Mārīte Gulbe 20.09.2019

Sajust impulsu

izrade
Emmija – Ieva Segliņa, Krištofs – Kaspars Dumburs // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Dramaturgs un režisors Ivans Viripajevs savu vārdu Krievijas teātrī nostabilizēja vienlaikus ar režisoriem Kirilu Serebreņņikovu un Konstantīnu Bogomolovu, viņus vieno jauna, adekvāta realitātes attēlošanas veida meklējumi. Dramaturgs uzskata, ka mūsdienīgumu teātrī nosaka nevis ārējie atribūti (instalācijas, video utt.), bet komunikācijas veids – aktierim ar aktieri, aktierim ar skatītāju. Viņam patīk Jevgeņija Griškoveca atrastais paņēmiens, kurā aktieris nojauc “ceturtās sienas” principu un vēršas pie skatītājiem tieši: sākumā esmu cilvēks, tikai tad aktieris. Runāju es, nevis Hamlets, jo Hamleta izjūtas man nav zināmas. Līdzīgu uzskatu pauž arī Bogomolovs. Ārējās teatrālās darbības Viripajeva jaunākajās lugās ir minimizētas, inscenējumos bieži izmanto statīva mikrofonus.

Jau ilgāku laiku dramaturgs dzīvo Polijā. 2015. gadā “Nepanesami ilgos apskāvienus” viņš iestudēja teātrī “Praktika” Maskavā – ļoti askētiskiem, minimāliem līdzekļiem. Aktieri bez grima un ikdienišķās drēbēs (identificējoties ar publiku) frontāli pret skaitītājiem pie mikrofoniem runāja personāžu tekstus. Gaisma un mūzika bija vienīgie inscenējuma elementi. Autora iestudējums būtībā bija lasījums. Luga kā “teksts izpildīšanai”. Viripajeva varoņus dažkārt arī dēvē nevis par darbojošām, bet runājošām personām. Lugai raksturīgs dialoga trūkums – līdzīgi kā lugās “Ilūzijas” (2011) vai “Irānas konference” (2017), kur šis paņēmiens raksturo postmodernā laikmeta iezīmi, kad katram ir savs viedoklis, un dialogs ir beidzies, vai “Ilūzijās” – kad visiem ir taisnība, un mēs nekad neuzzināsim patiesību. Katrs aktieris runā sava varoņa vārdā trešajā personā: Emmija, Čārlijs, Monika, Krištofs dara to un to.

Rolands Atkočūns savā iestudējumā daudzos aspektos ir respektējis autoru, bet iestudējums nav tik konceptuāli askētisks. Tas arī ir diezgan minimālistisks, taču skatītājiem draudzīgāks, “skatāmāks” – ir scenogrāfija, kostīmi un koncerta elementi.

Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa 2. cēlienā aktierus saģērbusi a’la “ABBA” stilā un parūkās, un aktieri izpilda 70.-80. gadu romantiskos hitus. Artūrs Skrastiņš, Ieva Segliņa, Inita Sondore, Kaspars Dumburs sēž, stāv, vēro cits citu, šurp un turp pārvietojas, tā iemiesojot autora ideju, ka kustība ir ielikta katrā no mums, bet, kamēr neapzināmies savu mērķi, haotiski mētājamies pa dzīvi. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā skatuves dibenplānā atrodas ar plastmasas bumbām pildīts baseins un liels ekrāns, kur zilā izplatījumā kustas viena vai daudzas baltas bumbiņas. Andrjus Jaņuna veidotie video iemieso autora ideju par mikro- un makro-kosmosa vienotību, vissīkāko dzīvās un nedzīvas dabas daļiņu un Visuma kustību.

Čārlijs – Artūrs Skrastiņš, Emmija – Ieva Segliņa, Monika – Inita Sondore // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Luga ir visai tieša Viripajeva uzskatu platforma. Teātra kritiķe Tatjana Moskvina izteikusies, ka viņa lugās nav varoņu (varbūt tikai kāda viena vārga rakstura iezīme), ir tikai viens pats Viripajevs.  Tās nav tradicionālas lomas, raksturi; aktieri ir kā teksta izpildītāji. Ar personāžu muti viņš pauž savu pārliecību un idejas. Internetā pieejamajās videolekcijās Viripajevs mākslu iedala trīs līmeņos: izklaidējošā, analizējošā (rāda negācijas, provocē, tādējādi cenšoties izkustināt cilvēku no sastinguma punkta) un māksla, kas attīsta, atver cilvēku (Viripajevs min vārdus “gaisma”, “mīlestība”). Par teātra mērķi viņš uzskata izglītošanos, zināšanu gūšanu par sevi un dzīvi – gan intelektuāli, gan jutekliski.

Luga sākas ar novēlējumu dēlam: atrast savu “punktu”. Viripajevs ir izteicies par sava dēla paaudzi – divdesmitgadniekiem, kuri nezina, ar ko nodarboties, un mētājas šurpu turpu, bet lugā varoņi ir trīsdesmitgadīgi. Artūra Skrastiņa iedzimtais amerikānis Čārlijs būtībā pārstāv citu paaudzi, tādēļ īsti nesaprotu, kāpēc režisors neievēro konsekvenci; kaut varu iedomāties, ka pamatā ir vēlme iekļaut ansamblī vieno no vadošajiem Dailes aktieriem. Ir arī trīs austrumeiropieši, tagad kosmopolīti: Initas Sondores poliete Monika, Kaspara Dumbura čehs Krištofs un Ievas Segliņas dienvidslāviete Biljana, kura Amerikā sevi sauc par Emmiju. Varoņi traucas uz metropolēm – Ņujorku, Berlīni, lai it kā sāktu jaunu, intensīvu, “īsto” dzīvi, bet nokļūst mākslīgā realitātē, kurā valda plastmasas vērtības. Četrotne migrē no Ņujorkas uz Berlīni, no elles uz paradīzi, no haosa uz harmoniju, no dzīves uz izzušanu. 

Lugā nemitīgi atkārtojas refrēns “tagad” – autors piesauc “šeit un tagad” jēdzienu, visbiežāk ironiski, jo tagadnes mirklim jābūt apzinātam, bet tāds tas viņa personāžiem parasti nav. Aiz “tagad” seko darbības apraksts. Un šo varoņu darbība ir: sekss, aborts, narkotiku vai alkohola lietošana, pašnāvības mēģinājumi. Darbības vietas – gulta, restorāns, lidosta, slimnīca, Zeme, Visums.

Viss pirmais cēliens ir ironisks skatījums uz šo cilvēku haotisko un seklo dzīvi, un ir diezgan pamatīgi jāpārvar sevī vēlme starpbrīdī doties mājās, jo ir iespaids, ka to, ko redzēji stundas laikā, var pateikt 15 minūtēs un neko vairāk nesagaidīsi. Tomēr tieši otrajā cēlienā pamatā realizējas autora ideja. 

Pienāk brīdis, kad varoņi savā galvā izdzird balsi no kosmosa vai Visuma, un sākas ceļš uz citu evolūcijas līmenī, kad vecais “es” mirst. Tas pirmajā brīdī varbūt izklausās ezotēriski murgaini. Bet pamatlietas, par kurām Viripajevs neatlaidīgi runā savās lekcijās, ir: motivācija, impulss, mērķis. Globālās jēgas varbūt vispār nav, bet mazā jēga cilvēkam ir: atrast kontaktu ar savu patieso motivāciju, mērķi un vajadzību. Maksimāli atvērt savu potenciālu. Viripajevs apzināti nelieto jēdzienu “garīgums”, jo tas saistās ar kristietību, viņš runā par zināšanām, apzinātību. Mūsos ir ielikta kustība. Vai varam noteikt tās mērķi? Vēlme dzīvot, justies komfortabli, sajust kontaktu ar dzīvi, ņemt spēku no dzīves milzīgās enerģijas plūsmas. Kad apzinās sevi, cilvēks apzinās savu ceļu.

Emmija – Ieva Segliņa, Krištofs – Kaspars Dumburs // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Aktieru vieglās, ironiskās un vietām rotaļīgās intonācijas mazina lugas idejisko patosu. Bet pieļauju, ka krāsainais un muzikālais lugas “iepakojums” un ironijas lietojums reizēm var arī kavēt adekvātu dramaturga idejas uztveršanu, var rasties kārdinājums pret to attiekties ar ironiju.

Attiecībā uz krievu kultūru bieži piesauc “dziļuma” jēdzienu, ir pieņēmums vai stereotips, ka patiesība ir dziļumā un virspusē to neatrast. Bet Viripajevs piekrīt budistu mūkiem, ka arī ārpusē to var ieraudzīt, piemēram, ābolā, kuru ēd. To ēdot, cilvēks gūst baudu, ābols ir mīlestības daļa, kas atdod sevi. Tas pats došanas mehānisms, tikai cita izpausme. “Nepanesami ilgi apskāvieni” ir izrāde, kas neizskatās “dziļa”, tomēr nes jēdzīgu vēsti.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Anita 20.09.2019

    Neko nezinu kā "izskatās" izrāde, jo tā ierauj kā tāds visuma virpulis un izārda pa atomiem, pat ja neesi 1. cēlienā spējis identificēties ar lugas personāžiem. Lai cik neticami pēc pirmā cēliena tas šķistu, otrajā ir daudz dzejas prozā, kura trāpa tieši kodolā. Un, hei, ļaudis pamēģinām būt cilvēki zemes dzīvē!
    Lieliska ansambļa izrāde. Zemteksta plūsma, kas nemaz nav tik izplatīta parādība. Skrastiņa "vecums" netraucēja.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt