Kroders Vērtē

Jan
3
2013

Lūgšana pēc cerības

Režisora Vara Braslas un scenārista Alvja Lapiņa sadarbībā tapis jau otrais [1] iestudējums, kas veltīts Latvijas vēstures procesu izpētei un kurā par galveno kļūst nevis kailu faktu, bet cilvēka subjektīvo iespaidu, izjūtu un emociju attēlojums, vienlaikus atklājot arī vispārcilvēcisku un filozofisku Latvijas likteņa kopainu. Valmieras teātra apaļajā zālē tapusi sarežģīta, atmosfēriski nospriegota izrāde, kurā saslēdzas vairāki veiksmes faktori – dramaturģiski pārdomāts scenārijs, precīzs režijas darbs, mērķtiecīgi saliedēts aktieransamblis un vairāki izcili aktierdarbi.

Režisors Varis Brasla kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu radījuši oriģinālu darbu, kurā no Gunara Janovska romāna „Balsis aiz tumsas” saglabātas galvenās līnijas un motīvi – būtiski sašaurināts darbojošos personu loks, mainīta vēstījuma struktūra, mazāk uzmanības veltot trimdas fonam jeb ārpasaulei, bet pievēršoties viena cilvēka iekšējās pasaules izpētei. Alvja Lapiņa sarakstītā luga „Klaidoņa lūgšana” ir sadzīviski asprātīgs kādas Anglijas trakomājas iemītnieku un darbinieku attiecību tēlojums 20.gs. 50. gados, taču vienlaikus tā uzdod dziļi patriotisku, nopietnu un šībrīža realitātē pat vairāk nekā aktuālu jautājumu – vai latvietis, atsvešinoties no Latvijas, var saglabāt pats savu identitāti?

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis apaļās zāles nelielajā spēles laukumā radījis visai askētisku slimnieka palātas vidi: gludi baltas koka grīdas, kas šķiet kā tīras, neaprakstītas lapas (jauns sākums vai, gluži pretēji, izdzēsta pagātne), daži krēsli, slimnīcas gulta, kurā pirms izrādes sākuma pustumsā jaušama cilvēka kontūra, mazs rakstāmgalds, kas pārklāts ar aprakstītu papīru kaudzi, un kreisajā stūrī – balts skapis, kas teju čehoviski šķiet dzīvojam savu dzīvi kā portāls starp tagadni un pagātni, realitāti un iedomām, atmiņām. Sterili baltajā vidē neiederas vienīgi piezīmju lapas, kas it kā dzīvo pašas savu dzīvi, brīvi ceļodamas pa visu telpu, – izrādes varoņi tās nevērīgi izmētā, savāc, atkal izmētā, ilustrējot domu plūduma un atmiņu haosu galvenā varoņa – Mārtiņa Meiera spēlētā Artura Skujas – galvā. Taču būtiskākais scenogrāfijas elements ir milzīga, aprakstītām papīra lapām nolīmēta siena, no kuras izrādes laikā gluži metafiziski ik pa laikam nebrīdinot nokrīt pa lapai – tas ir spēcīgs aizejošās dzīves un izzūdošo atmiņu simbols, kas sabalsojas ne tikai ar izrādes galvenā varoņa likteni, bet pašu dzīvi kā tādu.

Kā pretstats apkārtējās vides racionālismam, hierarhijai un sterilitātei aiz liela rūtota loga redzams milzīgs jasmīnkrūms, kura biezoknī neatšķetināmi šķiet ievijušies arī citu koku un krūmu zari, – kā zemapziņas labirinti, kas ārēji šķiet absolūtais haoss, bet patiesībā iemieso cilvēka iekšējās pasaules brīvību, kur nav jāklausa ārējiem priekšrakstiem un jābaidās kļūt atšķirīgam. Ar karaļa Līra cienīgumu šo tēmu par „brīvību vājprātā” attēlo visi trakomājas iemītnieki – katrs no viņiem savā veidā cenšas aizbēgt no skarbās dzīves realitātes: Janusa Johansona dedzīgais kritiķis Džeikobs gan sevi, gan „kolēģus” cenšas pasargāt no sieviešu baciļiem, iesmērējoties ar zaļu, smirdīgu ziedi, ko nosaucis par Antifeminolu; Arnolda Oša polis Janeks nemitīgi veic mērījumus, brīdinot visus par plaisām griestos, kas tūlīt draud iebrukt; Ivo Martinsona apmulsušais Bils klīst apkārt, skaitot īsus, asprātīgus dzejolīšus (piemēram, „Otello, vai tev patīk spēlēt čello?”), bet Ineses Ramutes tēlotā ungāru komuniste Mnačko aicina visus piedalīties mītiņā, kur klāt būšot pats Staļins, kurš viņas apziņā joprojām ir dzīvs, lai gan darbība notiek 1956. gadā… Šķiet, šī ir vieta, kur laika nepielūdzamais plūdums ir apstājies, par galveno kļūstot paša cilvēka iekšējās pasaules laika izjūtai, kur tagadnei nav nenovēršami jāseko pagātnei, bet kur katrs atmiņu impulss var kļūt dzīvāks un patiesāks par realitātes pelēcību.

Tieši tā – starp tagadni un pagātni – dzīvo Mārtiņa Meiera tēlotais Arturs Skuja – bijušais leģionārs, kas nokļuvis trimdā Anglijā un, nespēdams samierināties ar to, ka dzimtene viņam ir zudusi, dodas „iekšējā emigrācijā”. Psihiatriskajā klīnikā vienīgā interesi par Artura iekšējās pasaules pārdzīvojumiem izrāda daktere Tomsone, ko pārliecinoši spēlē Inese Pudža – aktrise uz skatuves lielākoties tikai statiski stāv, salikusi rokas baltā virsvalka kabatās, un tomēr tieši šajā lakonismā aiz ārējas atturības maskas brīžiem atklājas dziļi cilvēciska līdzjūtība pret Artura likteni. Aktieris Mārtiņš Meiers spilgti attēlo to, kā Arturs dzīvo pastāvīgās gaidās, fiziskā un garīgā sasprindzinājumā, nespēdams rast izeju starp pienākumu pret savu identitāti (latvietību) un jauno pasaules kārtību, kas būtībā pieprasa atteikties no visa, kas bijis pagātnē, un sākt jaunu dzīvi svešā zemē, aizmirstot, ka tāda Latvija vispār ir bijusi. Tieši tā, neko sev nepārmetot, dzīvo Artura bijušais frontes biedrs Vilis Bambāns – aktieris Kārlis Freimanis viņu precīzi tēlo kā pašapmierinātu, pret visu bijušo vienaldzīgu cilvēku, kurš bez liekām pārdomām samierinās, pielāgojas un aizmirst. Un būtībā, to neapzinoties, nodod pats sevi.

Tikmēr Mārtiņa Meiera Arturam aizmirst un samierināties neļauj atmiņas – joprojām dzīvākas par dzīvu. Izrādes notikumus skatītāji redz it kā Artura acīm – realitāte un vīzijas nemitīgi mijas, atmiņu tēliem ienākot un izejot no telpas caur skapi telpas kreisajā pusē, bet reālajiem varoņiem – pa palātas durvīm labajā pusē. Brīžiem šis straujais pārvietošanās ritms atgādina slīdošu konveijera lenti, nomocītajam varoņa prātam nespējot apstāties un atgūt mieru. Aktieris ar fizisku precizitāti attēlo varoņa garīgās pasaules izjūtas – iekšēji vibrēdams un saraustīti elpodams, viņš bļodā ar ziepēm mazgā aprakstītās lapas, kuras, kā viņam liekas, sanitārs apbēris ar indi, bet citā brīdī, vēlēdamies aizbēgt no uzmācīgās sirdsapziņas, palien zem gultas, it kā cenšoties izgaist, aizbēgt no visa.

Taču tieši atmiņu tēli un ainas ir tie, kas nedzīvajā telpā ienes siltumu – to ilustrē biežās apgaismojuma maiņas no vēsi balti zaļganām slimnīcas lampām uz oranži siltu saulesgaismu, kas parādās katru reizi, kad telpā no Artura atmiņām ienāk Elīnas Vānes spēlētā īriete Estere – Artura mīļotā, ar kuru viņš tā arī neapprecējies – vai nu to liedzis liktenis, vai viņš pats, baidoties nodot pats sevi. Mārtiņa Meiera un Elīnas Vānes saspēle šķiet trausli jūtīga un gandrīz atmosfēriski sataustāma – abi spēlē it kā ikdienišķi, tomēr pat visvienkāršākajām intonācijām, žestiem un mīmikai piešķir dziļi emocionālu saturu, it kā padarot redzamu neredzamo un notverot zūdošu mirkli.

Visuzmācīgākais atmiņu tēls (gluži kā vienmēr nomodā esošas sirdsapziņas simbols) ir Mārtiņa Liepas igaunis Juhans, kura pelnus Arturs glabā zem gultas, jo apsolījis reiz izkaisīt Igaunijas zemē. Juhans ir nepiekāpīgs un uzmācīgs, nemitīgi atmiņas urdošs zemapziņas spēks, kas nekad nepieļaus apstāšanos, līdz nebūs sasniegts mērķis – atriebt tautas un dzimtenes likteni. Brīžiem pat rodas sajūta, ka Artura liktenis līdzīgi kā Hamletam ir „būt vai nebūt” situācijā, kur nemaz nav izejas no bezizejas. Vienīgais, kas atliek, ir skaitīt lūgšanu – gaidot vienīgi cerību, kad viss cits jau zudis.

Izrāde runā par vēstures un varas nežēlīgi sabradātiem cilvēku likteņiem – par to, kā tiek iznīcināta ne tikai ārēja drošības sajūta, bet arī iekšējās pasaules līdzsvars. Trimda šeit izmantota tikai kā katalizators cilvēka vērtību hierarhijas atspoguļošanai – vienam gluži vienalga, vai, dzīvojot Anglijā, viņa bērni runā latviski un vispār zina, kur atradusies Latvija, otrs nespēj atteikties no joprojām dzīvajām atmiņām un latvietības, kas ir neatraujama identitātes daļa. Viens no spēcīgākajiem simboliem izrādē ir rupjmaize, kura ārzemniekiem negaršo, – sveša un melna tā neiederas baltajā telpā, līdzīgi kā latvietībai nav vietas trimdā. Bet tieši tādēļ, ka tēlotajā situācijā varoņi nonākuši piespiedu kārtā – augstākas, nežēlīgas varas dēļ –, gluži sāpīgs šķiet kontrasts ar mūsdienām, kad cilvēki dodas emigrācijā, bēgot no nomācošās, sarežģītās realitātes un pienākumiem vai meklējot pašlabumu. Tieši tādēļ izrādes intonācija šķiet tik skaudra, jo pārņem sajūta, it kā vērtības, ko pārstāv galvenais varonis, vairs nav aktuālas… Vai tomēr?


[1] 2008. gadā Valmieras teātra apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvoja vēsturiskā drāma „Atvari”.   *LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta