Līga Sudare 02.08.2019

Labā “Nelabā roka”

Skats no izrādes "Nelabā roka" // Foto – Uldis Bārdiņš

Reliģija, sekss, samierināšanās ar zaudējumu, mātes un dēla attiecības, pieaugšana, alter ego, tabu tēmas, jaudīgs melnais humors un tam visam pa vidu – lelles. Šķietami daudz elementu un problēmloku izrādei, kas ilgst vien nedaudz vairāk par stundu, tomēr LKA  studenti – nu jau Dramatiskā teātra aktiera māksla kursa  ar specializāciju leļļu teātra mākslā absolventirežisora Kārļa Krūmiņa vadībā ar izrādi “Nelabā roka” tiek galā ļoti labi. Tas gan, iespējams, ir pateicoties arī lieliskajai dramaturģijai (lugas autors ir amerikāņu dramaturgs Roberts Askinss), jo visas minētās tēmas saplūst kopā aizraujošā un aizkustinošā stāstā, kas patiesi gan sasmīdina, gan saraudina.

Izrādes galvenais elements ir pats sižets un veids, kā tas tiek izspēlēts uz skatuves. Luga stāsta par notikumiem luterāņu baznīcas teātra pulciņā. Pulciņa vadītāja Mārdžerija un viņas dēls Džeisons nesen zaudējuši savu tuvāko – vīru un tēti –, viņi mēģina dzīvot tālāk, mēģina būt labi cilvēki, kristieši, taču katram citā veidā izlaužas viņa “dēmoni”, nesamierināšanās ar zaudējumu. Jaunie aktieri šo vadlīniju izved cauri visam iestudējumam.

Pat ja pieminētās tēmas neuzrunā vai aprakstītais sižets biedē, izrādi ir vērts redzēt kaut vai jaunā aktiera Agra Krapivņicka dēļ – viņa “dubultā” aktierspēle, atveidojot pusaudzi Džeisonu un nepaklausīgo lelli Taironu, ir kaut kas pavisam svaigs un Latvijas teātrī tik bieži neredzēts.

Nezinu, vai režisors kopā ar aktieri Džeisona un Tairona tēlus ir iestudējuši kā divas atsevišķas lomas vai kā vienu personu ar divām dabām, tomēr šķiet, ka Tairons un Džeisons ir jānošķir kā divi tēli, ko virtuozi arī dara Krapivņickis, darbodamies gan kā aktieris, gan kā lelles vadītājs. Divu personāžu radīšanā kā spēcīgs elements izmantota gan balss tembra maiņa, gan pašas lelles organika un enerģija pretstatā mierīgajam, gandrīz pat kokainajam pusaudzim Džeisonam.

Izrādē tikai divi no t.s. “leļļu kursa” aktieriem patiešām strādā ar lellēm – tas ir Agris Krapivņickis un Alīda Pērkone (viņa arī leļļu autore). Pārējie šajā izrādē darbojas kā aktieri. Alīdas Pērkones atveidotā Džesika (pusaudze, kura apmeklē pulciņu kopā ar Džeisonu un Timiju) vienkārši spēlējas ar lelli, ar tās palīdzību it kā cenšas tuvoties kautrīgajam Džeisonam, kamēr Džeisons ar Taironu pavisam noteikti nespēlējas, drīzāk pat otrādi  – lelle spēlējas ar Džeisonu.

Elizabete Skrastiņa, kura atveido Džeimsona māti un pulciņa vadītāju Mārdžeriju, savu lomu spēlē ļoti pārliecinoši, lai gan pa brīdim aizejot pārspīlējumos – viņas Mārdžerija ir valdonīga, dusmīga un kaislīga, taču to visu maskē aiz pasīvās agresijas. Tam visam klāt nāk arī vainas apziņa un pārlieka kontrole pār dēlu, ko aktrise arī lieliski nospēlē. Pārspīlējumi parādās Mārdžerijas seksualitātes demonstrēšanā, taču tas, visticamāk, darīts mērķtiecīgi, lai izrāde nezaudētu komēdijas elementus.

Mazāk pārliecinošs savā lomā šķiet Māris Skrodis, kurš atveido lecīgo pusaudzi Timiju. Zēns seksuāli iekāro skolotāju, taču diezgan izbīstas, kad viņa fantāzijas piepildās. Aktiera atveidotais varonis aiz jēliem jokiem un seksuālās bravūras slēpj tās pašas bailes, kompleksus un ilgas pēc mīlestības, kas raksturīgas ne tikai lugas varoņiem, bet mums visiem. Timija tēlā var atpazīt tās ieņemtās pozas, izteiksmes veidu, komunikācijas stilu, ko redzu arī, strādājot skolā kā skolotāja.

Līdzīgi kā Elizabetes Skrastiņas skolotāja, arī Mārtiņa Gaiļa atveidotais mācītājs Gregs lugā ienes komisko noti, kas saistīta slēptu seksuālo iekāri. Pārliecinošā tēla radīšanā jāpateicas ne tikai Gaiļa aktiermeistarībai, bet arī viņa vizuālajam tēlam, kas ideāli atbilst lomai – smalkais un sasprindzinātais augums, izteiksmīgais deguns un uzmācīgais skatiens jebkuru mācītāja pateikto frāzi – pat ja tā ir absolūti nevainīga – papildina ar fona informāciju, kas liek to “nolasīt” jau citādāk.

Lauras Jančauskas scenogrāfiju veido skatuves centrā sakrauti porolona matrači, kas vajadzības gadījumā pārtop gan gultā, gan automašīnā (ar porolona stūri, protams), gan vienkārši mēbelē. No porolona ir arī krusts, ko viegli pārformēt falliskā simbolā. Dibenplānā pie sienas ir Svētdienas skolām raksturīgs plakāts ar Jēzu, kas izrādes laikā tiek saplēsts. Transformējot uz skatuves esošos galdus un krēslus, rodas vairāku telpu efekts. Atmosfēru palīdz radīt minimālie gaismas efekti – ja sākumā skatuve ir gaiša, kā tas varētu būt pulciņu telpā, tad finālā gaisma ir klusināta, skatuve ir pustumša, vēl jo vairāk pastiprinot efektu, kas viss ir mainījies. Īpaša nozīme gaismas, tumsas un ēnu spēlēm ir fragmentā, kur Džeisons gultā sarunājas ar savu lelli. Šķiet, tā ir pirmā reize, kad Džeisons saprot, ka Tairons kļūst nekontrolējams. Krapivņickim modulējot balsi divos tembros un pustumsai daļēji piesedzot to, ka aktieris pats runā abas lomas, tiek iegūts lelles atdzīvošanās efekts, kas nepazūd līdz pat izrādes beigām.

Skats no izrādes "Nelabā roka" // Foto – Uldis Bārdiņš

Izrādes ritmu, ko veido gan sižeta pavērsieni, gan aktieru komiskā vai reālistiskā aktierspēle, varētu raksturot kā braucienu no kalna pa grubuļainu ceļu ar ne pārāk labiem ratiem – ātrums pieaug, bet reizē ar to tiek zaudēta arī kontrole, līdz beigās rati izjūk un viss ir beidzies, tikai neviens īsti nesaprot, kā tieši tas notika. Sižets pieprasa šādu ritmu – nav citu elementu, kas to dzītu uz priekšu vai bremzētu. Tās nav ne laimīgas, ne nelaimīgas beigas, galvenais ir tas, ka pēc visiem šiem notikumiem kaut kas ir neatgriezeniski mainījies.

Dramaturgs Roberts Askins kādā intervijā [1] norāda, ka ar šo lugu vēlējies runāt par reliģiju – sfēru, kas senāk ir bijusi vadošā, taču tagad, zaudējot savu ietekmi, atkal paliek agresīva tādos veidos, kādus mēs pirms simt gadiem nebūtu pat iedomājušies. Vēl jo vairāk – lugas angliskais nosaukums ir “Hand to God”, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “Roka Dievam”, bet frazeoloģiski – “zvēru pie Dieva” [2]. Protams, roka ir būtiska arī kā vārdu spēles sastāvdaļa, jo Tairons ir rokas lelle, taču semantiski latviskais nosaukums “Nelabā roka” aizved pilnīgi citā asociāciju laukā nekā oriģināls. Kāpēc Kārlis Krūmiņš vairījies no Dieva vārda nosaukumā un tā vietā ielicis tur “nelabo”? Protams, arī latviski vārdu savienojums “nelabā roka” veido vārdu spēli, kas labi sader ar izrādes stāstu – vai nu lelli ir apsēdis pats nelabais, vai arī pretstatā labajai rokai mums ir arī nelabā, tāpat kā ikvienā cilvēkā ir labais un ļaunais. Tomēr šīs pārdomas aktualizē jautājumu – vai arī režisoram reliģijas kritika šajā izrādē ir svarīgākais fokuss? Pašā iestudējumā priekšplānā, manuprāt, izvirzās varoņu attiecības un neatrisinātā trauma – zaudējums, kamēr reliģiskais konteksts ir tikai (pat komisks) fons šiem notikumiem.

Pieļauju, ka daļa skatītāju, kuri teātrī meklē estētisku baudu, nevis neglītās patiesības, varētu būt sašutuši gan par izrādē dzirdamo leksiku, gan par tēmām, kas tajā tiek izsmietas vai atklāti parādītas.

Pirmkārt, tā ir reliģisko simbolu apgānīšana – mācītājs kā seksuāli norūpējies indivīds, sekss baznīcas telpās un teksti, kas nonivelē visu kristietības vēsturi un vērtību. Otrkārt, te attēlots skolotājas sakars ar skolēnu, kas nenoliedzami ir tabu tēma un pavisam noteikti nosodāma ne tikai kā ētisko normu pārkāpums, bet arī kā seksuāla vardarbība pret bērnu. Konservatīviem skatītājiem, kuriem šķiet, ka šādas lietas nenotiek, ja par tām nerunā, izrāde varētu šķist pārāk provokatīva.

Lai saprastu, cik ļoti šī stunda ar “Nelabo roku” ievelk, jāpiemin neliela epizode, kas notika jau pēc izrādes beigām – pēc tam, kad izrāde jau bija beigusies un skatītājiem bija laiks pamest “Zirgu pasta” zāli, daudzi, arī es, devās uz skatuves laukuma pusi, jo tur, pavirši nomests, gulēja Tairons. Izrādes laikā viņš bija kļuvis tik dzīvs, ka šķita kaut kā nedabiski, ka izrādes galvenais varonis mētājas uz skatuves grīdas. Gan man, gan citiem gribējās Taironu nofotografēt, apskatīt tuvāk, bet pieskarties gan negribējās. Laikam tomēr bail no “nelabā”.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas literatūrzinātnes moduļa MSP 2. kursa studente, latviešu valodas un literatūras skolotāja

 


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt