Ilze Kļaviņa 15.01.2013

Faktūru laboratorija

Valsts Leļļu teātrī jau trešo sezonu strādā „Leļļu laboratorija” ar mērķi paplašināt leļļu teātra izteiksmes robežas gan bērnu, gan pieaugušo auditorijai, piesaistīt jaunus režisorus un piedāvāt mūsdienīgu, daudzveidīgu repertuāru. „Jau” saku, jo eksperimenti nezināmajā estētikā ar neparedzamu mārketinga rezultātu ir drosmes apliecinājums, kas 2012./2013. gada sezonā (un arī divas iepriekšējās) rotā tikai dažus profesionālos teātrus.

Neliela atkāpe. Vienīgais valsts finansētais teātris bērniem ir īpašs ne vien šībrīža laboratorijas dēļ, ne vien pastāvīgās izglītošanas funkcijas dēļ, bet arī auditorijas specifikas dēļ. Piemēram, atsvešinātības mehānismi starp bērniem nedarbojas. Mazie skatītāji (bet ne viņu vecāki) iztiek bez statusa lomām un dekoratīviem mākslas mīlēšanas pseidosvētkiem, teātrī valda visiem vienāds atklāsmes prieks. Te ir pirmā skatuve, par ko nav kauns vaicāt – ko tā tante tur dara? Vai - kāpēc man tas jāskatās? Uztveres ziņā tīra vide, labvēlīga jebkādiem eksperimentiem. Un vēl piebilde par īpašajiem šī teātra aktieriem, kuri izceļas ar lielāko spēlēto izrāžu skaitu Latvijā, ar nelielām, it kā nesarežģītām lomām ar tām piemītošo nepieciešamo nemanāmas didaktikas devu, bet paši bieži paliek nepamanīti.

Tomēr ir vērts pamanīt, ar ko eksperimentē K.Barona ielā 16/18, jo 2012. gada novembrī „Leļļu laboratorijā” sagatavotas veselas trīs pirmizrādes (teātris kā ceturto min „Brīnumpērlīti” krievu valodā, tā atšķiras no latviešu versijas ar skanisko tēlu un aktieru sastāvu, bet ne ar režijas uzstādījumu).

Kopskaitā iepriekšējo piecu režisoru darbiem (Edgara Kaufelda „Kas dzīvo rotaļu kastē”, „Meitene ar sērkociņiem”, Natālijas Andrejevas „Mazais samurajs”, Valtera Sīļa „Palle viens pats pasaulē”, Mārtiņa Eihes „Kāzas. Stāsts par negaidītu mīlestību”, Ivara Lūša „Neaiztiec mani”) pievienojušās trīs izrādes - Plamena Dipčikova „Brīnumpērlīte”, Ģirta Šoļa „Divas Lotiņas” un Vijas Blūzmas „Smilšu pasakas”.

Trīs skatuviski eksperimenti dažādos virzienos apliecina vienu kopēju tendenci – darbu ar formu, ne saturu, kaut jautājums, kur viens sākas un otrs beidzas, nav viegli atbildams.

Multimediāls piedzīvojums. Viskrasākais vēstījuma un formas leņķis, manuprāt, izveidojies inscenējumā „Brīnumpērlīte”, kas ir trešā P. Dipčikova veidotā izrāde Leļļu teātrī. Spāņu teātra „Kalina” bulgāru izcelsmes režisora un scenogrāfes Ani Petrovas mākslinieciskais pieteikums - vizuālais veidols - attaisno izrādes nosaukumu.

Scenogrāfijā tapusi īsta pērle, kāda šeit, VLT nav redzēta. Izrādes telpiskais dziļums, krāsu plūdums, mērogu sabalansētība starp priekšmetiem un videoattēlu, milimetros precīza kustība, kas prasa no aktieriem prasmi strādāt melnā kabineta tehnikā un trošu tehnikā, ir augstas raudzes darbs. Iespaids liek sajūsmināties, šķiet grandiozs, trīsdimensionāls, maģisks, un vēl kāds labs vārds te būtu vietā.... taču – jā, bet kas? Skatoties izrādi, jācīnās ar domu, ka neatrodos kinoteātrī, un jādomā par iztrūkstošiem emocionāliem tuvplāniem, niansēm, detaļām, jo populārā bulgāru bērnu dramaturga Valērija Petrova luga „Puk” par sirds skaidrību jeb iekšējo labestības pērli, ir taču ļoti intīms (personisks) notikums, kas tikai savā rezultātā un novērtējumā ir metaforiski plašs, burvīgs utt. Vērienīgs ir Dipčikova lielās skatuves risinājums, kas ar visu krāsu paleti tiek pieteikts jau pirmajās minūtēs, par spīti tam, ka turpmāko pusotru stundu notiek pērles meklējumi. Šķiet, arī sižets par mazās Lilī piedzīvojumiem zemūdens valstībā ir pārāk niecīgs pretstatā grandiozajam skatuves inscenējumam, un tas disonē. Manuprāt, rodas „berze” starp vizuālo un dramatisko, kas liek atslābt laimīgo beigu nojautā pirms laika un rada zemūdens daivinga transam līdzīgu iespaidu.

„Vērtība par sevi”- krāšņo skatuves pasaku meistarīgi īsteno aktieri Lienīte Osipova, Dace Vītola, Audra Pētersone, Miķelis Žideļūns, Anrijs Sirmais, Artūrs Putniņš un Daumants Švampe. Jā, izrādās, ir iespējams visu izteiksmes līdzekļu arsenālu pakļaut mazā skatītāja interesēm un radīt zemūdens pasauli trīs dimensijās. Eksperiments ir pierādījis, ka var paplašināt telpu, variēt lelles darbināšanas kustības, uzburt atmosfēru, kurā ietilptu arī daudz dramatiskāka darbība un jēgpilnāks vēstījums.

Smilšu dvēsele. Krievu valodu saprotošiem bērniem veicies ar iespēju redzēt tēlaini ietilpīgus trīs pasaku inscenējumus (literāro materiālu - māmiņu izdomātus stāstus režisore V. Blūzma smēlusies krievu portālā „Māmiņas pasakas”), kurus vieno viens tehnisks paņēmiens. Izrāde top skatītāju acu priekšā no smilšu zīmējumiem.

Laboratorijas izrādi „Smilšu pasakas” Mazajā zālē sagatavojuši krievu trupas aktieri Jūlija Meščerjakova, Aleksandrs Jonovs, Lilija Sūna. Viņi strādā ar smilšu animāciju, kas ir mūsu Leļļu teātrī ne vien līdz šim nepraktizēta, bet, izrādās, arī daudzveidīgi lietojama un asociatīvi bagāta tehnika.

Aktieru rokas ir plastisks instruments, kas zīmē, glauda, dursta, bango, kaisa, slauka u.tml. zīmējumus uz tukšas lapas (izrādei īpaši veidots ekrāns – galds), atveidojot darbojošās personas, notikumus, emocijas. Skatītājiem atliek radoši minēt – kas būs šī līnija, ko uzsāk pieskāriens. Smilšu faktūra, palielināta ar projekcijas palīdzību, ir tik dažāda, ka katru reizi no jauna uzbur citu telpu, vietu, notikumu.

Par izrādes saturu kļūst process. No punkta izaug vilka ģīmis, no līnijām sākas viļņi, kas pakāpeniski pārtop par māmiņas matiem, utt. Mērogu maiņa, notikumu ietilpība, plūstamība un līdzsvarots miers – tāda ir smilšu dvēsele, kas ievelk savā varā ne vien acis, bet visas maņas.

Smilšu faktūras maiņas „iedarbina” fantāzijas pasauli, un izrāde daļēji ir arī savdabīgs psiholoģijas terapijas seanss. Tikai smiltis, ūdens, balss un fona mūzika. Minimālistiskā izteiksme uztverama ne - parasti, un tā dažiem mazajiem skatītājiem ir grūta. Kaut arī katrs no trim atainotajiem notikumiem mazulim nes konkrētu vēsti, savādi, bet šoreiz vecāku sarunas ar bērniem netraucē.

Īpaši iespaidīga ir pasaka par laiviņu, tādēļ ka tas ir vienīgais sižets, kurā notikumi ir par smiltīm un ūdeni, arī asprātīgs diapozitīvu lietojums. Mazāk veiksmīga šķiet pasaka par raudošo meiteni, jo komponista Raimonda Petrauska mūzika vietām ir spilgts notikuma akcents, bet dažbrīd, cenšoties būt tikai fons, kļūst kaitinoši monotona.

Kopumā skaisti un vienkārši. Smiltis un ūdens. Daudz vietas domām. Arī par to, kura pilnvērtīga bērnu luga būtu atslēdzama ar šo tehniku, ko brīnišķīgi ieskicē „Smilšu pasakas”.

Objekti no second hand. Izrāde „Divas Lotiņas”, kas veidota pēc Ērika Kestnera darba motīviem, ir spilgts sociālās problemātikas pieteikums. Arī stila ziņā režisors Ģ. Šolis nav iesācējs, par to liecina arhīva portfolio - kopā ar umka.lv veidoti vairāki objektu darbi, arī meistardarbs „Stāsts par Danielu Reju” 1 un 2. Peformance ar grunge zemtekstu „man vienalga, ko jūs par mani domājat”, cilvēki - somas, seriālu varoņu un supervaroņu cīņas par taisnību caurstrāvoja ne tikai ironija par panaivo un pašaizliedzīgo galveno varoni, bet arī romantisms. Brutālu vienkāršību papildināja elegance, notikumu ātrums kā no „road movies” izaicināja iztēli, un kopumā gangsteru mafijas parodija atkoda skatītāju sirdis ar dziļi izjustu sirsnību.

Kā formas un satura saslēgšanas izdevusies „Divās Lotiņās”? Šodienīgu, vērtīgu un pārliecinošu ideju finālā pasaka Santa Didžus: „Mūsu dzīves ritms pēdējos gados radījis vēlmi izbaudīt „ātrās dzīves” garšu, nav laika remontēt ne vecas mēbeles, ne attiecības. Tāpēc izrāde ir aicinājums padomāt, kas notiek ar bērnu tad, kad vecāki netiek galā paši ar sevi.”

Lai arī izcils ir sākums - krustvārdu mīklu minēšana kopā ar skatītājiem, tā nodibinot reālu kontaktu un sagatavojot izrādes notikumus, taču starp sākumu un beigām ir tikai skrējiens pa kestnerisko sižetu. Tomēr vācu rakstnieks 1949. gadā sajūsminājās par Vācijas pēckara jaunās paaudzes uzņēmību (vēlamo vai reālo, tas ir cits stāsts), bet Ģ. Šolis atgādina šodienas vecākiem viņu sociālo atbildību. Rezultātā izrāde it kā nemoralizē, tomēr šūpojas uz plakāta robežas, kurā dvīņu samainīšanās ir uzskatāms piemērs, cik slikti ir tā darīt.

Skatītāji ar azartu seko enerģiskām pārtapšanām, ko virtuozi rāda Santas Didžus, Valda Vanaga un Danas Lāces meistarīgā, precīzā un veiklā spēle. Zibenīga pārslēgšanās, kustību, leļļu un objektu teātra paņēmieni, tiešām atgādina „Daniela Reja” trumpjus. Taču, ja „Daniela Reja” somiņu stāstā bagātu asociāciju radīja kino mūzikas pielietojums, tad dvīņu stāstā mūzikai ir cits uzdevuma. Skan dzīvā mūzika, ko speciāli šim iestudējumam sarakstījis Jānis Holšteins-Upmanis (Goran Gora). Skan fonā izlīdzinoši draiski, jauki un saldi. Varbūt par daudz. Mūzika, manuprāt, izdara lāča pakalpojumu, vieglā forma rada satura nenopietnības efektu. Kaut kā pietrūkst, lai dziļāk aizķertu.

Nez kādēļ aktierspēlē lielu daļu aizņem lietišķa krāmēšanās. Milzīgā galda cilāšana uz augšu un leju, migrējot darbības vietu no Luīzes pie Lotes, no Vīnes uz Minheni, notiek it kā ātri un tomēr smagnēji, epizožu īsums, montāžas ātrums robežojas ar paviršu virspusējību, un kopumā omulīgā rosīšanās, lielā „ņemšanās” un dauzīšanās, lai cik asprātīga, zaudē kopsakaru.

Uzstādījums „kāpēc tētiņš un māmiņa nav kopā” izskan un apraujas, jo tālāk šo jautājumu nerisina dramaturģija. (Varbūt kestneriskā didaktika un sentiments ir par seklu, kur izvērsties kam nopietnam grunge stilā?) Tā īsti darbīgas nekļūst arī nemodernās, nobružātās lelles, kuru uzdevums pēc režisora domām ir parādīt to cilvēcisko seju un to patiesību, kurā ir īstais spēks.

Vai bērni ir tikai objekti vecāku rokās, - jautājumam piemīt netīšs un neobligāts raksturs. Saprast var, bet līdz sirdij tas neaiziet.

Skatoties „Divas Lotiņas” Ģ. Šoļa iestudējumā, jādomā par attiecībām starp formātu un dramaturģiju, tādēļ ka, no vienas puses, Ē. Kestnera teksts īsināts, no otras puses, rodas iespaids par aktīva satura iespiešanu pārāk šaurā izpildījumā. Varbūt nepieciešama lielā zāle? Varbūt tēmas asumam - dokumentāls stāsts?

Trīs atšķirīgie eksperimenti uzrāda, ka leļļu un objektu spēles formas ir izteiksmīgas un tēlaini ietilpīgas.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt