Ilze Kļaviņa 04.04.2013

Mazā Prinča mirdzums

Recenzija par Rīgas Krievu teātra izrādi „Mazais Princis” Ruslana Kudašova režijā.

Ikreiz, skatoties izrādi ar vispārzināmu sižetu, patiesi pārsteidz, ja jaunpienesums ir ne tikai skatuviskajā formā vai pārdzīvojuma svaigumā, bet arī saturā, kas liek gluži vai nodeldētu materiālu uzlūkot dziļāk. Rīgas Krievu teātra iestudējums „Mazais princis” ir šāds gadījums. Antuāna de Sent-Ekziperī filozofiskā pasaka, ko pierasts baudīt kā moralizējošu līdzību par bērna šķīstā skatiena pretstatījumu pieaugušo pasaulei, caurlūkojot tipiskus uzvedības modeļus, šoreiz spēlēta kā eksistenciālisma krīzes situācija, kurā satiekas lidotājs un viņa alter ego (Mazais Princis).

Izrādi uzbūvējis spēcīgs Krievijas mākslinieciskais „desants” - režisors Ruslans Kudašovs, scenogrāfs Andrejs Zaporožskis, gaismu mākslinieks Deniss Solncevs, mūzikas noformētājs Vladimirs Bičkovskis un animators Jurijs Grigorjevs, kuri vēstījumu veido vairākos līmeņos.

Te neiztrūkst maziem bērniem saprotamā stāsta par zēnu ar cepurčūskas zīmējumu, citplanētieti Mazo Princi, Lapsu un Rozi, te jauniešiem un pieaugušajiem, jo īpaši atbildības pilnajiem skolotājiem, akcentētas vispārzināmās atziņas (īsti mēs redzam tikai ar sirdi, draugus nopirkt veikalā nevar, u.c.), bet vēl citi, tostarp es, pamana arī izvēles situācijas filozofiju. Savijums ir rūpīgi caurausts, līdzās dinamiskām epizodēm ar izmanīgi veiklo Čūsku (Jevgeņijs Čerkess), delverīgo Lapsu (aktrise Jekaterina Frolova saņem jaunākās auditorijas nedalītas simpātijas) darbojas audiovizuālais koptēls un indivīda gribas un izvēles tēma, kas atbalsojas daudzkārtējā refrēnā, ar ko spēlējas lidojošo duets ar vienādi plīvojošām šallēm.

Izrāde ir „bieza”. Lidotāja vientuļajiem jautājumiem par tuksnesi, virzienu kosmosā, ūdens meklējumiem atrasts ne tikai poētisks, bet arī meditatīvs raksturs. Maģiskas vilkmes gaisotni uzbur daudzie apļi, pirmkārt, apļveida ekrāns ar attēlu projekcijām, otrkārt, aplī ietverta izrādes kompozīcija un mūzika, un pat programmiņu apļi skatītāju rokās visā zālē čaukst un lidinās kā taureņu spārni. Aplis beidzas un sākas, izrāde riņķo koncentrētā orbītā. Tajā pulsē ikdienai pāri stāvošs un atpazīstams vaicājums par jēgas un mērķa pastāvēšanu. Mazais Princis uzdod pamatīgus jautājumus par dzīves nozīmi, mērķi un vērtību. Kādēļ, kā vārdā? Salūzusī lidmašīna jeb simboliska krīze. Kā mēdz būt izcilā mākslas darbā, vienkāršu atbilžu nav, noslēpums paliek izrādes iekšējos sirdspukstos.

Režisors R. Kudašovs ir Sanktpēterburgas Lielā leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs, dēvēts par metaforu meistaru un filozofu, vairāku prestižu balvu ieguvējs, arī Sanktpēterburgas „Zelta Sofita” un Krievijas balvas „Zelta Maska” divkārtējs laureāts. Viņa rokraksts - klasisku tekstu negaidītas interpretācijas, piemēram, Puškinu saradojot ar Jeronīmu Boshu vai Nikolaju Gogoli ar Zigismundu Freidu. Iet uz Kudašovu esot stilīgi, runā Sanktpēterburgā, un krievu teātra guru Nikolajs Pesočinskis vēl 2011. gada beigās viņa inovatīvo leļļu teātri pieaugušajiem min kā vienu no trim nozīmīgākajām radošajām Krievijas teātru tendencēm.

R. Kudašovs "Mazo princi" iestudējis trīsreiz. Pirmo reizi Sanktpēterburgas Lielajā leļļu teātrī, otrreiz Bulgārijā, trešo – Rīgā. Tādēļ tik nekļūdīgi precīza forma. Tādēļ tik trāpīgas atklāsmes. Pirmā, par Mazo Princi kā otro „es”, ko spilgti zīmē skatuviskās attiecības ar lietišķo un dzīves nogurušo Lidotāju (Aleksandrs Maļikovs). Ieraugot dīvaino būtni tuksneša vidū, tā Lidotājam šķiet papildproblēma, kas, „tā tik vēl trūka”, jāatrisina. Principiāli nav psiholoģiska tiešuma, dialogi brīžiem pārvēršas par paralēliem monologiem, tie atbalsojas plašā telpā, kas vienlaikus var būt zvaigžņots debesjums un vientuļas sirds telpa. Rodas iespaids par slāpju mocīta cilvēka iztēlotu parādību, un šajās fatamorgāniskajās sarunās pieredzējušāks izrādās citplanētietis.

Lai gan Lidotājs un Princis pirmo reizi viens otru ierauga spogulī (aktieri burtiski izpilda vingrinājumu ar nosaukumu „spogulis”) un gluži kā atspulgā lidotājs izdzīvo sevi otrreiz atmiņās kā bērnu, kurš kādreiz ir zinājis ceļu uz absolūto skaistumu un acīm slēpto īstumu, sapratne starp pieaugušo un Mazo Princi nav iespējama. Viņi ir pārāk tāli viens no otra, vienlaikus viņi viens otru papildina. Zīmīgi, ka vienlaicīgi ar Čūskas kodumu, kas ir paša Prinča organizēta pašnāvība jeb ķermeņa „nomešana” ceļā uz kosmosu, ir arī lidotāja pacelšanās brīdis. Viņi aizlido katrs savā nebūtībā, tā ir skaudra atjauta par īso laika sprīdi, kas dots dzīvei.

Otra iestudējuma vērtība attiecas uz formu. Iepriekšējās R. Kudašova izrādēs Mazais princis bija lelle, uz Rīgas Krievu teātra skatuves aktieris spēlē lelli. Lelliskums piešķir savdabīgu metaforisku tīrību, jo koncentrētā forma atbrīvota no nejaušībām. Šāds lelles – aktiera koncepts tipoloģiski attiecināms uz šamaniskajām rituāla lellēm ar tām piemītošo neredzamo enerģiju. Mazā Prinča lomā aktieris Aleksejs Korgins pārliecina ar īpatnu plastiku, iekšēji uzlādētu, augšupvērstu enerģiju. Kostīms paslēpj viņa ķermeni, izceļot rokas, kājas, galvu, ko rotā plīvojošā šalle. Iekšēji viņš dzīvo kādā citā telpā, mirdz ar kādu citu imagināru spēku. Spīdīgie mati, zeltainais kostīms, balss modulācijas pilnīgo veidolu, raisot asociācijas ar kādu astrālu būtni.

R. Kudašovs, kurš meistarīgi variē dažādas leļļu un aktieru tehnikas un pārvalda plašu audiovizuālo izteiksmi, pieskaitāms tiem radošajiem Austrumu – Rietumu kultūru sintēzes māksliniekiem, kuriem formas meklējumi nav pašmērķīgi. Viņš saslēdz vienotā tēlainībā būtības un formas izteiksmes.

Lai gan, skatoties izrādi, brīžiem pazib sajūta par prasmīgi izrēķinātu veidojumu, tomēr precīzi būvētais organisms ir iedarbīgs. Punktualitāti raksturo, piemēram, mizanscēnas, tās ir it kā elementāras, risinātas divos plānos, priekšplāns, dibenplāns, taču uztur izteiksmīgu dramatisku spriedzi. Īpaši asprātīgi un asociatīvi bagāti veidota aina - satikšanās ar Zemes rozēm. Gluži kā motīvā „milioni alih roz”, daudzi kustīgu sārtu kleitu manekeni, kas nolaisti uz stangas no šņorbēniņiem, piepeši piepilda skatuvi, atskan sieviešu koķetas un bezpersoniskās čalošanas ieraksts un ir skaidrs, ka Mazā Prinča meklējumi atrast savu Vienīgo ir lemti neveiksmei.

Trešā izrādes vērtība ir nenoliedzami izcils teksta slīpējums, kur katra vārda spožums izšķilts ar daudziem tūkstošiem citu – svītroto. Nekā nejauša. Gluži kā franču literārās valodas ekspertu atziņa par Ekziperī valodas spēku, kas slēpjas katras epizodes un detaļas kā patstāvīga mākslas darba elegancē, arī Rīgas Krievu teātra izrāde „Mazais Princis” estētiskajā koncentrētībā ir līdzvērtīgs, briljanta mirdzumu ieguvis slīpējums.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt