Maija Svarinska 11.06.2013

Pustumsa

Recenzija par Nacionālā teātra izrādi „Rudens Pēterburgā” Pētera Krilova režijā.

Skatīties izrādi nebija viegli. Divu iemeslu dēļ. Pirmais – darbības vieta un tās apgaismojums. Visi zina, kāda ir Nacionālā teātra Okartes Jaunās zāles telpa: saspiež, piespiež un bez gaisa. Un ja visu laiku, arī pirms izrādes sākuma, knapi spīd dažas lampiņas, sajūta ir kā pagrabā. Tas nogurdina gluži fiziski. Gribas ārā. Bet teksta blāķi nelaiž, kas tad arī ir otrais pacietību kairinošais faktors: domu smagums bliež un bliež, un galu galā apnīk.

Jā, skarbi saku par darbu, ko veidojis viens no maniem visiecienītākajiem režisoriem – Pēteris Krilovs. Taču patiesa cieņa atbrīvo no žēlabainas pieklājības. Līdz ar to esmu atklāta. Esmu pārliecināta, ka tas iecerē ir ļoti nopietns un intelektam, kas mūsdienās tik reti tiek lutināts, ļoti vērtīgs iestudējums. Tomēr tas, manuprāt, ir iestūķēts šauros rāmjos. Es nerunāju par skatuves izmēru, bet par izrādes Telpu, kas tā arī nav pārkāpusi spēles laukuma robežas. Tas noticis, kā man šķiet, tieši tāpēc, ka režisors ir iestidzis tekstā.

Nobela prēmijas laureāta Džona Maksvela Kutzē vārds, domāju, daudziem ir pazīstams. Man pašai prātā palikušas viņa pārdomas un secinājumi par, kā viņš to dēvē, “postkristiešu laikmetu” romānā “Negods”. Taču “The Master of Petersburg”, kas krievu valodā tulkots kā “Rudens Pēterburgā”, nebiju lasījusi. Iepazinu šo darbu, kad jau biju noskatījusies izrādi, un pārliecinājos, ka Kutzē garīgi ir tuvs Dostojevskim, tātad arī Pēterim Krilovam – mūsu labākajam Dostojevska tulkam skatuves valodā.

Romāna galvenais varonis – tas pats Dostojevskis – atbrauc no ārzemēm, lai tiktu skaidrībā par sava padēla Pāvela bojāejas apstākļiem, kurš neilgi pirms nāves sapinies ar dēmonisko revolucionāru Ņečajevu, kas, kā vēlāk izrādās, viņu ir arī “novācis” (tas nav autobiogrāfisks fakts, jo īstenībā Dostojevska padēls nodzīvoja ilgu un laimīgu ģimenes dzīvi). Romāna detektīvlīnija diezgan ātri pazūd no priekšplāna. Šo vietu ieņem Pēterburga. Tā Pēterburga, kuras izzināšanas meistars arī bija Dostojevskis. Mēs atpazīstam pilsētas drūmo atmosfēru, savdabīgo topogrāfiju, arī iemītnieku valodas īpatnības un ļoti trūcīgo sadzīvi. Mēs atpazīstam romānu “Brāļi Karamazovi”, “Idiots”, “Pazemotie un apvainotie” tēlus un tēmas. Taču visvairāk jaušami “Velni”, kuru 9. nodaļa (pats autors to izņēmis no romāna galīgās versijas) ieausta arī sižetā. Caur šo kontekstu mēs iegrimstam Kutzē romāna galvenā varoņa pārdzīvojuma dziļumos, kurus savulaik ļoti precīzi raksturojis pats Dostojevskis: “Через великое гoрнило сомнений моя Осанна прошла.” (No šaubu varenās kalves nāca mana Ozianna – brīvs tulkojums no krievu valodas).

 

Pēteris Krilovs savu izrādi iegremdē šajā, arī sev tik pazīstamajā pasaulē. Taču... Rakstnieks Kutzē nav ģeniālais Dostojevskis. Ja pēdējam dialogu, monologu kvantums, kas faktiski ir daiļdarba pamatu pamats, kopumā nekādi nebremzē darbību, bet, gluži otrādi – dinamiski to virza uz vienotu metafizisku finālu, tad tie paši neskaitāmie romāna “Rudens Pēterburgā” monologi un dialogi iestrēgst epizodēs. Līdz ar to nekādi nerodas tas, kas tik garā (vairāk nekā trīs stundas) izrādē jo sevišķi nepieciešams: kulminācija, bet pēc tās patiesa ieinteresētība atrisinājumā – nevis sižeta, bet režisora koncepcijas atrisinājumā. Citiem vārdiem, kā vārdā? Tiesa, kaut kāds punkts it kā ir pielikts. Beigās dzirdam galvenā varoņa pāris vārdus, kas ļauj nojaust, kā nešpetnais Dostojevskis tiek pie materiāla saviem romāniem. Varbūt tāpēc režisors apzināti saglabājis uzvedumā romāna kaleidoskopisko kompozīciju? Grūti noticēt, jo Pēteris Krilovs vienmēr iestudē ar atvēzienu – dziļumā un augstumā. Bet šoreiz diemžēl sanācis – platumā. Visas epizodes tiek detalizēti apspēlētas, bet to, kā jau teicu, ir daudz un kopējās iekšējās dinamikas meklējumos režija aizklīst jocīgā stilu dažādībā. Tā arī nesapratu, piemēram, kāpēc tik skrupulozi vajadzēja iestudēt visas ainas ar policistiem, no kuriem Dostojevskis mēģina uzzināt padēla nāves īsto cēloni, kā arī atgūt policijas konfiscēto Pāvela personisko arhīvu. Lai divi aktieri spētu radīt, tā sakot, Porfirija Petroviča kolektīvo portretu? Jā, Ģirts Liuziniks un Jānis Vimba strādā labi, un viņu intonāciju/mīmikas virtuozitātē diezgan ātri var samanīt romāna “Noziegums un sods” rūdītā izmeklētāja tēlu, precīzāk, tā veidošanā izmantoto štampu tradīciju. Taču līdz šīs parādības būtībai abi aktieri neaizsniedzas, jo traucē šo ainu uzveduma stils, ko nosaukšu tā: spēles teātris, kad spēle ir gan mērķis, gan līdzeklis.

Mani vispār mulsināja stila eklektika. Tikai kustības redzamība, bet būtībā statiskums. Nezin kādēļ, piemēram, izpeld a'la Indras Rogas paņēmieni, kad starp galveno varoni un Annu Sergejevnu, pie kuras padēls īrējis istabu, bet tagad apmeties Dostojevskis, pēkšņi uzrodas seksuāla dziņa un sākas ķermeņu tango, ilustrējot, tā sakot, dvēseļu dzīvi. Bet rēgu dzīvi, kā jau allaž NT izrādēs, ilustrē Artuss Kaimiņš. Tā viņam ir visgarlaicīgākā spoka loma: laiku pa laikam parādās tumsā un bezdarbībā nīkuļo. Dīvains aizsaulē aizgājušā padēla atainojums un turklāt itin nemaz neatbilstīgs tam, ko Kutzē raksta par tēmu “Pāvels”.

Toties citi “pazemoto un apvainoto” pārstāvji dzīvo pilnasinīgi. Daiga Kažociņa, domāju, ar rakstnieku Dostojevski ir gandrīz vai uz „tu”, tādēļ Kutzē radītais tēls viņai ir pilnīgi padevies.  Kaut gan lomā nav nekādu īpašu monologu par ticību, par cilvēkmīlestību, par žēlastību, Kažociņa gan klusēšanā, gan dialogā, gan skatienā ir spējīga izstarot garīgumu. Blakus Annai Sergejevnai tikpat dabiski dzīvo viņas meita Matrjena – Marija Linarte. Krilovs nenoliedzami ir īsts režisors un pedagogs: aktrises spēlē grūti pamanīt, ka viņa ir LKA aktiermākslas studente. Vispār Krilova izrādēs, kā likums, nav sliktu aktierdarbu. Pat ja es šeit kādu kritizēju, tie ir režijas “rāmji”, nevis piepildījums.

Viena no Kutzē romāna centrālajām tēmām ir Fjodora Dostojevska un Sergeja Ņečajeva uzskatu pretestība. Kā atceramies, pats Dostojevskis pastarpināti polemizēja ar Ņečajevu romānā “Velni”, savukārt šeit viņiem ir ļauts iesaistīties vārdu divkaujā, tā sakot, aci pret aci. Ņečajevs, kā zināms, ir konkrēta vēsturiska persona – slepenās teroristu biedrības ”Tautas atriebēji” dibinātājs Krievijā, autors bēdīgi slavenajai “Revolucionāra katehēzei”, kuras statūtos tiek atļauts “augstāku” apsvērumu dēļ nogalēt, melot, izdot draugus žandarmērijai utt. Kutzē romānā Dostojevskis dod viņam vārdu Baāls – dēmonu valdnieks. Krilovs šo lomu uzticējis Uldim Anžem un, domāju, ir mazliet aizlicis kāju priekšā Ivaram Pugam, kas spēlē galveno lomu. Būtība tāda, ka Anžes temperaments ir daudz emocionālāks, un, kad notiek vārdu divkauja, nevilšus uzvar Anžes “izklupiens”. Līdz ar to tieši viņa teksts vairāk saista uzmanību. Starp citu, ir arī ko dzirdēt: “Jūs neesat spējīgi noteikt spēkus, kas vada šo nelaimīgo cilvēku dzīvi. Spēki – lūk, ko jums nekādi neizdodas ieraudzīt! Tie sākas ministrijās, valsts kasēs, biržās, bankās. Tie sākas Eiropas kancelejās.” Ja ņemam vērā, ka darbība noris 19. gs. Krievijā, kad Eiropai būtībā nebija nekāda iespaida uz cariskās Krievijas impēriju, šā kontinenta pieminēšana liecina, ka grāmatas “Rudens Pēterburgā” autoram Rietumu valsts vara šķiet problemātiska. Taču viņš nemet akmeni Eiropas Savienības virzienā. Kutzē ir Dienvidāfrikas rakstnieks, tātad daudzkārt pieredzējis tos melnādaino cīniņus par savām tiesībām, kas satricināja Āfriku 20. gadsimtā. Jūtot līdzi, viņš tomēr arī redzēja teroristisko uzbrukumu šausmas un savā ziņā ir paredzējis nākamā gadsimta terorisma diktatūru: piecus gadus pēc grāmatas iznākšanas (1995.) iestājās 11. septembris.

 

Ielasoties, uzsveru, ielasoties Kutzē romānā, saproti, ka terorisma ideoloģisko avotu tēma ir ļoti aktuāla. Taču režisora akcentējumu, uzsveru, tieši režisora, šajā kontekstā neuztvēru. Iespējams, tāpēc, ka pietrūka, kā jau rakstīju, pārliecības Ivara Pugas vārdos, kura pretspara teksts nenoliedzami ir daudz grūtāks: ticība, Dievs, tuvākmīlestība... Ja nav iekšējās pārliecības, pārliecināt citus ir sarežģīti. Starp citu, domāju, tas zemapziņas konteksts, kas Dostojevski pārpilda Kutzē romānā, diezin vai ir tuvs aktierim. Pugas patībā nav nekā slimīga, drīzāk ir vīrišķīgs stiprums. Līdz ar to arī jautājumi, ko laiku pa laikam Dostojevskim uzdod izrādē, piemēram, “Jums slikti?”, “Vai jūtaties nevesels?”, “Vai esat slims?”, liekas nevietā. Pugas spēle pārliecina, ka viņa Dostojevskis ir gudrs, asredzīgs, dziļas dvēseles cilvēks. Tas ir sarežģīts, bet stiprs raksturs. Un divcīņā ar Ņečajevu viņam vairāk piestāvētu atbildēt dēmonu valdniekam ar pistoles šāvienu un pēc tam mierīgi doties uz cietumu.

Taču Kutzē ir uzrakstījis citādi, un Pugas Dostojevskis duelī ar Ņečajevu zaudē kā tipisks “postkristiešu laikmeta” pārstāvis. Arī, starp citu, aktuāli. Tieši – starp citu. Jo režisora norādes es šeit nemanu. Bet, lūk, Ņečajeva runas dedzīgumu iekveldina arī fonā skanošā mūzika – slavenā “proletariāta himna”: “Tā ir mūsu pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks...” Ja vēl minēšu, ka šajās dienās skatījos LKA studentu izrādi “Bogušs” (režisori Mihails Gruzdovs un Indra Roga), kurā poļu dramaturgs Pšemislavs Voicešeks stāsta par “dzīvi mikrorajonā” un kurā arī skan vārdos un mūzikā ietverti aicinājumi uz revolūciju (arī ārzemēs ir redzēts nemazums dumpi cildinošu uzvedumu), nudien gribas jautāt, vai radošās inteliģences daži pārstāvji pieļauj, ka viss var atkārtoties no sākuma? Bet, ja uzsvēršu, ka pēc izrādes “Rudens Pēterburgā” aktieri iznāk paklanīties, skanot šai pašai “proletariāta himnai”, nevilšus jādomā par Krilova attieksmi pret šādu prognozi. Aktieri parasti klanās skatītājiem, skanot mūzikai – izrādes kredo paudējai.

Tomēr atkārtošu, izrādē nav vienotas darbības līnijas, un līdz ar to varu droši paust savu pārliecību. Neticu, jā, neticu, ka Krilovs gribējis iedzīvināt Ņečajeva vārdus: “... tuvojas vienkāršo ļaužu laiks.” Drīzāk režisors cerējis, ka mēs kopā ar Dostojevski sadzirdēsim viņu sūrošanos par dzīvi. Bet viņi, šie pazemotie cilvēki (Pāvels, Madaras Botmanes Kersti, Jāņa Āmaņa Ivanovs), nekādi nevar izrauties no Džona Kutzē romāna esības konteksta. Tādēļ ka trūkst tilta, kas aizvestu uz mūsdienām. Tā arī kopā nosēdējām 19. gadsimta rudenīgajā  Pēterburgā. Pustumsā.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Dana 03.09.2015

    Puga fascinē. Dostojevskis satrauc.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt