Silvija Geikina 18.03.2013

Spēle par izdzīvošanu

Neatkarīgajā teātrī „Skatuve” notikusi pirmizrāde Torntona Vaildera lugas „Par mata tiesu” iestudējumam, kas piedāvā savdabīgu skatījumu uz cilvēka eksistences būtiskākajiem jautājumiem, uz svarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīves vēsturē. Izrādes režisore Anna Eižvertiņa arī šoreiz palikusi uzticīga gadiem ilgi koptajai tradīcijai – būt pirmajai un dažreiz pat vienīgajai kādas lugas interpretētājai uz latviešu teātra skatuves. Atcerēsimies kaut vai kādreiz ar Daugavpils teātra aktieru kursu iestudēto V. Šekspīra „Periklu, Tiras princi” vai deviņdesmito gadu vidū „Skatuvē” uzvesto Moljēra „Amfitrionu”. Šoreiz režisori ieinteresējusi ievērojamā amerikāņu rakstnieka un dramaturga Torntona Vaildera luga-līdzība „Par mata tiesu”.

„Esam mēģinājuši saglabāt autora doto maz slēpto ironiju par „cilvēku dzīvošanu””, par šo iestudējumu rakstīts teātra „Skatuve” mājas lapā (skat. šeit) . Lugā un arī tās iestudējumā gan vairāk tiek akcentēts nevis dzīvošanas, bet izdzīvošanas patoss. Cilvēka spēja nepadoties nekādiem fiziskiem grūtumiem, dabas katastrofām, pašu cilvēku radītām briesmām un sarežģījumiem, bet pēc katra satricinājuma un katastrofas būvēt jaunu pasauli. „Es zinu, ka ikviena labā un izcilā lieta šajā pasaulē visu laiku ir apdraudēta un par to jācīnās - vai tas būtu labības lauks, māja vai valsts. Viss, ko es prasu, ir iespēja būvēt jaunu pasauli, un Dievs ikreiz ir devis šo iespēju,” tādu nostāju pauž iestudējuma „Par mata tiesu” galvenais varonis.

Ar minimāliem skatuviskajiem līdzekļiem, ārkārtīgi askētiskās un pieticīgās scenogrāfa Ivara Novika veidotās dekorācijās režisorei un aktieriem izdevies radīt šīs pasaules apdraudējuma sajūtu un nojausmu par iespējām izdzīvot gan Ledus laikmetā, gan draudošajā situācijā pirms Bībelē aprakstītajiem lielajiem plūdiem aizvēsturē, gan neskaitāmo karu un ciešanu izmocītajā modernajā pasaulē.

Torntona Vaildera lugā-līdzībā ir vairāki līmeņi, sarežģīts laika, vietas un nozīmju sablīvējums, neierasti spēles noteikumi, kas režisorei un aktieriem var radīt zināmas grūtības. Vispirms laika izjūtas plašums un neierobežotība. Lugā un arī iestudējumā nav hronoloģiskas laika secības. Viss notiek vienlaicīgi. Ir pašreizējais, garām slīdošais mirklis un cilvēces atmiņā eksistējošais mūžīgais laiks, sākot no aizvēsturiskā Ledus laikmeta, pasaules plūdiem un Napoleona kariem. Arī dzīves telpa šķiet bez robežām. Darbība it kā notiek parastā amerikāņu mājā, un vienlaikus tā var būt arī pirmatnējā cilvēka ala. Papildu sarežģītību rada tas, ka aktieriem jāiejūtas konkrētā tēlā un vienlaikus jākomentē loma un luga. Arī lugas teksts nav no vieglajiem. Tajā ir gan ikdienišķi, sadzīvē lietoti vārdi, gan citāti no Radīšanas grāmatas un slavenu filozofu pārspriedumi par cilvēka eksistenci. Vārdu un domu jūklis, kurā var apmaldīties un pazust.

Anna Eižvertiņa un izrādes aktieri samērā viegli, it kā rotaļājoties tiek galā ar lugas daudznozīmīgumu, zemtekstiem un asociācijām. Iestudējums piedāvā atklātu spēli, ļaujot tēlotājiem iejusties dažādos tēlos un notikumos un vienlaicīgi distancēties no tiem, ironiski komentējot tēla rīcību. 1. cēlienā Martas Ančevskas atveidotā kalpone Sabīna vairākkārt atkārto vienu un to pašu teikumu: „Visa pasaule brūk kopā, un tas, ka māja sen nav sagruvusi pār mums, tiešām ir brīnums... Vēl viens tikpat smags trieciens, un kas ar mums būs?” Pēc tā uz skatuves vajadzētu parādīties pārējiem tēlotājiem, taču tie kavējas. Visvairāk tiek gaidīts Mārtiņa Vilsona Džordžs Antrobuss. Viņš nenāk, spēle ieilgst. Sabīne ir gandrīz sašutusi par to, ka šajā lugā viņai būs jādomā un jārunā par visām problēmām, ko cilvēce piedzīvojusi. „Es norunāšu savu tekstu, bet es nedomāšu par pašu lugu”, viņa saka. Jāpiezīmē, ka skatītājiem, klausoties savdabīgas ironijas pārpilno tekstu, daudz jādomā arī par pašu lugu.

Beidzot lugas darbība var sākties. Tēlotāji un skatītāji it kā tiek atsviesti cilvēka izdzīvošanas pašos pirmsākumos - Ledus laikmetā. Ir ārkārtīgi auksts. Skatuves dibenplānā redzami uzzīmēti bāli zilgani ledus kalni, priekšplānā kaut kas līdzīgs primitīvai krāsniņai. Taču tā nav iekurta, jo izsīcis kurināmais. Parādās tēvs - Džordžs Antrobuss - jaunu pasauļu nemitīgais radītājs, dažādu ierīču un rīku, piemēram, sviras, riteņa, reizesrēķina izgudrotājs. Pateicoties viņam, pārējie varbūt nenosals, viņš droši vien kaut ko izdomās. Mārtiņa Vilsona Džordžs Antrobuss apzinās savu svarīgumu, viņa  kustības ir lēnas un pašcieņas pilnas. Kaut kas ir jādara, lai nenosaltu. Džordžs atļauj dedzināt visu, kas atrodams mājās un arī tās ārpusē: šķūnīti, sētu, plauktus, pat grāmatas, izņemot Šekspīra lugas. Tiek iekurts neliels ugunskurs, pie kura nāk sildīties visi, pat sengrieķu filozofi un mitoloģiskie varoņi.

Šī mazā, siltā liesmiņa šķiet simboliska ne tikai Torntona Vaildera lugas iestudējuma sakarā. Tā liek domāt arī par to, ka neatkarīgā teātra „Skatuve” režisores un pedagoģes Annas Eižvertiņas darbība ir kā neliels, bet nozīmīgs ugunskurs, pie kura var sildīties daudzi, vispirms jau viņas aktieru kursa studenti, kuri diezgan lielā skaitā tiek nodarbināti šai iestudējumā. Viņi pulcējas pie Antrobusu mājas durvīm, lūgdami patvērumu un siltumu. Studenti iejutās  sengrieķu dzejnieku un filozofu tēlos 1. cēlienā. Divi no viņiem - Lelde Dreimane un Klāvs Mellis - atveido Gladisas un Henrija lomas. Taču ne tikai savus studentus Anna Eižvertiņa pulcē pie sava mākslas ugunskura. Te ir arī aktieri, kuri dažādu iemeslu dēļ pašreizējā brīdī nav nodarbināti citos teātros. Piemēram, Mārtiņš Vilsons Džordža Antrobusa lomā šeit radījis vienu no interesantākajiem un savdabīgākajiem tēliem  savā radošajā biogrāfijā. Pārliecinoša un pievilcīga Megijas lomā ir Zane Vaļicka. Grūts skatuviskais uzdevums ir Martai Ančevskai. Viņas atveidotā Sabīna ir daudznozīmīgs un noslēpumains tēls, ar ko jaunā aktrise godam tiek galā.

1. cēlienā, kurā darbība notiek it kā divos laika slāņos, ir samērā daudz īpatnēja humora un asprātības, kas galvenokārt saistīts ar aizvēsturisko dzīvnieku - dinozaura un mamuta - parādīšanos. Dzīvnieku tēlus atveido studenti.  Primitīvā maskā tērpts Dinozaurs izturas kā pieradināts, mīlīgs kaķēns, glaužas klāt saimniekam, skumst, kad tiek noraidīts. Šis teātris teātrī atdzīvina un nedaudz atvieglo nopietno sarunu par izdzīvošanas iespējām ekstremālos apstākļos. 1. cēlienā zemslānī jūtama viena no vislielākajām traģēdijām cilvēka dzīvošanas vēsturē - brāļa slepkavība. Ja Džordžu Antrobusu var salīdzināt ar seno Ādamu, tad viņa dēlā Henrijā var ieraudzīt Kaina vaibstus.  Uz Henrija pieres ir redzama Kaina zīme, ko visu laiku cenšas notīrīt viņa māte Megija Antrobusa.  Henrijs - Kains vārdos netiek nosodīts. Taču vecāku Džordža un Megijas Antrobusu noraidošā attieksme ļauj saprast, ka viņš ir nemīlētais, nicināmais, izraidītais. Par Ābela noslepkavošanu netiek atklāti runāts, tā nojaušama mājienos, pusvārdos, arī Džordža Antrobusa attieksmē pret trešo, mīlēto bērnu – meitu Gladisu. Noraidošā attieksme pret Henriju turpinās, 2. un 3. cēlienā kļūstot par galveno Henrija slepkavniecisko tieksmju un agresivitātes cēloni.

2. cēliens uzvedumā šķiet centrālais un interesantākais. Cilvēces vēstures posms pirms pasaules plūdiem ir notikumu un savstarpējo cīņu pārbagāts. Džordžs Antrobuss sasniedzis panākumu un slavas kalngalus - viņš ir prezidents. Viņam klanās un viņu apbrīno laikabiedri. Mārtiņa Vilsona Džordžs tērpies baltā uzvalkā, savas varas apziņā, cienīgi un augstprātīgi izturas pret līdzcilvēkiem, arī pret ģimeni. Martas Ančevskas Sabīna, kura 1. cēlienā bija padevīga un piekāpīga mājkalpotāja, pārtapusi krāšņā un pievilcīgā pavedējā, kura cenšas Džordžu aizvilināt no viņa sievas Megijas. Aktrises kārdinošās kustības, enerģiskā, mērķtiecīgā rīcība gandrīz panāk savu.  Zanes Vaļickas Megija, kurai jau 1. cēlienā radās aizdomas par Sabīnes patiesajām vēlmēm, uzsāk cīņu par savām likumīgās sievas tiesībām. Šajā cēlienā saasinās cilvēku savstarpējās attiecības, visi ļaujas neapvaldītām kaislībām un tieksmēm.  Ja 1. cēliena „Ledus laikmetā” cilvēku enerģija, fiziskais un garīgais spēks bija veltīts izdzīvošanai cīņā ar dabas spēkiem, tad 2. cēlienā cilvēks pats sev radījis grūtības. Attiecības, kurās dominē varaskāre, naids, viltība, neuzticēšanās, egoisms, tuvina cilvēci vispārējai katastrofai. Aizņemti savstarpējās cīņās par posteņiem, naudu, ietekmes sfērām, cilvēki nepamana draudīgus negaisa mākoņus pamalē un tuvojošās briesmas. Tikai Noass  pirms pasaules plūdiem  uzbūvēja šķirstu un spēja paglābt sevi, ģimeni un pa vienai sugai no dzīvās radības. Pārējie gāja bojā. Autors it kā jautā: vai Džordžs Antriobuss var būt Noass? Acīmredzot var, jo paspēj kopā ar ģimeni doties uz laivu. 3. cēlienā viņš ir dzīvs un turpina darboties.

Titāniskā cīņa, kas cilvēkam bijusi jāizcīna, sākot no aizvēstures līdz pat mūsdienām, prasījusi no tā tik pārcilvēciskus spēkus, ka beigās tie sāk izsīkt. 3. cēliens, kas it kā pietuvināts moderniem laikiem, rāda Antrobusa ģimeni pēc ilgstoša kara. 2. cēlienā bija jūtama enerģija, dzīves spars, cerība, ka pēc katra posta un nelaimes cilvēks  spējīgs no jauna uzcelt pasauli. 3. cēliena sākumā ir pagurums, apmulsums, bailes. No slēptuves pagrabā izlien Zanes Vaļickas Megija un Leldes Dreimanes Gladisa. Gladisai rokās zīdainis. Henrijs karā beidzot atradis sevi. Viņš varējis slepkavot, viņam nav bijis jābaidās un jākaunas. Karš Henrijam-Kainam ir atraisījis rokas, viņam ir žēl, ka tas beidzies. Ko Kains lai dara miera apstākļos? No kara noguris pārrodas tēvs - Džordžs Antrobuss. Cīņas spars viņā zudis. Džordžs, pārējie ģimenes locekļi un slaveni Eiropas filozofi, piemēram, Spinoza, sāk pārrunas par to, vai pēc visiem šiem pārbaudījumiem, zaudējumiem un vilšanās iespējams pasauli uzcelt no jauna? Skatītājiem var rasties šaubas. Mārtiņa Vilsona Džordžs, kas 1.un 2. cēlienā bija enerģisks pasaules atjaunotājs,  tagad ir pārguris un nomocījies. Iniciatīvu pārņem Martas Ančevskas Sabīna, kas skatītājiem atgādina, ka tā ir spēle. „Neuztveriet šo lugu nopietni. Nebūs nekāds pasaules gals. Jūs zināt, ka nebūs. Cilvēki pārspīlē. Ejiet mājās”, viņa saka, ”lugas beigas vēl nav uzrakstītas, misters un misis Antrobusi tic nākotnei, viņiem ir plāni un nodomi. Lugas beigas rakstīs pati dzīve”.

Iestudējums rosina pārdomām par cilvēka  nerimstošo cīņu ar aukstumu, zemestrīcēm, plūdiem, sērgām,  ar viedokļu atšķirībām un sociālām krīzēm, ar ļaunumu sevī. Un par cilvēka spēju pēc katra posta un nelaimes sākt visu no jauna.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt