Jūlija Dibovska 21.08.2013

Atgriešanās paradīzē

Recenzija par Tima Etčela un Anta Hemptona (Lielbritānija) izrādi par lasīšanu „Klusais sējums” festivālā „NoMadi” Rīgā.

No 7. līdz 16. augustam Latvijas intelektuālās domas lolotājus un teātra vasarīgās avitaminozes pārņemtos gan Valmierā, gan Rīgā satrauca viens no teātra festivāla „NoMadi” intriģējošākajiem notikumiem – britu režisoru Tima Etčela un Antsa Hemptona izrāde „Klusais sējums”. Prezentēta kā inscenējums „par grāmatām un lasīšanu”, izrāde guva plašu rezonansi arī teātra paziņu, ne tikai dedzīgu draugu vidū – jo kas gan cits, ja ne grāmata, ir mūsdienās tik modīgā opozicionāre visam mainīgajam? Un kurš ir izrādes galvenais varonis – grāmatas vai lasītājs?

Nedaudz par izrādi Rīgā. Ienākot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, apmeklētāju nesagaidīja ne mazākā norāde vai aicinājums piedalīties kādā inscenējumā. Par iespēju izmantot nopirkto biļeti uz izrādi „Klusais sējums”, kuras norisi sākotnēji saistīju vien ar skatītāju līdzdarbību („ak, jau atkal liks nedaudz padarboties pašiem”), bija jājautā bezgala laipnajiem bibliotēkas darbiniekiem. Domājams, tieši šajā brīdī „Klusais sējums” sākās: ienācējam atstājot absolūti visas līdzpaņemtās mantas pie dežuranta, sākas rūpīga instruktāža angļu valodā – izrādes „skatītājam” tiek piešķirts Ipods ar austiņām, vienu, stundu garu skaņu celiņu, tajā pašā laikā ierīces slēdžu ziņā atņemot jebkādu miermīlīgu iespēju no šī celiņa noiet vai Ipodu dabiski izslēgt. Ar izrādes rekvizītiem rokās skatītājs tiek ievadīts sev jaunā vai gluži ierastā vietā – LNB Jaunākās periodikas lasītavā. Nedrīkstēja veikt nevienu lieku kustību vai jebko, kas būtu neparastāks par tipisku uzvedību bibliotēkā un ko nepieprasītu Ipodā ierakstītajā monologā iepītās pavēles – inteliģenta vīrieša balss, kas nelietīgi, par pāris latiem iekļuvusi skatītāja galvā un paliek tur arī nedaudz pēc izrādes beigām.

Par laimi balss „Klusā sējuma” skatītājam neliek veikt kādas absurdas darbības un performances, lai gan tieši tas tiek no mazā, aizdomīgā Ipod ieraksta gaidīts. Tā vietā notiek gluži primitīvas lietas – izrādes skatītājam (un ar katru brīdi jo vairāk arī aktierim) liek lasīt grāmatu un tad noteiktās vietās pašķirstīt un palasīt vēl kādu no īpaši atlasīto grāmatu kaudzītes uz galda. Skatītājs nedrīkst tapt par režisoru, un viņa priekšā nav nekāda plašā lasāmvielas izvēle, bet gan mūsdienu Eiropas literatūras klasika angļu valodā – Agotas Kristofas triloģija "Lielā burtnīca", Kadzuo Išiguro romāns "Kad mēs bijām bāreņi" un Hosē Saramago "Aklums" (latviešu valodā nav tulkots tikai pēdējais darbs). Zīmīgi, ka vismaz pirmie divi romāni ir veidoti īpašā sakarā ar bērnu vai pusaudžu dzīves uztveri – „Lielā burtnīca” sastāv no kāda zēna dienasgrāmatas ierakstiem, kurus rakstniece centusies radīt īpaši ticamus, savukārt Išiguro romāna pamatā ir vecāku meklējumu motīvs (turklāt, ja ticēt mediju informācijai, rakstnieks cenšas veidot savus literāros darbus izteikti internacionālus, lai tie būtu saprotami ikvienam, kas pats par sevi ir gan izdevīgs, tomēr nedaudz aprobežots uzstādījums). Vai tik „Klusā sējuma” veidotāji nav nodomājuši nedaudz audzināt izrādes dalībniekus, liekot tiem fragmentāri atgriezties bērnībā gan teksta uztveres, gan attiecīgas lasāmvielas izvēlē? Galēju atbildi var sniegt ceturtā grāmata, kas ir tieši šai izrādei radīta – gribētos to nosaukt par Kluso sējumu vai metagrāmatu, jo tā cenšas lasītājam ierādīt, kā un kāpēc viņš lasa, tādejādi nepasakot neko jaunu jeb lieku. Metagrāmatā notiek nelielas spēles ar teksta grafisko izkārtojumu, ir arī iespēja pieskarties daudzu citu izrādes skatītāju skartajām lapaspusēm, tādejādi acīmredzot atgādinot, ka grāmatu lasīšana patiesībā ir pat ļoti sociāla darbība un nebūt neatrauj mūs citu no cita. Ceru, ka nesabojāšu nevienam iespaidus, kas varbūt tiek gaidīti no „Klusā sējuma” atceļošanas citā valstī (Latvijā izrāde laikam vairs netiks atkārtoti „izrādīta”), ja atklāšu, ka visa inscenējuma norise balstās vien uz nemitīgu, brīžiem gandrīz meditatīvu ieraksta klausīšanos, ļoti labu grāmatu palasīšanu un galvas cilāšanu.

 

„Klusais sējums” ir jaunas teātra valodas meklējumi ar iespējami tālejošiem plāniem, jo autoteātris, kas ir izrādes veidotāju jaunievedums, būtībā liek skatītājam kļūt par režisora diktēto noteikumu izpildītāju, un tas tiek panākts ar tehnoloģisku, bet ne absolūtu indivīda nošķiršanu no ārpasaules (austiņas, ieraksts, pašas instrukcijas, kas zināmos brīžos atšķiras no blakussēdētājam diktētajām). „Klusais sējums” palīdz nostiprināt tās banalitātes, kuras tomēr bieži vien ir parasta cilvēcīga prieka pamatā un kuras var dabūt ārā no indivīda, vien saņemot rokās viņa galvu, nedaudz sapurinot un spēcīgā pavēlē iesaucoties: paskaties! Viena no banalitātēm – ieraudzīt ikdienu (konkrēti, bibliotēkas pasauli, tās apmeklētājus, skaņas un gaismas) jaunās krāsās. Ierastā uztveres saasināšana gan ir iespējama tad, ja izrādes apmeklētājs jau ir bibliotēkas foliantu cienītājs, kārs lasītājs – jo labāk, ja grāmatu viela parasti tiek patērēta vismaz divos agregātstāvokļos – lasāmā un klausāmā. Tieši šeit slēpjas izrādes galvenā problēma, jo izglītots un lasošs cilvēks plašā nozīmē visdrīzāk jau pats sen sen atpakaļ ir attīstījis sevī spēju ieraudzīt pasauli spilgtās krāsās, ko viņam patiešām piedāvā grāmatas – gan paņemot pašas savā klēpī, gan atlaižot un pēc lasīšanas seansa darbojoties kā dabisks vitamīns. Šaurā nozīmē bibliotēkas apmeklējums pats par sevi lasošam cilvēkam ir maģiska rituāla vērtē (vienalga, vai tas ir patīkami tāpat vai kādas zinātkāras vajadzības spiedumā). Vienīgā izrādes veidotāju cerība – ka šis bibliotēkas apmeklētājs, kurš nu paraudzīsies uz pasauli un atzinīgi novērtēs pat drukātā vārda burtu apveidus ar austiņās skanošas balss mudinājumu, pirms tam ir bijis akls tāpēc, ka nav lasījis Hosē Saramago antiutopiju „Aklums” un vispār nelasa labas grāmatas. Cits – nedaudz didaktiskāks izrādes mērķis: piesaistīt tos, kas bibliotēku neapmeklē un vispār nelasa (var jautāt – kādu tekstu ziņā tad tiek izmantotas angļu valodas prasmes?). Bet vai šādi jaunieši dosies darboties interaktīvā izrādē par to, kas viņiem vienaldzīgs?

Turklāt „Klusais sējums” ir pārsteidzoši vienkārši veidotas, daudzpakāpju psiholoģiskas lamatas, kurām gan ir diezgan maz kopīga ar gaumīgu izjokošanu vai ievešanu citā apziņas līmenī. No vienas puses izrādes dalībniekam, kurā iemiesojas gan skatītājs, gan aktieris, iekļaušanās šādā inscenējumā kļūst par savā ziņā neatgriezenisku – stipri individualizētajai lasīšanai un noiešanai īpaši izrādei iekārtotā, tomēr no ikdienas pielietojuma neatrautā telpā nav atpakaļceļa, jo iziešana no „lomas” (austiņu novilkšana, telpas atstāšana) nozīmētu pāragru (ātrāku par 1 h), mazcienīgu atgriešanos, varbūt pat atsacīšanos no izziņas „paradīzes”. Un tā kā izrāde nebūt nav domāta vienlaicīgiem masveida apmeklējumiem (šķiet, lasītavā ielaida tikai pa četriem „skatītājiem”, neskaitot parastos lasītājus), kad „kolektīvo gaumi” satricinātu kāda indivīda pēkšņā vai likumsakarīgā zāles pamešana, arī pats nu jau savās austiņās ieslēgtais prāts ir ietverts skaņu un balss cietumā, no kurienes vienīgo izeju, šķiet, piedāvā laiks.

Protams, sava nozīme arī tam, ka Latvijā šādi inscenējumi ir retums un trīs lati par lasīšanas pieredzi bibliotēkā – tas tomēr ir dīvaini tiem, kas prot lasīt. Varbūt tāpēc šāda izrāde sākotnēji atgādina to, kas Latvijā ir gan, proti, laikmetīgās mākslas interaktīvās instalācijas. Vienīgi – tās bieži vien nevar tik lielā mērā sagūstīt indivīdu un austiņas ar kādu vēstījumu vai vibrācijām laikmetīgās mākslas izstāžu zālē ir viegli novilkt un atstāt aizmirstībā vai sajūsmā kā interesantu mākslas objektu, pārejot pie nākamā eksponāta. „Klusais sējums” droši vien ir saistošs tieši ar to, ka laikmetīgo mākslu pārvērš par īstenu eksperimentu. Un vienīgais, kas izrādei varētu traucēt, ir pati darbības vieta – nav ne jausmas, kā tas notika Valmieras Integrētajā bibliotēkā, taču Latvijas Nacionālās bibliotēkas Jaunākās periodikas lasītava pirmajā stāvā pavisam noteikti atšķiras no vairākuma citu Eiropas bibliotēku telpām. Tajā var dzirdēt ārpasauli visā tās tracinošajā tiešumā, tāpēc austiņas, Ipods ar samērīgu skaļumu un vienreizējas instrukcijas noteiktas lapaspuses pāršķiršanai var nebūt savienojami ar izrādes dalībnieka uztveres precizitāti (protams, var spekulēt, ka noteiktas lapaspuses teksta saskaņa ar austiņās dzirdamo nav obligāta, brīžiem tā arī ir, taču tas rada lasītājā bezjēdzīgu nervu trīci un pat vainas apziņu). Varbūt šāda teju dabiska realitātes ietiekšanās iluzorajās tekstu matērijās atgādina, ka grāmatas un māksla paliek guļot, kamēr dzīve aizdreb garām kā tramvajs, lai varētu rasties arvien jaunas grāmatas... Bet tikpat labi tas ir tikai kārtējais atgādinājums, ka mums to Gaismas pili ar klusumu, tastatūras mīkstajiem klikšķiem un lieliskiem galdiem patiešām vajag.

 

* "Ubi sunt"

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt