Valda Čakare 10.05.2013

Parafrāze par zelta laikmeta izrādi

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Lilioms” Edmunda Freiberga režijā.

Var jau būt, ka, sākot rakstīt par Edmunda Freiberga nule iestudēto „Liliomu”, tūlīt ķerties pie salīdzinājuma ar Alfrēda Jaunušana leģendāro 1971. gada izrādi nav visai korekti, bet izvairīties no šāda soļa arī kaut kā neizdodas. Gan tāpēc, ka Ulda Dumpja un Ģirta Jakovļeva atveidotais karuseļa iekšā saucējs jeb, kā tagad pieņemts teikt, operators Lilioms līdz ar Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmām ir kļuvis par Nacionālā teātra firmas zīmi, gan arī tāpēc, ka no Edmunda Freiberga veidotā uzveduma dvašo nostaļģija pēc teātra ziedu laikiem, kad Alfrēds Jaunušans stingri reglamentētajā padomju ikdienā iejūgtos skatītājus apbūra ar izrādēm, kuru varoņi – dumpinieki, avantūristi, mākslinieki – sevi apliecināja, pārkāpjot likumu un pakļaujot savu rīcību nevis saprātam, bet fantāzijas klejojumiem.

Ungāru dramaturga Ferenca Molnāra starptautisko reputāciju savulaik nodrošināja ne tikai emigrācija uz Ameriku, bet vispirms tehniska meistarība - prasme veidot izsmalcinātu dialogu un apvienot jūtu patiesīgumu ar vieglu un gudru satīru par pilsētas dzīvi. „Liliomā” turklāt sajūtama ekspresionisma atblāzma, kas atgādina - pirms kļūt par skalpeli sociālo trumu uzšķēršanai, ekspresionisms sākās kā vējaina neoromantisma forma. Ferenca Molnāra radītais pievilcīgais sliktais zēns Lilioms ir tipiska romantiskā varoņa transplantācija modernajā laikmetā – indivīds, kurš totāli neiederas policejiski mietpilsoniskajā vidē ar tās ģimeniskajām, uz materiālu labklājību un sabiedriskās domas autoritāti orientētajām vērtībām. Padzīts no savas darbavietas - karuseļa, nespēdams uzturēt sievu un gaidāmo bērnu, Lilioms iesaistās neveiksmīgā laupīšanas mēģinājumā un, bēgdams no vajātājiem, izšķiras par pašnāvību. Bet stāsts ar to vēl nebeidzas. Molnārs debesu valstības ierēdņiem liek pēc sešpadsmit gadiem sūtīt Liliomu atpakaļ uz zemi, lai dotu viņam vēl vienu iespēju paveikt kādu labu darbu, tomēr Lilioms atkal bezcerīgi izgāžas: vienīgais, uz ko viņam izdodas saņemties - iesist savai meitai un parādīt viņai debesīs nozagtas zvaigznes mirdzumu.

Alfrēds Jaunušans Lilioma neviennozīmīgās attiecības ar likumu un morāli gluži vienkārši ignorēja. Viņa iestudējumā Lilioms, kurš nespēj nodrošināt ģimeni, parazitē uz sieviešu ādas, biedrojas ar blēžiem un ir gatavs ielaisties apšaubāmās avantūrās, kļuva par sava veida brīvības simbolu, režisors akcentēja viņā mākslinieka dabu, kas ļauj pārcelties iztēles pasaulē un atsvabina no ikdienības važām. Savukārt Imanta Kalniņa mūzika ar savu vienkāršību, bezbēdīgo un vienlaikus uzticības pilno intonāciju uzturēja spēkā brālības un brīvības ilgas, kuras vienoja skatītāju zālē sēdošos „savējos, kuri sapratīs”.

Edmundam Freibergam, kā šķiet, Alfrēda Jaunušana izrāde stāvējusi acu priekšā. Pat, ja šis pieņēmums ir maldīgs, režisors nepārprotami atsaucas uz kolektīvajā atmiņā mītošiem tēliem un priekšstatiem par leģendāro iestudējumu, turklāt izrādes sākumā ir epizode, kurā Ģirts Jakovļevs vai Uldis Dumpis toreizējā Lilioma kostīmā – balti svītrots krekls ar vesti un katliņcepure – sāk dziedāt Lilioma dziesmu, līdz uz skatuves parādās jaunais Lilioms – Kaspars Dumburs vai Ivars Kļavinskis – un pārņem no iepriekšējās paaudzes stafeti. Tad „vecais” Lilioms noiet no skatuves, lai otrajā cēlienā birokrātiskās debesu valstības skatā parādītos dzīvesgudra ierēdņa veidolā. Tiesa gan, režisora iezīmētās paralēles ir visai atturīgas un neliecina par vēlēšanos aktīvi komentēt kādreizējo iestudējumu vai polemizēt ar to, drīzāk jau atkārtot toreizējo siržu saskaņu, kas izveidojās starp skatītājiem un aktieriem, ne pārāk ņemot vērā apstākli, ka ir pagājis laiks un cilvēki, kuri sēž skatītāju zālē, arī ir citi.

Iespējams, ka jaunā uzveduma seju lielā mērā noteikusi Edmunda Freiberga izšķiršanās veidot muzikālu izrādi, kurai nevis tiktu komponētas jaunas melodijas, bet būtu izmantotas tautā iemīļotās Imanta Kalniņa kompozīcijas ar Māra Čaklā tekstiem. Taču rezultāts ir līdzīgs kā, iestudējot Ibsena „Pēru Gintu” ar Grīga mūziku – tās romantiskie motīvi nenovēršami kļūst par kamertoni teksta interpretācijai. (Tikai tad, kad Ādolfs Šapiro savam „Pēra Ginta” iestudējumam mūziku rakstīt uzaicināja igauņu komponistu Olafu Ehalu, atklājās lugas skarbie, filozofiskie ar indivīda pašanalīzi saistītie slāņi, kuri līdz tam bija palikuši apslēpti.) Imanta Kalniņa mūzika Edmunda Freiberga izrādē ieskandina liriski romantisko stīgu, un par to, ka režisors varētu būt vēlējies noskaidrot, kas Lilioms ir 21. gadsimta sabiedrībai, liecina vien atsevišķas nianses tēlotāju psihofiziskajās izpausmēs.

Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītā izrādes pasaule vides atpazīstamību tiecas apvienot ar poēziju. Vakara dūmakā grimstoši akāciju koki šķiet izplatām reibinošu smaržu un veido skatuves iekārtojuma telpisko daļu, ko uz prospekta turpina karuseļa siluets. Otrajā cēlienā to nomaina fantāzijas tēli - Endija Vorhola sērijveida gleznojumiem līdzīga viena un tā paša objekta – mēness sirpja - multiplikācija, lidojoši ķerubi vai, Lilioma dvēselei atbrīvojoties no miesas čaulas, - sirds, kura kā putns, lēni vēcinot spārnus, aizlido debesīs. Skatuves ripas apmale „apdrukāta” ar neuzkrītošu, no attāluma pagrūti identificējamu brieža motīvu, kas, jādomā, norāda uz banālo, bet tāpēc ne mazāk patieso metaforu: „dzīve – karuselis”.

Edmundam Freibergam allaž bijusi svarīga uzticība pašas dzīves formām. Arī raksturu spilgtums, psiholoģisko attiecību niansētība un lirisms. Kaut kas no visa tā pavīd arī jaunajā uzvedumā. Sevišķi sākuma skatā, kad, starp akāciju kokiem stāvēdamas, savus songus cita pēc citas dzied Lilioma mīļotā Jūlika, viņas draudzene Marika un karuseļa īpašniece Muškātne. Šiem statiski izpildītajiem dziedājumiem piemīt spēja radīt poētisku noskaņu, kas balstīta trīs mīlestības arhetipos – pašaizliedzīgajā, lietišķajā un versmaini kaislīgajā. Tomēr no inscenējuma viedokļa izrādē maz, ko apspriest. Ja nu vienīgi īsās intermēdijas, kurās Edmunds Freibergs ietvēris savu attieksmi pret pasauli un tās kārtību. Darbības personas, skatuves ripai griežoties, atkārto mehāniskas lellēm līdzīgas kustības, kuras vedina domāt par dzīves mehanizāciju un cilvēku kā klausīgu un prognozējamu marioneti kāda augstāka spēka rokās. Pārējais – aktieru ziņā. Kaut gan – izrādi skatoties, nav tik viegli saprast, kas īsti režisora iecerē ir tas „pārējais” – attiecības, morāli ētiski secinājumi, cilvēka dabas izpēte vai vēl kas cits. Iestudējums tapis divos tēlotāju sastāvos, tātad – Lilioma stāstam ir divas, tiesa, savstarpēji ne pārāk atšķirīgas versijas. Atliek mēģināt apjaust, ko un kāpēc darbības personas jūt, kādi psiholoģiski impulsi ierosinājuši viņu rīcību. Tiesa, bez drošas pārliecības, vai tas, ko izdodas ieraudzīt, ir tēla dzīves sastāvdaļa vai zīme aktiera cīņai ar uzdevuma aptuvenību.

Ivara Kļavinska Lilioms visā izrādes garumā dusmojas un nekādi nevar atrast savām dusmām adresātu. Kaut kas šajā pašsajūtā ir īsts un ļoti laikmetīgs – dusmas uz sevi par nespēju iekļauties sabiedrībā cīnās ar dusmām uz apkārtējo pasauli, kas indivīdam neļauj izmantot tiesības būt sev pašam. Īgns, ironisks, brīžam agresīvs, viņš, rokas gaišā putekļu mēteļa kabatās sabāzis, ar izmisīgu niknumu atsaucas dzīves piespēlētajām iespējām: uz Ameriku – labi!, aplaupīt kasieri Lincmani – labi! Bet tikai tad, kad Lilioms, noziegumā pieķerts, izdara pašnāvību ar fotogrāfienes virtuvē nočieptu nazi, viņa bezjēdzīgajā eksistencē beidzot parādās jēga – mirt, lai atvieglotu dzīvi savai sievai Jūlikai.

Kaspara Dumbura Lilioms savukārt šķiet īsti atbilstīgs sieviešu mīluļa reputācijai. Nevērīgi smaidīgs, kādu nieku cinisks, kādu nieku sirsnīgs, pret cilvēkiem un pasauli viņš izturas ar garāmgājēja paviršību. Šis Lilioms nedusmojas un nespārdās pretī, jo viņam „pa lielam” viss ir vienalga. Arī noduras Dumbura Lilioms nevis tāpēc, ka novēl Jūlikai atrast cilvēku, kurš spēs par viņu parūpēties, bet drīzāk tāpēc, ka pats grib tikt prom no pasaules, kura visu laiku spiež par kaut ko uzņemties atbildību.

Pēc groteski karikatūriskajiem tēliem, ko pēdējā laikā nācies spēlēt Ingai Misānei, viņas Jūlika pārsteidz ar izpausmju smalkumu un niansētību. Aktrises skatuves uzvedībai piemīt ne tikai konkrētība vissīkākajā detaļā, bet arī iekšējs miers un pašapziņa. Šīs kvalitātes palīdz tiklab padarīt nemanāmas neveiklības mizanscēnā (piemēram, epizodē, kad Jūlikai ar putekļu lupatu jāskraida turp un atpakaļ, cenšoties noklausīties Fičūra un Lilioma plānus), kā radīt priekšstatu par neikdienišķi stipru personību. Tik stipru, ka apkārtējās pasaules mietpilsoniskā rosīšanās viņā nespēj modināt ne protestu, ne arī kapitulācijas garu, vienīgi vēlēšanos dzīvot saskaņā ar sevi. Izrādē ir aina, kura par Jūlikas mīlestību pasaka vairāk nekā iespētu kaislīgs jūtu izvirdums. Kad Voldemāra Šoriņa policijas kapteinis, ieraugot meiteni parkā uz soliņa blakus Liliomam, drīzāk cilvēciskas līdzcietības nekā amata pienākuma mudināts, brīdina, ka viņa sapinusies ar blēdi un sieviešu izmantotāju, abiem pietiek apmainīties skatieniem, lai zinātu, ka viņš saka patiesību un... viņa nekur neies.

Latvijas Kultūras akadēmijas studente Agnese Kostigova Jūlikas lomā ir pievilcīga ar savu neviltoto dabiskumu un vienkāršību, taču aktrises skatuves eksistencē jaušams arī tāds kā biklums, kā nedrošība, kas Jūlikas mīlestības mērogu padara vieglāk aptveramu un ne tik noslēpumaini iespaidīgu.

Kad kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones sarkandzelteni lillā krāsās tērpto karuseļa īpašnieci Muškātni spēlē Daiga Gaismiņa, aktrise izkrāsotajā, pavulgārajā būtnē ļauj nojaust gan mīlestību, gan mākslas izpratni. Kaspara Dumbura Liliomam jāturas visiem spēkiem, lai nepakļautos Muškātnes aicinājumam nākt atpakaļ uz karuseli. Daiga Gaismiņa plašā amplitūdā nospēlē sarežģītu jūtu gammu – no iekāres līdz cildenai apgarotībai. Toties Zanes Jančevskas sulīgi krāšņajā Muškātnē dominē rūpe par savu biznesu, tāpēc Ivara Kļavinska Liliomam nav grūti izšķirties par labu Jūlikai.

Ja ar Lilioma atšķirīgumu saistītā izrādes līnija šķiet aptuvena un grūti nolasāma, tad mietpilsoniskais pārītis – Jūlikas draudzene Marika un viņas pielūdzējs/līgavainis/vīrs Hugo - abos tēlotāju sastāvos izdevies pat ļoti skaidrs un nepārprotams. Marijas Bērziņas un Jura Hirša spilgtajā saspēlē jūtams izteikti ironisks akcents. Madara Saldovere un Juris Jope pret abiem jaunizceptajiem buržuā izturas ar lielāku cieņu un sapratni, tāpēc izrādes vēstījums gandrīz vai sāk balansēt uz robežas, aiz kuras Lilioms tiktu notaksēts par „lūzeri”, bet Hugo ar savu dūjiņu atzīts par sabiedrības balstu.

Arī Fičūram, Lilioma ļaunajam ģēnijam un pavedinātājam uz likuma pārkāpšanu, iestudējumā ir divi interpreti. Mārča Manjakova staltais augums, un mazliet bremzētās reakcijas piešķir sīkajam krāpniekam mafijas bosa solīdumu. Savukārt Ainārs Ančevskis ir radījis, kaut arī jau aprobētu, taču ļoti vitālu tipu, kas valdzina ar artistiskumu un pārliecina, ka izveicība ir pievilcīgāka nekā godīgums.

Zemes dzīvei ar tās sociālo hierarhiju un policejisko pārraudzību tik ļoti radniecīgās debesu valstības ainās darbojas Ulda Dumpja distancēti ironiskais vai Ģirta Jakovļeva impulsīvais Reģistrators, liekot domāt, ka šādu karjeru aizsaulē taisījis viņu savulaik spēlētais Lilioms. Tikām Mārtiņš Egliens un Egils Melbārdis zemes un debesu detektīvu lomās demonstrē citās izrādēs joku taisīšanā „iesistu roku” – uz zemes enerģiski spēlē to, ka viņus vajā odi, debesīs, dibenu un muguru gorīdami, vēcina eņģeļu spārnus.

Domājot par „sauso atlikumu”, kāds paliek pāri pēc izrādes noskatīšanās, prātā nāk ne tikai atsevišķi aktieri, dažas asprātīgas epizodes un vizuāli tēli, bet arī pa kādai režisoriskai neveiklībai. Kaut vai fināla aina, kad Jūlika sēž pie galda un sarunājas ar Svešinieku/Liliomu, pagriezusi viņam muguru, kas šķiet absurdi gan no sadzīves, gan arī no izrādes estētikas loģikas viedokļa. Tāpat nejēdzīgu iespaidu atstāj papes akmeņu krāvums, kas tiek uznests uz skatuves, lai Liliomam būtu, kur apsēsties, un pēc tam knaši tiek aiznests prom. Vai arī zvaigzne, ko Lilioms parāda savai meitai – Sanitas Pušpures naivi aizrautīgajai Luīzei. Režisora fantāzija neko vairāk par Lilioma azotē ieslēptu spuldzīti nav spējusi piedāvāt. Principā jau tas nebūtu svarīgi, ja izrādes spēles teatrālie noteikumi tiktu vērsti uz skatītāja iztēles un asociāciju darbināšanu. Taču izrāde arī lugas fantastisko slāni mēģina risināt reālistiskās mākslas koordinātēs, no kurām iztēles radītās vīzijas „sprāgst laukā”.

Kaut gan – varbūt recenzenta spējai vai nespējai pieņemt šādu nostalģiskus priekšstatus reproducējošu uzveduma formātu nav nekādas nozīmes. Ieklausījos, ko starpbrīdī aiz muguras pārspriež divas skatītājas. ”Edmunda Freiberga izrādēs nav jālauza galva par to, kas uz skatuves attēlots, nav jāmobilizējas, lai saprastu”, teica viena. „Viss ir vienkāršs un skaidrs kā dzīvē, var ļauties un izbaudīt”, atsaucās otra.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt