to, lai galvenajai varonei būtu daudzveidīga skatuves dzīve – no debitantes Elizabetes Marijas Brantes tiek prasīta ņipra darbošanās vairāk vai mazāk paštēlā un vienas dziesmiņas nodziedāšana diezgan daudz reižu. Virsvērtību dod ansambļa attieksme pret konkrētā darba saturu kopumā, izrāde iegūst pozitīvu enerģētiku un savu mērķi sasniedz – skatītājs ir emocionāli uzrunāts. Poliannas optimisms  ir patīkami lipīgs un pozitīvi atšķiras no vēlmes ciest par salīdzinošiem niekiem, ar ko netiek galā arī cilvēki mūsdienu Latvijā.

Rezumējot pārskatu, jāteic, ka kopumā, pieskaitot arī joprojām repertuārā esošos iepriekšējo sezonu iestudējumus, bērniem domāto izrāžu saraksts nav nemaz tik īss. Dažādas ir tehniskās iespējas, taču reizēm samērā skopa rosība dod iespēju atsperties fantāzijai, radot aizraujošus risinājumus. Teātri apzinās, ka bērnu auditorija ir jāradina iestaigāt taciņu un, lai arī tā varētu būt platāka, īpaši sūdzēties nebūtu pareizi.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt