Ilze Folkmane 14.10.2019

Kurš pirmais?

izrade
Skats no izrādes "Ohh" // Foto – Aivars Ivbulis

Dirty Deal Teatro šajā sezonā nācis klajā ar sadaļu “Ieraugi pirmais”, kurā skatītājiem būs iespēja noskatīties jaunās paaudzes mākslinieku pirmos soļus profesionālajā teātrī, meklējot savu radošo rokrakstu. Kā pirmais šajā apsveicamajā iniciatīvā piedalās Jānis Balodis, kuram gan šī nebūt nav pirmā saskaršanās ar profesionālo teātri – līdz šim Balodis guvis panākumus kā dramaturgs, tomēr tagad, studējot režiju prestižajā Amsterdamas Teātra un dejas akadēmijā, viņu pirmo reizi sastopam kā režisoru.

Kopā ar izrādes radošo komandu – Ievu Kauliņu, Agri Krapivņicki, Ivaru Krastu, Viesturu Balodi un Andri Landau – Jānis Balodis radījis bērnības instrukciju izrādi “Ohh”, kurā skatītājiem liegts vienkārši sēdēt tumsā un, tā teikt, baudīt mākslu. Tā vietā tiek prasīta aktīva fiziska līdzdalība izrādes notikumos. Tomēr uzsvars šeit ir uz vārdiem “fiziska līdzdalība”, jo skatītāji paši neveido izrādes gaitu, tikai seko precīzām radošās komandas instrukcijām. Izrādes materiālos Jānis Balodis uzsvēris, ka “Ohh” ir viņa iespēja meklēt un veidot tādu teātra valodu, kas viņu saista šobrīd. Tāpēc interesanti, ka skatītāji izrādē piedalās, bet tajā pašā laikā nevar tajā pilnvērtīgi līdzdarboties, jo ir instrukciju iegrožoti. Izrādes veidotāji vēlas redzēt skatītāju savā pusē, tomēr ne īstu domubiedra, bet gan izpildītāja ampluā.

Pēc īsa video ievada, kurā figurē gan nazis, gan asinis, skatītāji tiek instruēti atvērt aploksni un izlasīt pirmo ziņu, ko tipiski latviskā garā neviens īsti nevēlas darīt, nervozi mīņājoties un cerot, ka kāds cits pieteiksies par brīvprātīgo. Kad kāds beidzot saņemas, bariņš kautrīgo latviešu beidzot var sākt savu ceļojumu.

Tīri fiziski šis ceļojums ved no Dirty Deal Teatro vestibila uz šauru gaiteni ar krēsliem, bet pēc tam uz miglainu, no jebkādas realitātes atrautu virtuvi. Bet skatītāju galvās izrāde var aizvest vēl tālākā telpā (uz katra mājām) un arī laikā (uz bērnību).

“Ohh” lielākoties notiek jau minētajā piedūmotajā virtuvē, kurā ar mazliet baisa skaņu celiņa, meistarīgi iekārtotas skatuves telpas un aktieru Ivara Krasta un Agra Krapivņicka palīdzību skatītāji aicināti atgriezties bērnu dienās. Visi tiek pacienāti ar vecmāmiņas zāļu tēju un nostādīti pie komiski milzīga galda, kas sniedzas vai līdz padusēm un zem kura var veiksmīgi paslēpties, ja situācija to prasa.

Ritmiskā iesaukšana virtuvē pa pārīšiem, lēnā tējas ieliešana uz galda noliktajās krūzītēs, savas pirmās mājvietas nosaukuma uzrakstīšana uz lapiņas – pateicoties visiem šiem elementiem, radošajai komandai izdevies katram skatītājam likt sajusties redzētam un unikālam. Tomēr Krapivņicka vadītās lelles, no kurām viena ir liela un baisa, bet otra – maza un komiska, ir tikai divas no lellēm telpā, kas ar tām piepildīta. Katrs skatītājs, sekojot leļļu dīdītāju instrukcijām, kļūst par sava veida lelli, kurai nav nekādas teikšanas pār notiekošo.

Droši vien tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc izrādes programmiņā teikts, ka “skatītājs piedzīvo un kopīgi būvē sapni”. Gluži kā ne pārāk sakarīgs un viegli murgains sapnis arī “Ohh” balstīta universālās, zemapziņā mītošās izjūtās, kuras, sapnim virzoties uz priekšu, īsti nav iespējas kontrolēt. Tādējādi Jānis Balodis uzsvēris bērnības bailīgo daļu – to, ka šajā dzīves posmā dzīve un nāve ir ārkārtīgi cieši saistītas dimensijas, pat ja bērni tobrīd to neapzinās. Aiz katra stūra uzglūn pa vilkatim, zem katra galda ir necaurredzama un briesmoņiem pilna tumsa, katrs cilvēks var ņemt un sadomāt uzbrukt.

Skats no izrādes "Ohh" // Foto – Aivars Ivbulis

Kas visbūtiskāk – visa bērnība tāda sekošana instrukcijām vien ir, akli paļaujoties, ka instruētāja nodomi ir tie vislabākie, lai gan ne vienmēr tā ir. Šajā gadījumā, piemēram, abu izrīkotāju sejas slēptas bezformīgās rozā maskās un viņu kustības ir spokaini līganas. Gan Krasts, gan Krapivņickis veikli pārslēdzas starp dažādām lomām, mainot balsis un izmantojot dažādus rekvizītus. Savukārt skatītāji kā tāds paklausīgu bērnu bariņš seko viņu dotajām norādēm – neprotestējot, pieņemot, šķietami neanalizējot (uz ko izrādes laikā aktieri arī īsi norāda). Sajūta kā kultā, kas veic aizvēsturisku rituālu, kurā it kā piedalās indivīdi, bet svarīgs tomēr tikai kolektīvs.

Tomēr vismaz man rituāla mērķis tā arī paliek virtuves miglā tīts. Atklāt savas bērnības traumas, kuru rezultātus izjūtam vēl šodien? Saprast, ka gan tolaik, gan tagad tādi instrukciju kalpi vien esam? Uz sekundi pietuvoties baiļu robežai? Radīt melanholiju par aizgājušiem laikiem? Iespēju daudz, bet tā īsti neder neviena atbilde.

To, ka “Ohh” rituāls vismaz kaut kādā mērā izdevies, pierāda tas, cik savāda un dezorientējoša šķiet atgriešanās realitātē. It kā es uz brīdi būtu piemigusi kādā neierastā vietā, bet pamodusies nespētu saprast, kāpēc aiz durvīm brauc tramvaji, steidzas cilvēki un mainās gadalaiki, ja vēl tik tikko man bija seši gadi un es samelojos vecmāmiņai. Pēcgarša paliek. Bet gluži kā sapnis – tā ir gaistoša.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt