Silvija Geikina 08.08.2013

Humoristīga dziedāšanas luga

Recenzija par „Muzikālā teātra 7” brīvdabas izrādi „Bitīt rožu dārziņā” Voldemāra Šoriņa režijā

Jau kopš 2005. gada „Muzikālais teātris 7” nopietni gatavojas katrai jaunai vasaras brīvdabas izrādei. Šīs vasaras iestudējums „Bitīt rožu dārziņā” šķiet īpaši interesants. Tas ļauj atcerēties latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu un viņa jautrības lugu „Seši mazi bundzinieki”. Dramaturgs Kārlis Anitens to gan ir piemērojis mūsdienu apstākļiem, tomēr galvenā sižeta līnija, darbojošās personas un lugas atmosfēra saglabāta. Skatītājs sastopas ar Alunāna komēdijas tēliem - pārtikušo, dzīvespriecīgo rentnieku Kārli Krūmiņu, viņa nabadzīgo, svētulīgo brāli Jāni, māsu Annu, ar jocīgo, nedaudz blēdīgo pusvācieti Himelmani, jautriem, dziedošiem kalpiem un kalponēm.

Iestudējuma režisors Voldemārs Šoriņš un aktieru ansamblis izveidojis tādu kā Alunāna laika teātra rekonstrukciju. It kā atdzīvojas laiks, kurā latviešu „kumēdiņu rādītājs” ir tikai nupat pārtapis aktierī. Viņš vēl nav pazīstams ar Staņislavska sistēmu, ar zemtekstu un lugas virsuzdevumu meklējumiem. Tālā nākotnē vēl ir arī šodien populārā postmodernā ironija. Teātris vēl ir dzīvespriecīga, dīvaina izrādīšanās, maskošanās, tēlu un notikumu izspēlēšana. Parūkas, ūsas, polsteri, bieza grima kārta, neikdienišķi kostīmi. Vārdu sakot, „teijāteris” tā dzīvespriecīgajā, naivajā, komiskajā veidolā.

Scenogrāfa Jāņa Jansona dekorācijas ir vienkāršas, vidi un laiku raksturojošas. Dēļa gabals, uz kura uzzīmētas ļoti izteiksmīgas govis, zirgs, sivēns, aitas, vistas. Planšetes ar latviskiem ornamentiem, tautas tērpi un stilizētas kleitas, svārki, bikses, uz kuriem „uzlipinātas” ornamenta detaļas. Nekādas mākslinieciskas kārtības vai stila izturētības. Izteiksmīga, krāsaina, reizēm paradoksāla nejaušība un eklektika.

Uzveduma „Bitīt rožu dārziņā” veidotāji, liekas, draiskojas ar komiskiem efektiem un tēliem. Mārtiņa Brūvera mīlētājs Zvaigznīte tik aizrautīgi lēkā un diriģē kopdziedāšanu, ka gandrīz vai pārlūst pušu. Viņa izmisums par „zudušo” mīļoto Emīliju ir tik „satriecošs”, ka pieskandina visu apkārtni. Sirsnīgs pārspīlējums, jautra izrādīšanās un izspēlēšanās vērojama ne tikai Mārtiņa Brūvera Zvaigznītes lomā. Arī Zigurda Neimaņa sedlinieks Himelmanis priecē skatītājus ar spilgtām, komiskām improvizācijām. Dzērumā paustā atzīšanās par sīku blēdību ir iespaidīgākā. Jānis Skanis svētulīgā un nabadzīgā Jāņa Krūmiņa lomā ļoti amizanti „cīnās” ar sev uzlikto masku. Ģērbies viscaur melnā, nedaudz blēdīgu „svēta” cilvēka izteiksmi sejā viņš visu laiku it kā skatās garām savai maskai un liek nojaust, ka viņš nemaz nav tāds, par kādu izliekas.

Akvelīna Līvmane kolorītās Annas Šteinbergas tēlā akcentējusi pašpārliecinātas, valdonīgas madāmas iezīmes. Skaļā balsī izrīkot brāli Kārli, kalpus, kalpones, pat precinieku - Kārļa Anitena bezpalīdzīgi komisko Veprovski - tā ir viņas iemīļotākā nodarbošanās. Kā vienmēr iespaidīga ir Jolandas Suvorovas kalpone Grieta.

Dailes teātra aktrise Ērika Eglija kā jaunā mīlētāja Emīlija ir simpātiska un latviska, dabiska lauku meitene, neliekuļoti mīl savu Zvaigznīti un ir patiesi sašutusi un vīlusies par mīļotā „nodevību”. Šī „nodevība”, bez šaubām, ir pārpratums, kas drīz vien tiek atklāts.

Voldemārs Šoriņš Kārļa Krūmiņa lomā ir omulīgs, dzīvespriecīgs lauku saimnieks, kurš ļauj savai saimei pamatīgi izlustēties, bet ir tik „pragmātisks”, ka no dāvinātajām klavierēm pagatavo pieliekamo skapīti. Priecīga prāta tikums, kas caurstrāvo Voldemāra Šoriņa Kārļa Krūmiņa tēlu, ļauj domāt par komēdijas „Seši mazi bundzinieki” pirmiestudējumu 1889. gadā, kurā šo lomu atveidoja pats Ādolfs Alunāns.

Visā šajā jautrajā izrādīšanās un spēles stihijā ir arī kas nopietns un emocionāli aizkustinošs. Tās ir latviskās rotaļas un dziesmas, kas bagātīgi iekomponētas uzveduma koptēlā un mudina skatītājus uz līdzdziedāšanu. Dažas, piemēram, „Kas dārzā”, „Kur tad tu nu biji, āzīti, manu”, „Seši mazi bundzinieki” jau paredzējis pats Ādolfs Alunāns, taču daudzas horeogrāfa Alberta Kivlenieka vadībā radītas tieši šim iestudējumam. Tās draiski un aizrautīgi izpilda jaunā kalpone Made (Marta Līne) un Oranžā kora meitenes.

„Ir nu gan pazīstama lieta, ka humoristīgās dziedāšanas lugās nevar meklēt Dievs zin cik daudz kodola, bet tādēļ viņas arī nav rakstītas, viņas radītas publikai patīkami un jautri pakavēt laiku, un, ja tikai viņas muzikāliskā daļa pelna uzslavēšanu, tad luga pilnīgi sasniegusi savu mērķi,” tā kādreiz rakstīja Ādolfs Alunāns. Šo atziņu var attiecināt uz jauno „Muzikālā teātra 7” iestudējumu „Bitīt rožu dārziņā”, kas kopš 26. jūlija pirmizrādes Saulkrastos uzsācis savu viesizrāžu turneju pa Latviju.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt