Valda Čakare 09.10.2019

Blaumanis Regnāra Vaivara apskāvienos

Edgars – Gints Grāvelis, Kristīne – Agnese Jēkabsone // Foto – Justīne Grinberga

Ar pamatīgu atvēzienu

Regnārs Vaivars ir parūpējies, lai Liepājas teātris sezonu varētu uzsākt ar megaprojektu – mūziklu “Purva bridējs ugunī”, kas pēc Blaumaņa motīviem tapis sadarbībā ar komponistu Kārli Lāci. Uz programmas grāmatiņas vāka redzams raudošs bērns ar saviebtu seju. Skatiens vispirms pielīp brēcošajai mutei. Tajā rēgojas breketēs iespīlēta pusizlūzušu piena zobu rinda, un pirmā asociācija, kas iešaujas prātā, ir gaužām primitīva – lūk, raudošais Edgariņš vai plašākā nozīmē cilvēks, kuram dzīve neļauj dabūt, ko grib. Tik vienkārša tā lieta, protams, nav.

Izrāde būvēta ar pamatīgu atvēzienu – astoņi solisti, divdesmit trīs vīru, sievu un bērnu koris/kordebalets un septiņu mūziķu grupa. Ieraksti programmā liecina, ka uzvedums ir tipisks autordarbs, jo, izņemot Kārļa Lāča mūziku, Madaras Botmanes kostīmus un Mārtiņa Feldmaņa gaismas, visās pārējās pozīcijās Regnārs Vaivars ir vai nu pielicis savu roku partnerībā ar attiecīgās jomas profesionāļiem – scenogrāfu Tomu Grīnbergu un horeogrāfi Ingu Raudingu –, vai arī bijis vienīgais noteicējs pār rezultātu, kā libreta un dzejas sacerēšanā.

Pirmais īstais mūzikls

Regnārs Vaivars, šķiet, ir vienīgais no teatrāļiem, kurš pievērsis uzmanību paša Blaumaņa īstenotajam akcenta pārnesumam. Noveles virsrakstā (“Purva bridējs”) ietvertais fokuss uz purvu, ko iespējams interpretēt ne tikai ierasti – kā alkoholismu vai muižas sabiedrību, bet plašākā nozīmē arī kā cilvēka dzīvi ar visiem tās pārbaudījumiem, lugā (“Ugunī”) vērsts uz kaislības un mīlestības uguni, kas ar savu iznīcinošo un vienlaikus šķīstījošo spēku rada priekšnoteikumus jaunas dzīves uzsākšanai. Purvs ir vairāk ārēja kategorija, uguns – iekšēja. Regnāram Vaivaram vienlīdz svarīgas šķitušas abas, par ko liecina izrādes hibridizētais nosaukums “Purva bridējs ugunī”.   

Protams, arī pirms Vaivara režisorus nodarbinājusi šo tēlu metaforiskā ietilpība. Māra Ķimele, iedvesmojoties no lugas sarakstīšanas gada (1905) vēsturisko notikumu konteksta, savā atmodas laikā tapušajā Valmieras izrādē (1987) ugunij piešķīra sociāla protesta nozīmi. Juris Jonelis Daugavpilī, dodot izrādei nosaukumu “Purva bridējs(i)” (2017), radīja versiju, kurā purvs bija psihoanalītiski tverts bezapziņas tēls – ne tikai Edgars, bet visi Blaumaņa varoņi tika uzlūkoti kā kaislību purva bridēji.

Vairākkārtīgi deklarējis savu noraidošo attieksmi pret mūzikla žanru vai, pareizāk sakot, tā realizāciju uz Latvijas teātru skatuvēm, Regnārs Vaivars pasludina, ka “Purva bridējs ugunī” būs pirmais īstais mūzikls. Latviešu? Vispār īstais? To režisors nekomentē, bet viņa izvēlei nav ne vainas. Nevar noliegt, ka uz Latvijas skatuvēm neskaitāmas reizes izcīnītie Edgara un Kristīnes cīkstiņi mīlas frontē ir īsti piemērots materiāls žanram, kurā darbības personām sirds mēdz būt tik pilna, ka, aptrūkstot vārdiem, jāķeras pie dziedāšanas un, aizkrītot balsij, pie dejošanas. Tas apstiprinājās jau 2006. gadā, kad Baņuta Rubesa Nacionālajā teātrī iestudēja Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna kopdarbu “Hotel Kristina”, kuru dzejniece kvalificēja kā rokoperu vai melofarsu, bet komponists pēc nelielas minstināšanās nodēvēja par mūziklu.

Centrā: Barons – Edgars Pujāts // Foto – Justīne Grinberga

Spurainā poēzija

Liepājnieku izrādes realitāte skatītāju zālē gāžas aumaļām – skaņu un vizuālie tēli uzbrūkošā gūzmā “bliež” pa ausīm un acīm, apskaņošanas iekārtu radītais pastiprinājums apdullina un tikai pa daļai ļauj saprast aktieru dziedātos vārdus, ko, iedvesmojoties un reizē attālinoties no Blaumaņa, sacerējis pats režisors. Tas, ka vārdu nozīme kaut kur pazūd un gaisā vibrē tikai vokālā spriedze, droši vien nemaz nav slikti tajās epizodēs, kur Regnāra Vaivara vārsmas par spīti stāsta dramatismam sagādā dažu jautru brīdi sava izteiksmes stila un leksiskā “iepakojuma” dēļ: “Kristīnīt”; “Edgariņ”; “laime – tas ir kliedzošs fakts”, “lirisks sviests”, “vērsis/pārvērsis”, “Kristīne ir mājas nēģer’s” u. tml. Ielūkojoties tekstā, ar pārsteigumu konstatēju, ka izrādē neizpratni raisošais Edgara sauciens: “…tagad man kaprīze – dzīvot Nepālā” patiesībā nozīmē nevis emigrācijas plānus, bet vēlmi “dzīvot ne-pālā” tādā izpratnē kā iztikt bez alkohola reibuma. Sevišķi “uzrunājoša” ir epizode, kurā Akmentiņš neatrisināmu iekšēju pretrunu plosītajai Kristīnei uzdod TV seriālu produkcijas standarta jautājumu: “Kristīn, vai tev viss labi?”, ko iespējams uztvert tikai ironiski, kaut nerodas pārliecība, ka tā iecerēts.

Nav ko piebilst – izrādes pasaule runā ar dzejnieka muti, un tā pieder Regnāram Vaivaram, arī pēc divdesmit darba gadiem teātrī joprojām ambiciozam un puiciski nenogludinātam māksliniekam. Tomēr tas nenozīmē, ka režisora dzejiskā pašizpausme būtu norakstāma pametumos. Tieši pretēji. Kaut arī Regnāra Vaivara vārsmas ir tipisks lietišķās dzejas paraugs, ko, jādomā, atsevišķi no mūzikas lietot nemaz nav paredzēts, lielākoties tekstam piemīt spuraina pievilcība. Regnārs Vaivars spēj uzburt poēziju no totāli eklektiska materiāla, jaucot kopā un stilizējot visplašākā spektra motīvus: sengrieķu mitoloģiju (“Vai labāk kā Sīzifa akmenim – turpināt būt?”); baznīcas dziesmas (“Es skaistu rozīt’ zinu”); latviešu un, kā šķiet, arī krievu folkloru efektīgajā dziedājumā par sārto pīlādzīti, kurš “pār kraujiņu pārkāries”; Raini (“Tūdaliņ, Edgariņ, ies tā spēlīt’ pušu”, “Vienu rītu skuķi cērtu, otru rītu citu precu”); laikmetīgas ikdienas leksikas slāņus. Nevar nepiekrist Vēsmas Lēvaldes trāpīgajam vērojumam, ka tiklab tekstā kā izrādē savīti laikmeti, stili un motīvi, veidojot ko līdzīgu postmodernam pastičo. (Latvijas Avīzes piel. Kultūrzīmes, 25.09)

Tekstā netrūkst asprātīgu pasāžu. “Liec savas bēdas zem akmentiņa/ Turpmāk lai bēdas ir manā ziņā”, Akmentiņš aicina Kristīni; “Katra pudele sadzirdēs tevi/ Katra sauks tevi Kristīnes balsī”, pravieto Kristīnes māte. Bet – lai paliek literatūra. Teātri kā mākslas veidu kvalificē nevis teksts, bet tas, kas notiek te un tagad. Un notiek daudz kas.   

Skats no izrādes // Foto – Justīne Grinberga

Pasaules radīšana

Izrādes pasaule gandrīz trīs stundu garumā tiek nepārtraukti jaunradīta un pārradīta tukšā skatuves telpā. Sānu kulišu vietā – industriāli režģi, aiz kuriem vīd gaismas ķermeņi un tehniskais aprīkojums, dibenplānā virs durvīm – galerija mūziķiem. Tas arī viss. Te vešerieņu grupa, palagus izplājusi, var velēties, te vīri krogā no saviem cilindriem/rata cepurēm kā no glāzēm var ieraut pa mēriņam, te Edgars ar Akmentiņu var rīkot zirgu skriešanās sacīksti un te var ātri un iespaidīgi uzburt kartupeļu rakšanas ainu rudenī. Sievas un vīri enerģiski ņemas pa vagām, kuras pēc ainas beigām ar šķūrēm tiek zibenīgi aizvāktas prom. Tā ir Blaumaņa un Regnāra Vaivara varoņu dzīves nemitīgi mainīgā telpa un reizē mūziklam nepieciešamā dejas telpa, kurā aktieriem ir vieta brīvi kustēties. Izrādē ir daudz dinamisku frontālu mizanscēnu, kur aktieri no skatuves dibenplāna traucas pretī publikai, gluži kā mēģinot skatītāju zālē sēdošos iekarot un ievilkt savā dzīvē vai vismaz izsist no līdzsvara.

Madaras Botmanes kostīmi aktierus dara līdzīgus melnbaltas fotogrāfijas tēliem. Pavīd arī smilškrāsas un rūsgani toņi, sevišķi Signes Dancītes kaislīgās un apņēmīgās Mades apģērbā, tomēr atmiņā iespiežas tieši melnbalto salikumu dominante – Kristīnes baltā kleita uz melni tērpto sievu kora fona, Edgara tumšās drānas blakus Akmentiņa rēni gaišajam apģērbam. Pustoņu tikpat kā nav. Kad sievu koris uzsprauž melnos brunčus, zem tiem atklājas balti apakšsvārki, kad vīri norauj melnos vizītsvārkus, zem tiem vīd balti krekli. Sajūta tāda, it kā fotonegatīvs mītos ar fotopozitīvu. Pasaule tēlojas duāla – kontrastu pilna gluži kā mākslinieku romantiķu sakāpinātajā redzējumā. Ne velti aktrišu frizūras un krinolīni, aktieru vizītsvārki un cilindri asociējas drīzāk ar ainām no “Džeinas Eiras”, nevis no Blaumaņa tēlotās latviešu lauku dzīves 19. gadsimta beigās.

Mīlestība, vara un zirgi

No romantiķu arsenāla šķiet ņemta arī tekstā ierakstītā vēsts par strauta malā slāpstošiem cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņu sapiņķerējušās dzīves atšķetinās (lasi – zaudēto paradīzi atdos) mīlestība. Uz skatuves režisors šo indivīda ilgošanos iegremdējis plašā sociālās dzīves panorāmā. Publikas skatienam to paver koris/kordebalets, azartiski iejūtoties zemnieku, kalpotāju, draudzes locekļu vai kroga apmeklētāju tēlā, kura ietvarā ik palaikam uzzibsnī kāda spilgta individualitāte, kā, piemēram, Everitas Pjatas-Gertneres zemnieku sieva ar suģestējošo balsi un plastiku.

Alaines muiža ar tās ļaudīm veido sabiedrības mikromodeli, kura hierarhijas virsotnē atrodas baznīcas un laicīgā vara – Viktora Ellera brīžiem gluži vai sātaniskais Mācītājs ar tumšām brillēm uz acīm un Edgara Pujāta nevērīgi augstprātīgais Barons. Jā, ir arī izpildvara Kaspara Kārkliņa lunkanā Frišvagara personā. Starp citu, izrādē nav barona saimniecības vadītājas Horsta madāmas – morālā atskaites punkta un cilvēcības enkura. Blaumanim tas ir būtisks, kaut attiecību tēlojumā ievieš zināmu didaktiskuma pieskaņu. Vaivara izrādē cilvēku dzīvi reglamentē tikai oficiālā laicīgās varas kalpībā esošā baznīcas tikumisko normu sistēma, kas provocē indivīdu uz pretestību un dumpi.

Dumpīguma un brīvības alku klātbūtne ir ierakstīta ne tikai cilvēkos, bet arī… zirgos. Zirgu uz skatuves ir daudz, un veids, kā tos parādīt, šķiet vienkāršs un atjautīgi atrisināts. Aktieri līdzīgi bērniem rotaļu laukumā enerģiski stumj tādas kā ķerras ar zirgu galvām, raisot asociācijas gan ar zemes arājiem, gan ratiņu stūmējiem un vienlaikus vedinot domāt par tēla iespējamo simbolisko nozīmi – spēka un slāpētu dziņu avotiem, ko katrs cilvēks nes sev līdzi.

Edgara (īstenībā jau Barona) zirgs ir īpašs – balts, un pierē tam ir rags, kas visdrīzāk nolasāms kā falliska zīme. Bet ne tikai. Šķiet, ka izrādes veidotājiem prātā bijusi arī leģenda par to, ka vienradzi notvert, savaldīt un glābt no vajātājiem spēj vien šķīsta jaunava. Taču Agneses Jēkabsones Kristīne cenšas īstenot ne tik daudz Edgara kā pati savu glābšanas projektu, kad nepārvaramas jutekliskas vilkmes vadīta atdodas Ginta Grāveļa Edgaram kartupeļu vagā. Pakļaušanās dabas likumam viņu dara brīvu (vai rada ilūziju par brīvību) no sabiedrības uzspiestajiem uzvedības standartiem.

Kristīne – Agnese Jēkabsone, Edgars – Gints Grāvelis // Foto – Justīne Grinberga

Krīze Alaines muižā

Dailes teātra viesaktieris Gints Grāvelis Edgaru spēlē temperamentīgi un ar garšu – kā dēmonisku dumpinieku. Melni pinkainu matu ērkuli purinādams, viņš neaizmirst atgādināt, ka ir “stiprs, skaists un izmisis” – gluži kā Kārlis Mors no Šillera “Laupītājiem”. Savukārt Sanda Pēča līdzsvarotais, mierīgais Akmentiņš izrādes zīmju sistēmā ir gaišais tēls – stabilitātes garants. “Akmeņi paliek,” viņš viedi vēstī, slēpdamies aiz dravnieka sejsega. Akmentiņš ir biškopis, bet bite saistās ar čaklumu, lietpratīgu sociālo organizāciju un tīrību, jo pārtiek no ziedu gaisīgās produkcijas. Režisors gan varoņu savstarpējo opozīciju padara mazāk stabilu, uz mirkli liekot abiem apmainīties lomām – Akmentiņam neapdomīgi (?) izaicināt Edgaru uz zirgu skriešanas sacensību, bet Edgaram – pavisam pragmatiskā veidā lūgt Baronam izmaksāt nopelnīto naudu, lai “izpirktu” no Vešerienes Kristīni. Šķiet, ka izrādes kopīgajā kontekstā šim pretmetu tuvināšanas mēģinājumam būtiskas nozīmes nav. Bet varbūt tomēr ir un režisors šādā veidā dod mājienu, ka Edgars un Akmentiņš viens otram varētu būt kas līdzīgs alter ego?

Regnārs Vaivars, attīstot idejas, ko Blaumanis iezīmējis vien aizmetnī (vismaz tā režisors intervijās apgalvo), novelē/lugā tēloto situāciju rāda apvērstā veidā. Blaumanim attiecību stāsts risinās starp Edgaru un Kristīni un Akmentiņš ir tas, kurš pinas pa kājām, savukārt izrādē gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi galvenā vieta atvēlēta attiecībām starp Akmentiņu un Kristīni, bet tas, kurš pinas pa kājām un nemitīgi “dabū pa muti” no vietējās sabiedrības, ir Edgars. Agneses Jēkabsones Kristīni – kustīgu, dzīvespriecīgu tumšmati ar skanīgu balsi – pie Edgara šķiet sienam nostalģisks maigums – tak jau pirmais, kuram viņa piederējusi! – un atbildības jūtas par bērnības drauga likteni, kamēr ar Sanda Pēča patīkami lietišķo un organizēto Akmentiņu viņa sader kā cimds ar roku.

Izrādes stāsts rezultātā izvēršas ne tik daudz par režisora programmas grāmatiņā deklarēto mīlas sāpju izbaudīšanu un to, kā Edgara un Kristīnes mīlestība pūlas izcīnīt vietu zem saules, bet drīzāk par dzīves negrozāmajām likumsakarībām. Pasaule ir iekārtota tā, ka līdzsvaram un saskaņai allaž jātop apdraudētai un izārdītai, lai tiektos atkal atjaunoties. Ginta Grāveļa Edgars ir haosa sūtnis un kārtības jaucējs – pirmatnēja instinkta balss, kas nemitīgi aicina sev līdzi, bet – nekur neved. Šādā kontekstā tas, ka izrādes finālā Agneses Jēkabsones harmoniskā Kristīne, kā liekas, paliek kopā ar Edgaru, drīzāk izskatās pēc mirkļa vājuma, kuru pārvarot viņa atkal atgriezīsies pie Akmentiņa.

Ar prieku un aizrautību

Aktieri un viņu jaunie kolēģi no studentu vidus dejo un dzied ar prieku un aizrautību. Kārļa Lāča mūzikas partitūrā, kuras sarežģītību atzīmē gandrīz visi solisti, vokālo pedagoģu Ievas Dreimanes un Ievas Kerēvicas lietpratīgi trenētās balsis skan plaši un krāsaini. Prātā un emocionālajā atmiņā sevišķi paliekošs ir Karīnas Tatarinovas darbs. Gan tāpēc, ka Vešerienes loma Regnāram Vaivaram “uzrakstījusies” negaidīti ietilpīga un īsti dramatiska, ietverot tēlā ne tikai mātes vēlmi pēc sava prāta darīt meitu laimīgu, bet arī likteni un dzīves pieredzi, gan arī tāpēc, ka aktrises temperaments un ķermeniskā izteiksmība liek sekot Kristīnes mātei ar neatslābstošu uzmanību. Viena no spilgtākajām ainām ir Vešerienes, Kristīnes un Edgara trio epizodē, kad Edgars solās nedzert un par iekrāto algu pirkt zemi tāpat, kā to dara Akmentiņš. Šī ir viena no ne tik daudzajām ainām, kurā var pilnībā saprast aktieru dziedāto, bet īpaši intriģējošs trio ir tāpēc, ka visas darbības personas līdzvērtīgi mērojas spēkiem, aizstāvēdamas katra savu patiesību.

Vešeriene – Karīna Tatarinova, Akmentiņš – Sandis Pēcis // Foto – Justīne Grinberga

Kā pietrūkst

Izrāde ir izdomas bagātām norisēm un tēliem piebāzta kā putraimdesa ar putraimiem – no visdažādākajiem kultūras slāņu apcirkņiem salūkotu skatuves norišu klāsts šķiet teju vai neizsmeļams. Tostarp Kristīnes asociēšana ar kristiešu mocekli un gaismas nesēju Lūciju, kad Mācītājs Kristīnes sveču kronim piešauj uguni un sveces uzšvirkst košā miniatūrā feijerverkā. Vai arī epizode, kurā Kristīne, jūtu mulsumā patvērusies šņorbēniņos, gluži kā Salātlapiņa nolaiž lejā savu bizi, lai Edgars, kuru grasās iekaustīt vietējā sabiedrība, varētu pa to uzrāpties. Starp citu, neizdodas.

Par spīti režisora izdomas pārbagātībai tomēr nepamet sajūta, ka kaut kā tā kā pietrūkst. Varbūt pirmreizīguma Kārļa Lāča mūzikas motīvos, kuri neprofesionālai ausij dažbrīd atgādina variācijas par Abonementa orķestra tēmām. Varbūt precizitātes domas izteiksmē vai, citiem vārdiem, skaidrības un tīrības skatuves norišu izvēlē, nošķirot svarīgo no mazāk svarīgā – ja viss ir vienlīdz svarīgs, tad svarīgs nav nekas. Bet varbūt arī tas nav svarīgi, un vajag vienkārši ļauties, kā Regnāra Vaivara fantāzijas pārveidojošam spēkam ir ļāvies Rūdolfs Blaumanis.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt