Maija Svarinska 21.12.2012

Feliksa Deiča vēlējums

Feliksa Deiča nodoms iestudēt A. Čehova agrīno lugu „Mežainis” (1889) mani pārsteidza. Kāpēc? Vai režisors grib, tā sakot, paduelēties ar Ādolfu Šapiro, kurš pirms 30 gadiem šai lugai dāvāja pilnasinīgu skatuves dzīvi Rīgas Jaunatnes teātra krievu trupā, bet viņam pašam - atvaļinātā profesora lomu, ko gudrais aktieris Deičs pienācīgi novērtēja, radīdams vienu no interesantākajiem Serebrjakova tēliem, kādu man nācies redzēt? Taču neilgi pirms Valmieras teātra jaunās izrādes noskatīšanās, pārlasot lugu, pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Deičam ideja to iestudēt, iespējams, radusies kā veltījums pateicībā Evitai Sniedzei - skaistai, gādīgai, izturīgai sievietei, kas gluži kā lugas varone Jeļena Andrejevna gadiem ilgi kā prasmīga saimniece, uzticīga draudzene un gaiša mūza mirgo tikpat uzticamā, bet gurdenā vīriešu bruņnieciskuma pasaulē. Aktuāli un filozofiski: ne tikai konkrētais teātris, bet arī pasaule, kā dažbrīd šķiet, turas uz vājā dzimuma pleciem, ko, starp citu, nesen apgalvoja arī krievu režisors Kirils Serebreņņikovs (skat: http://old.kroders.lv/but-brivam/ ). Tomēr, tiklīdz Valmieras teātra izrādē iepeldēja Māras Mennikas Jeļena un sāka teju kā pāvs riņķot apkārt, sapratu, ka esmu kļūdījusies: uzvedumā nav ne miņas no kāda konkrēta veltījuma. Tāpat kā, šķiet, nav arī divkaujas ar Šapiro.

Kas lasījis/pārlasījis „Mežaini”, protams, atceras, cik tajā daudz tāda, kas vēlākajās Čehova lugās tiek pamatīgi nopulēts. Jo sevišķi uzbāzīgi komēdijā „Mežainis” lien laukā nākošais „Tēvocis Vaņa”, proti, tie paši personāža vārdi, tēli, konflikti, dialogi un monologi. Sava veida melnraksts, ko, vaļsirdīgi sakot, dzirdēt un redzēt nemaz nav tik viegli, jo salīdzinājums neviļus „uzprasās” un traucē. Piemēram, ik pa laikam jākonstatē, ka kaut vai tam pašam Mežainim, tas ir, Mihailam Hruščovam, - vai, cik vēl tālu līdz doktoram Astrovam, kurā viņš, Čehova gribas vadīts, pāraugs, kad tiks uzrakstītas slavenās „lauku dzīves ainas”. Lūk, šī pirmreizības vēlreizība nevilšus, manuprāt, ir traucējusi arī režisoram. Daudzos tēlos nav redzējuma novitātes. Šajā ziņā sevišķi sērdienīgs ir Jegors Voiņickis (Tālivaldis Lasmanis). Tā kā viņš savā veidā ir skatuves darbības virzulis, tad visa izrādes pirmā daļa mani kacināja ar jautājumu: par ko tad būtībā ir šis stāsts?

Nu jā, scenogrāfija (Mārtiņš Vilkārsis) acīmredzami „sasaucas” ar triumfālo Feliksa Deiča un Andra Freiberga „Ivanovu”. Tās pašas vai nu saknes, vai zari, kas vijas no visām pusēm, tikai tagad vēl vairāk izkaltuši, mūra sienai pielipuši, bet siena - kā cietoksnis, kā pulvertornis, kur logu vietā ir melni ambrazūras kvadrāti: nevis lai raudzītos tālumā, bet lai slēptos vai atšaudītos. Vai režisors grib teikt, ka lugas varoņi tā arī dzīvo: bez debesīm, bariņā, bet pa vienam, reizēm cits no cita vārdiem atšaudoties?

Tikai kādēļ viens no viņiem pats sevi nošauj pa īstam? Tā arī nesapratu. Deičam „Ivanovā”, tāpat kā Šapiro „Mežainī”, tas bija konflikts ar laiku, cilvēka nespēja sevi īstenot, tas bija satraukts režisoru jautājums: kur dēties cilvēkam, kurš nesader ar savu laiku? Bet šeit Tālivaldis Lasmanis būtībā nekur nevar rast varoņa garīgo sāpju pamatojumu. Pat viņa mīlestība pret Jeļenu ir kā vodeviļas joks. Nē, nu, protams, Čehovs ir noteicis lugas žanru - komēdija. Tomēr Jeļenā Andrejevnā viņš saskatīja īstu ne tikai ārējo, bet arī iekšējo skaistumu, ne jau nejauši atvēlēdams viņai saturā pilnvērtīgus monologus, kurus Māras Mennikas klīrīgās Jeļenas prāts diezin vai spētu radīt. Tādēļ tik pretdabiski ir ticēt (par līdzpārdzīvojumu nemaz nerunāju), ka Tālivalža Lasmaņa varonis varētu ar vārdiem un jūtām cīkstēties par šo sievieti. Mīlestība ir akla? Arguments nelīdz, jo, atkārtoju, Čehovs savai varonei no tiesas ir devis gan labsirdību, gan arī prātu. Jaunuvei, kas muļķīgi un smieklīgi mēģina audzināt sevī aristokrāti, arī vārdos būtu bijis jābūt jokaini smieklīgai. Māra Mennika ir laba aktrise un „korsetē”, kurā viņu iespīlējis režisors, izskatās izteiksmīga, taču kādēļ Jeļena ir šāda, tā arī nesapratu. Vai tiešām Deičs viņā būtu saskatījis Natašas īpašības, kura, kļūdama par Natāliju Ivanovnu Prozorovu, metīsies mācīt vīra trim māsām labās manieres?

Teātris izrādes žanru nodēvējis par traģikomēdiju. Taču nevienam no traģiskajiem jeb, precīzāk, dramatiskajiem brīžiem smiekli punktu nepieliek, un nevienu no komiskajām epizodēm nepārklāj traģēdijas ēna. Tas pats Voiņickis, piemēram, sašūmējas par Serebrjakova nodomu atstāt viņu bez līdzekļiem un dzīvesvietas, paklaigā, patrokšņo un aizskrien šauties, un kaut kur tur arī paliek uz visiem laikiem. Un tas viss ir nospēlēts, inscenēts mats matā, kā Čehovs it kā reiz vēstulē esot rakstījis A. Suvorinam: „Выстрел - это не драма, это - случай” (Šāviens - tā nav drāma, tas ir gadījums). Domāju, gudrais režisors Felikss Deičs zina, ka šis citāts laika gaitā ticis izkropļots. Čehova atziņa ir šāda: „Выстрел - это не драма, это - случайность” (Šāviens - tā nav drāma, tā ir nejaušība.) Citiem vārdiem, šāviens ir jūtu negadījums, kas izrādē būtībā netiek atklāts.

Diezin vai tas noticis tādēļ, ka Deičs uzskata: mūsdienu pasaulē valda tāds stings cinisms, ka cilvēka nāve nudien ir tikai gadījums. Kaut, protams, naudas varā ir nostiprināt šādas sabiedrības ētikas normas, taču izrādes telpā tādas asociācijas neraisās. Serebrjakovs, piemēram, redzēdams, ka Voiņickis iebilst, varētu arī piekāpties un atteikties no sava nodoma. To solot, viņš nemelo. Janusa Johansona varonis, starp citu, patiešām pirmām kārtām ir profesors, kas rūpīgi sevī izlolojis tēlu, ko rotā gods un prāts, sava veida askētisms, kam sveša ikdienības jautrība un pļāpīgums. Viņš pat sēž un ēd savrupi, ne tā kā citi.

Arī pārējos izrādes varoņos nevaru atrast Deiču interesējošo galveno tēmu. Teiksim, Hruščovs, kas iesaukts par Mežaini un tik daudz, turklāt Ingus Kniploka atveidā ar tik sparīgu jūsmu runā par meža bojāeju, par cilvēka vienaldzīgumu pret savu zemi. It kā aktuāli, bet neizskan. Tagad ne jau tas ir svarīgi, ka mežu izcērt, daudz svarīgāks jautājums: kur un kādas skaidas lec. Čehova lugā par to ir daudzi mājieni, kas noderētu arī šodien, taču aktieris (režisors) tiem nepievērš uzmanību. Varbūt tāpēc, ka nodarbina kopaina: sēžam Latvijā kā tornī un nekas mūs pēc būtības, izņemot pašiem sevi, neuztrauc, nekas, izņemot savu diendienību, neinteresē? Varbūt...

Taču otrā daļā izrāde pēkšņi brīnumaini atdzīvojas. Te Čehovam sāk brīvi attīstīties izteikts komēdijas žanrs, un Deičs tajā ieslīgst bez piepūles. Ieslīgst jautri, jauneklīgi un pat draiski. Voiņickis jau divas nedēļas kā apglabāts, visi izkūņojušies no 26 istabu lielās mājas un sapulcējušies pie dzirnavām, kas pieder labsirdīgajam Djadinam, ko aktieris Aigars Vilims spēlē tikpat atraisīti un sirsnīgi, cik viņa varonis dāsni izdāļā savas sirds siltumu. Patiesi priecājos, cik organiski režisors izmantojis Čehova tekstu komēdijas žanrā, kā tajā atplaukst gandrīz visi tēli. Vai nu tā būtu ārēji apvaldītā, bet būtībā temperamentīgā Ingas Siliņas Soņa, vai dzīvespriecīgā sava pavarda sargātāja Ilzes Lieckalniņas Jūlija... un kopā ar viņām Mārtiņa Liepas Fjodors un Ingus Kniploka Mihails organiski un jautri iekļaujas pēc būtības vaļsirdīgajos, bikli rotaļīgajos mīlas duetos. Un kā priekā par bērniem, par jauniešu laimi atdzīvojas, kā sāk čivināt Riharda Rudāka Ivans, Aigara Vilima Djadins...

Tad, lūk, kad ataust šis izrādes happy end, kas atspīd kā maiga, neviltota aktieru/varoņu dvēseļu gaisma, es klusībā nodomāju: re, kur galvenā izrādes vēsts. Labestīgs, smaidīgs, silts un nebēdnīgs Feliksa Deiča vēlējums savam teātrim un mums, viņa skatītājiem: ticiet jaunajiem, nezaudējiet cilvēku sevī, mīliet cits citu. Viss pārējais - sakaltuši zari. Pupu mizas.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt