Gudega Saulīte 23.09.2019

Marija Stjuarte un Elizabete Džilindžera gūstā

Mērija Smita – Rēzija Kalniņa, Barbara Smita – Vita Vārpiņa // Foto – Jānis Deinats

Sākšu ar atzīšanos, ka man principā nav aizspriedumu pret komēdijas žanru; katram, kas kaut cik nopietni pietuvojies skatuves mākslai, ir zināma vecvecā patiesība, ka iestudēt labu komēdiju ir daudzkārt grūtāk, nekā izraisīt skatītājā nopietnu līdzpārdzīvojumu. Turklāt pati pirmizrādes vakarā diezgan bieži smējos par tēlotāju dialoga veiklajām sadursmēm, vārdiskiem pārpratumiem, mazāk gan par varoņu darbības izpausmēm. Taču – tikai līdz pirmā cēliena beigām. Otrajā līdz ar sižeta pārmēra samocīšanu (tas pārmetums autoram) arī asprātības šķita daudz banālākas un mizanscēnas tīši sadomātas, lai par katru cenu publikā vēl uzturētu komisko spriedzi un pēc iespējas attālinātu sižeta atrisinājumu, – šis jau ir pārmetums režijai.

Ja nekad nebūtu redzēta neviena Dž. Dž. Džilindžera izrāde vai, piemēram, neviens cits Dailes teātra iestudējums, pilnīgi atsevišķi apskatot šo komēdiju, varētu izteikt atzinību kaut vai aktieru veiklībai, enerģijas lādiņam, kura gandrīz pietiek divām stundām piecpadsmit minūtēm, varētu priecāties par tēlotāju spēju precīzi saāķēties dialogā, kurā bez tiešās nozīmes ik pa brīdim uzplaiksnī kāda negaidīta teksta jēga vai divdomība. Stāsts par taksometra šoferi Džonu Smitu, kas pamanījies “pēc grafika” itin veikli vienlaikus dzīvot ar divām sievām divos pavisam netālos Londonas dzīvokļos, tiek izstāstīts veikli un brīžam arī asprātīgi. Paliek tikai pats galvenais jautājums: kāpēc, kā vārdā šis vēstījums?

Dailes teātra 100. sezona tiek ievadīta ar nu jau ceturto (!) Reja Kūnija komēdiju desmit gadu laikā. Turklāt ar citu nosaukumu šī pati luga 2007. gadā jau bijusi iestudēta Liepājas teātrī. Neko teikt – Džilindžera radošajās gaitās vēršanās pie šī pārpratumu komēdiju darinātāja izskatās pavisam būtiska. Kā nekā – nevienam no lielajiem pasaules dramaturģijas gariem režisors tik daudz reižu nav pievērsies. Patiešām – Kūnija speciālists!

Ne mazākā mērā neapšaubot teātra tiesības skatītājiem dāvāt laba garastāvokļa dopingu un smieklu vitamīnu, tik tiešām jāpabrīnās par sava veida māksliniecisko pieticību un absolūtu teātra attīstības stratēģijas trūkumu.

Par to spilgti liecināja arī LTV1 raidījuma “Kultūršoks” 20.09.2019 sižets, kurā kā teātra direktors Andris Vītols, tā mākslinieciskais vadītājs visai pašpārliecināti pauda vajadzību pelnīt naudu, pārdot vairāk un vairāk biļešu, ar to pamatojot repertuāra izvēli. Par to, ka visā sludinātajā sezonas jauniestudējumu piedāvājumā nav jaušams jelkāds māksliniecisks virsuzdevums, kaut vai virzība pretī nākamajā gadā svinamajai teātra simtgadei, izvirzot skatuves mākslai un visam ansamblim nopietnus augstus estētiskos un garīgos uzdevumus, šie kungi, skaitot nominācijas un pārdoto biļešu tūkstošus, nav pat iedomājušies.

Barbara Smita – Vita Vārpiņa, Džons Smits – Artis Robežnieks // Foto – Jānis Deinats

Šai ziņā gribas runāt pretī Džilindžera ciniskajai tēzei, ka acīmredzot viņa filozofija (!) nesaskanot ar kritikas filozofiju. Raidījumā tas tika teikts par prasībām pret Dailes teātra mākslu. Iznāk diezgan nožēlojami: vadība ir dziļi apmierināta, priecājoties, ka Kūnija komēdijas pulcē skatītāju tūkstošus. Skatītāji var izsmieties un priecāties par vakaru, kurā nekas nopietnāks nav bijis jādomā. Un kopumā sabiedrībā izplatās viedoklis par Dailes teātri kā kumēdiņu taisītāju.

Mana “filozofija”, respektīvi – priekšstats par teātri – ar to nevar samierināties, tā liek gaidīt arvien ko jaunu kā satura, tā formas ziņā. Ne jau nicinot komēdiju, bet aizstāvot teātra dziedinošo, gara pacilātāja un dvēseles bagātinātāja spēju, nekādi nevaru priecāties par “Kūniju Nr. 4” vai par zināmu dramatisko darbu apšaubāmiem jauniem “uzlējumiem”.

Un vēl viens sāpīgs aspekts – cik ilgi iespējams riskēt ar ansambļa uzticēšanos šādiem režijas izvirzītajiem skatuves uzdevumiem? Neminot vārdā visus iesaistītos, sacīšu tikai to, ka pirms gadiem spožais aktrišu duets – Rēzija Kalniņa un Vita Vārpiņa Dž. Dž. Džilinžera režijā nospēlēja, iespējams, sava mūža visdziļākās un nozīmīgākās lomas – karalieni Elizabeti un Mariju Stjuarti Fridriha Šillera traģēdijas iestudējumā. Šobrīd savos brieduma gados, kad atkal varētu pavērties jauni radoši apvāršņi, viņas spēlē divas Smita kundzes un, spriežot pēc teātra vadības iecerēm, darīs to vēl ilgi.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Gundars Ozols 23.09.2019

    Hmmm recenzija sekla... Jo vairāk atsauksmes un šausminašanās, par Raidījuma ,,kultūršoks,, apspriesto tematu nevis pašu izrādi...
    Nav ne par kostimiem nedz scenogrāfiju...
    Šo problēmu varējāt tirzat atsevišķā rakstā...
    Domāju ka recenzijas autore vnk raksta ĶEKSĪŠA pēc...

  • Sazinkas 23.09.2019

    Skatoties izrādi secināju, ka vairs īsti nemāku skatīties komēdijas, jo... to teātru repertuāros ir tik maz vai gandrīz nemaz. Tāpēc augstu vērtēju, ka vismaz Dailes teātris vēl tās uzved.
    Nepatīkamu tendenci saskatu tajā, ka tagad visi, kam nav slinkums, nopeļ DT, un īsti nesaskatu šādas attieksmes mērķtiecību. Ko kritiķi šādi vēlas panākt - lai DT samazinātos ienākumi un tas būtu spiests iestudēt vēl vairāk komēdiju? Es neesmu pret kritiku, taču tai nav jābūt destruktīvai, negāciju mums jau tāpat dzīvē pietiek.

  • Olita Tarvida 23.09.2019

    Latvijā ir kapitālisms un pelnīt dotācijas nenosegto daļu ir nepieciešamība. "Kalpot peļņai" izklausās pēc padomju laika kapitālistiskās sabiedrības kritikas. Tādēļ lūgums cien. kritiķiem to nepiesaukt, bet runāt par mākslinieciskajiem trūkumiem. Dīvains ir apgalvojums, ka "kopumā sabiedrībā izplatās viedoklis par Dailes teātri kā kumēdiņu taisītāju". Tieši otrādi, "sabiedrība" jau sen gaidīja jauniestudētu komēdiju. 2 iepriekšējās jau ir "nospēlētas", tās rāda 1 reizi mēnesī, gan jau drīz tiks noņemtas.
    R. Kalniņa diez vai var sūdzēties par lielu lomu trūkumu. Tas vairāk izklausījās pēc prīmas gražošanās(komēdijā, redz, jāspēlē), labi apzinoties, ka piesaucot 100.sezonu, gūs rezonansi.
    Bet tas, ka Džilindžera radošā izaugsme ir apstājusies, gan ir manāms jau labu laiku. Arī kā teātra mākslinieciskais vadītājs viņš šķiet sevi izsmēlis. Domājams, ka cinisms, kas strāvo no abiem DT vadoņiem valda arī teātra iekšējā mikroklimatā.
    Novēlu Dailes teātrim savu "Rubeni". Visi līdzšinējie DT galvenie ir bijuši režisori un visi šajā amatā strādājot ir regresējuši. Viela pētījumam.

  • Gita VGM 26.09.2019

    LV teātra kritiķiem, kuri "bažījas par to, ka teātris vairs nenodarbojoties ar māksliniecisko jaunradi, [bet] kalpojot peļņai," vēlos smalkjūtīgi atgādināt, ka Dailes teātris saskaņā ar Likumu ir valsts KAPITĀLsabiedrība, un kapitālsabiedrības mērķi pēc definīcijas ir saistīti ar tās FINANŠU darbības stāvokli (tai skaitā rentabilitāti, kapitāla struktūru, apgrozījumu, dividendēm un PEĻŅU)! - - - Teātra kritiķu uzdevums, savukārt, ir vērtēt izrāžu MĀKSLINIECISKO kvalitāti nevis teātru saimniecisko struktūru. Ideālā gadījumā - mākslinieciski augstvērtīgiem jābūt gan "eksperimentāli intelektuāliem" gabaliem, gan komēdijām, gan farsiem, gan mūzikliem. "Kalpošana peļņai" neizslēdz ne jaunradi, ne kvalitāti!

  • Juris 01.10.2019

    Es gan neteiktu, ka tikai Dailē ir iestājusies sava veida stagnācija. Manuprāt, tas ir lieliski manāms visā 'lielajā trijniekā (NT, DT, JRT)'. Ar to negribu nopelt ne režisorus, ne mākslinieciskos vadītājus, nevienu citu, bet gribu vien uzsvērt, ka manā skatījumā trūkst vispār jauninājumu kā tādu. Katrs teātris pastāv par kaut ko savu, kas ir ļoti labi, jo dod iespēju cilvēkiem izvēlēties un laiku pa laikam atsvaidzināt savu skatu uz mākslu kā tādu, tomēr īsti līdz galam nesaprotu, kāpēc visi šūmejas tikai ap Dailes teātri. Jāsaka gan, ka arī Nacionālais teātris pēdējo gadu laikā ir iestudējis vairākus šaubīgus darbus un turpina to darīt vēl joprojām, tāpat arī JRT, lai ka cienījamais Hermaņa kungs uzsvērtu, neredzu tajā teātrī nedz vērienīgo mākslu, nedz arī Latvijas teātru avangardu. Protams, ir cilvēki, kuri man nepiekritīs, tomēr uzskatu, ka vismaz lielajos Rīgas teātros visos ir iestājusies vai nu stagnācija, vai vēl ļaunāk - tie vairāk sāk domāt par peļņu un aizmirst par to patieso mērķi... Kā jaunu cilvēku, kurš alkst pēc tā, lai Latvijas māksla, īpaši teātris, attīstītos un sekotu līdzi pasaules tendencēm, mani tiešām skumdina fakts, ka šajā valstī teātriem ir vairāk jārūpējas par peļņu nekā par kvalitatīvas mākslas nodrošināšanu. Par Daili arī žēl, bet nevainoju nedz teātri, nedz arī Džilindžeru (lai gan piekrītu uzskatam, ka viņa māksla ir 'izsmelta'), bet vairāk gan to, cik maz mūsu sabiedrībai nozīmē teātris un īsta māksla.

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt