Toms Čevers 14.09.2019

Ebreju stāsti

izrade
Skats no JRT izrādes "Vēlā mīla" // Foto – Jānis Deinats

Nav šaubu, ka vispārcilvēciskais ir mūžam aktuāls un pētniecībā neizsmeļams, kā cilvēkam-eksponātam, tā cilvēkam-aplūkotājam esot vienīgajiem unikālajiem eksemplāriem uz zemes. Arī mazie cilvēki nepieaug – atkarībā no laikmeta hronista mentalitātes un temperamenta viņi aizvien ir smilšu graudi tuksnesī vai ūdens lāses okeānā. Nav arī ko pārmest, ja viņus arvien nodarbina jēgas piešķiršana viņu pašu galīgajai dzīvei, par ko apkārtējiem ir tik pat maz daļas, cik par viņu no jauna izsapņotajām ilūzijām, kuru spožumam jānomāc kārtējās vilšanās. Tāpat arī diez vai laiks vien spēs izmainīt tautu nacionālās īpatnības, laupot cilvēkiem to prieku labsirdīgi pazoboties, piemēram, par igauņu lēnprātību, krievu avantūristisko apņēmību vai ebreju atjautību nekad nepalikt jaņos…

Par savu emigrantu tautiešu attapšanos dzīves beigu nogrieznī, kad tā vēl piespēlē kādu negaidītu tikšanos vai neizdzīvotu kaislību, vēsta arī ebreju izcelsmes amerikāņu rakstnieka Īzaka Baševisa Zingera īsie stāsti “Vēlā mīla” un “Seanss”, ko Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē iestudējis Alvis Hermanis.

Kā jau pieredzēts, Alvis Hermanis ar saviem radošajiem domubiedriem spēj atklāt dzīves prozu un poēziju vienuviet. Monikas Pormales un Paulīnes Kalniņas ar pretenziju uz hiperreālismu iekārtotā vide sabiezina krāsas, īpatnajiem personāžiem dodot vaļu viņu dabiskajos apstākļos – te ar devīzi “Amerikāņu sapnis” laikmetīgi labiekārtots dzīvokļa interjers kādā augstceltnē mietpilsoniskā pilsētas rajonā, te reliģiskiem atribūtiem piekrauts buduārs atbilstoši tā iemītnieces sagrābstītajām zināšanām par indiešu garīgajām praksēm. Savukārt varoņu šķīsto ilgošanos pēc mīlestības dibenplānā konfrontē fizioloģiskas dabas klizmas – te sen gaidīta vēdera izeja sulīgu skaņu efektu pavadījumā aiz matētām tualetes durvīm, te negaidīta un apkaunojoša apslapināšanās, prostatai visai nepiemērotā brīdī pārņemot kontroli pār ķermeņa lejasgalu.

Tikko jaušami kariķējot varoņu uzvedību un runas manieri, bet gan vēl saglabājot ticamību viņu eksistencei tepat starp mums, skatītāju rindās atkal panākta savdabīgi apskaidrojošā sajūta. Uz skatuves komiski atkailinātās necilās dzīvītes, to dalībnieku jestrā ņemšanās, izliekamies režisējot savas ikdienas gaitas, kairina snobisma notrulinātos skatītāju jutekļus, tiem atskārstot, ka aktieri ar iejūtību un sirsnību šķetina savu varoņu sirdēstus, neatņemot nozīmi viņu risinātajām problēmām.

Gundars Āboliņš atveido turpat deviņdesmit gadus vecu vēl visai spraunu, bet pagalam skopu ebreju atraitni, kurš nolēmis vienatnē nodzīvot atlikušos gadus – ne tikai tādēļ, ka nav tik viegli pārvarēt pašcieņu, lai šajā vecumā kādu uzrunātu nopietniem nolūkiem, bet, visticamāk, arī lai paturētu lieku dolāru, bez kura bankā noglabātie seši miljoni tomēr ir tikai pieci miljoni deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņi…

Otrajā stāstā aktieris iemieso citu pusmūža ebreju – filozofijas zinātņu doktoru, kurš, satraukuma trīsu uzbudināts, gatavs piedalīties acīmredzamajā krāpšanā, lai, modinot savu jūtu dzīvi, vismaz astrālā kārtā satiktos ar savu tik mīlēto mirušo sievu.

Pēc līdzīga principa veidoti arī Regīnas Razumas sieviešu tēli – manierīgā kaimiņiene, kura eksaltācijā slēpj izmisumu, bez panākumiem mēģinot atgriezties dzīvē pēc mīļotā vīra nāves, un hinduisma autodidakte, kurai izdevies noticēt savām pārdabiskajām spējām iemiesot Krišnu (tam pārsteidzošā kārtā izrādās tikpat trūcīgas reliģiskās filozofijas zināšanas kā pašam sieviešu kārtas medijam)…

Pilnīgi ar saviem tēliem saplūdušie aktieri runā gan viņu vārdā, gan arī par viņiem, apzināti paliekot lomās. Uzskatāmais spēles veids pretendē personificēt rakstnieka fiksēto tēlaino pieredzi un tādējādi laikmetiskot to, no divdesmitā gadsimta vidus pārceļot uz mūsu dienām.

Ievērojot, ka rakstnieks bijis cilvēkpētnieks un savus tēlus veidojis, balstoties personīgajā dzīvē sastaptajos prototipos, redzamo jāuzlūko līdzās mūsu teātra hrestomātiskajai Latvijas cilvēku portretu galerijai “Latviešu stāsti”, kad pirms nu jau 15 gadiem Jaunā Rīgas teātra aktieri piešķīra vērienu ikdienas cilvēku šķietami pieticīgajiem dzīvesstāstiem, atrodot, intervējot tos un rediģētā formā tēlaini prezentējot viņu vienīgās dzīves savdabību. Turklāt stāsti dabiski ļauj par varoni runāt trešajā personā, atklājot viņus ne tikai viņu pašu vārdos un rīcībā, bet arī raksturojot ar skatu no malas, novērotājam it kā paliekot varoņa nepamanītam.

Alvis Hermanis uz Jaunā Rīgas teātra skatuves vienreiz jau iestudēja Īzaka Baševisa Zingera stāstus – 2012. gadā tapa izrādē “Kabalas noslēpumi”. Arī toreiz kritiķi vilka paralēles ar režisora līdzšinējiem dokumentālajiem meklējumiem. Acīmredzami nekritiski vērtējot izrādi, Normunds Naumanis tomēr noformulēja jaunu pavērsienu stāstu stāstīšanas tehnoloģijā – intonācijas vēsumu un iluzoru emocionalitātes trūkumu –, kādēļ stāsts neesot bijis par mums, bet gan par viņiem jeb par noslēgto ebreju kopienu. Piekrītot kritiķa apgalvojumam, ka iestudētie stāsti nezaudēja vēstījuma vispārcilvēcisko dabu, tie gan tikpat bija un joprojām ir par mums…

Skats no JRT izrādes "Vēlā mīla" // Foto – Jānis Deinats

Šoreiz izrāde pēc satura un formas pilnīgi iekļaujas Alvja Hermaņa ētiskajās un estētiskajās teātra izpratnes koordinātās – tikai ar vairāk nekā desmit gadu nobīdi. Zaudējot pirmatklājuma prieku, stāstu varoņu fatālās izšķiršanās vai samierināšanās ar savu bezspēcību likteņa priekšā neuzlauž teatralitāti, caur kuru kā caur lupu varoņu izteiksmīgie raksturi pievilkti drosmīgā tuvplānā. Izrāde nenoved gar dzīvības un nāves sajauktajiem robežstabiņiem, par ko rakstījis Zingers un par ko, autori saka, ir izrāde. Arī intonācija neatbalso izrādes programmas vāka fotogrāfijas (autore Rinsa de Jonga) mēmo ietilpību – senioru pāra dziļdomīgu acu skatienu pāri putukrējuma tortes gabalam. Viņu nogurušās acis jau tik daudz redzējušas un sakniebtās lūpas jau tik daudz runājušas, ka dzīves apnikums mijas ar pienākumu – dzīvot. Bez visa cita arī zoomorfās pārvērtības, kas ebreju filozofu piemeklē falšās spiritistes ciešajos apskāvienos, solot fiziskas rūpes un garīgo bagātināšanos atstājot iepriekšējai dzīvei, ir jau ne reizi vien pieredzētas paša Alvja Hermaņa daiļradē.

Cilvēku nekad nevar atminēt. Sastopoties ar arvien jauniem nezināmajiem, mūžīgajā mainībā viņš vienmēr būs soli priekšā pētniekam. To, ka realitāti noķert nav iespējams, mēs jau tā kā būtu sapratuši, bet uz teātri ir grūti atnākt kā pirmo reizi, maz ko redzējušam, piedzīvojušam un izjutušam. Lai gan, spriežot pēc skatītāju spraigās līdzi dzīvošanas pirmizrādē, daudziem tas tomēr bija veiksmīgi izdevies.

Skatīšanos aizraujošāku padara iespēja iztēloties trauslo Regīnu Razumu korpulentas indiešu dejotājas formās, Gundaru Āboliņu sudrabotu matu rotu apkārt plikajai plesei un trešajā plānā redzēt Mariju Linarti kā pagalam sagrabējušu, taču sīkstu večiņu un eksotisku poliski vervelējošu gara emanāciju. Taču šaubos, ka teātris bija aicinājis tikai izklaidēt, kādēļ nākas uzdot retorisku jautājumu, vai redzam to, par ko mums to uzdod.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt