Silvija Geikina 23.09.2013

Telpa. Laiks. Cilvēki. Daugavpils

Piezīmes par festivāla „Telpa Daugavpils” noslēgumu 2013. gada 15. septembrī Daugavpilī.

Šo sezonu Daugavpils teātris sāk jauneklīgi. Ar Daugavpils pilsētas domes un Kultūrkapitāla fonda atbalstu septembra pirmajā pusē Daugavpils pilsētā, teātrī un Daugavpils cietoksnī darbojās jaunie režisori, dramaturgi un aktieri no Rīgas, Maskavas, Ukrainas, Polijas, lai meklētu un atrastu mūsdienīgas tēmas lugai, apjaustu, ar ko un kā sākas luga un kā tā pārtop izrādē. Ļoti interesantās idejas autors un pasākuma iniciators jaunais režisors Georgijs Surkovs to nosauca par festivālu – darbnīcu, kuras galvenais uzdevums ir netiekties pēc rezultāta, bet meklēt jaunas idejas un pieejas režisora sadarbībai ar dramaturgu, aktieri un skatītāju. Pēc festivāla organizatoru ieceres jaunie dramaturgi, režisori, aktieri kopīgi devās pilsētā, iepazinās ar tās cilvēkiem, atmosfēru, izvēlējās kādu notikumu un izveidoja vispirms tekstu, pēc tam - 15 minūšu garu priekšnesumu.

Komentējot festivālu, tā dalībniece Maskavas teātra un kino režisore Valērija Surkova atzīmēja, ka jauno režisoru, dramaturgu un aktieru uzdevums ir saprast mūsdienu situāciju: „Šodien teātris pārņem visas dzīves sfēras, izmanto jaunās tehnoloģijas un visdažādākās prezentācijas iespējas. Kāds teksts varētu kļūt par mūsdienu lugas pamatu? Un vai teksts vispār ir vajadzīgs? Kādi paņēmieni noder teksta radīšanai?”

Acīmredzot šādu jautājumu rosināti, jaunie dramaturgi Sintija Silova, Madara Rampāne, Laura Luņeva, Justīne Kļava, Matīss Gricmanis kopā ar režisoriem Jāni Mūrnieku, Georgiju Surkovu, Kristīni Vītolu, Lucinu Sosnovsku un Viesturu Roziņu devās Daugavpils ielās, sarunājās ar vietējiem iedzīvotājiem un atrada teksta variantus, no kā tika radīti pieci priekšnesumi.

Domāju, ka šie meklējumi un vingrinājumi kopā ar pazīstamu Ukrainas dramaturģi, modernās dokumentālās drāmas pārstāvi Natāliju Vorožbitu bija ļoti vērtīga skola jaunajiem dramaturgiem. Savukārt jaunie režisori un aktieri daudz varēja gūt no ievērojama Maskavas režisora un skatuves kustības pedagoga Andreja Urajeva, kurš lekcijās un praktiskajās nodarbībās pievērsa uzmanību elpošanas tehnikām un Staņislavska interesei par jogu. Jaunajiem, nupat studijas beigušajiem režisoriem un aktieriem tas bija piesātināts, interesants laiks.

Tikpat vērtīga un nozīmīga bija arī iespēja darboties Daugavpils cietoksnī. Vispirms jau iespēja iepazīt un izbaudīt šo vietu. Šeit pat fiziski jūtama telpas un laika dinamika, to savstarpējā tuvošanās un atgrūšanās. Bijušā kara hospitāļa ēka pēc divdesmit gadu pamestības šķiet nedaudz izbrīnīta un satraukusies par jauniešu enerģiskajiem soļiem un priecīgajām balsīm, tomēr neprotestē pret teatrālajām improvizācijām, kuras festivāla noslēgumā tās dalībnieki piedāvāja skatītājiem.

Apbrīnojama ir festivāla saimnieku spēja noorganizēt elektrības padevi šai pamestajai ēkai. Kā izteicās Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs, tas ir tehnikas brīnums, kuru paveica šī pasākuma tehniskais personāls - īsti profesionāļi un teātra entuziasti. Bija iecerēts, ka dramaturgi un režisori savas improvizācijas veido, nezinot, kādā telpā tās tiks spēlētas. Par to, kā jaunie režisori tās „ielika” telpā, stāsta režisors Viesturs Roziņš: „ Mēs sēdējām pagalmā, sākām apspēlēt turpat redzamo.”

Redzamais tur bija logi, apdrupušas, vietām izlauztas sienas, caurumi durvju vietā, kāpņu fragmenti. No šīm telpām ar apmeklētāju runā vēsture, aizgājušie gadsimti. Kādreiz šeit ritējusi dzīve, pa gaiteņiem staigājuši ārsti baltos uzvalkos, medmāsas, bijušas dzirdamas sarunas, ievainoto karavīru vaidi, saucieni pēc palīdzības. Pirmā pasaules kara laikā te viesojies Krievijas cars Nikolajs II. Te ārstējušies cara armijas, Latvijas brīvvalsts, Sarkanās armijas, vācu armijas karavīri. Pēdējā šeit saimniekojusi PSRS armija. Šai ēkai ir bezgala daudz pašai savu stāstu, kurus te varētu atdzīvināt.

Par to bija jādomā, kāpjot pa laika zoba pamatīgi skartajām kāpnēm uz telpu, kurā notika pirmais pasākums. No katra pagrieziena, kāpņu fragmenta, apdrupušās vai izlauztās sienas uz ienācēju it kā nolūkojās gadu simti. Šīm telpām ir neiedomājami spēcīga enerģija. Liekas, tā iespaidojusi arī dramaturgus un režisorus. Daži režisori un arī jaunie scenogrāfi ir pilnīgi ļāvušies drupu valdzinājumam un padarījuši vēsturisko telpu par galveno „darbojošos personu”, citi ar to uzsākuši savdabīgu dialogu, centušies it kā pierunāt uz korektu, neuzbāzīgu sadarbību, vēl citi izliekas to nemaz nemanām.

Pašu pirmo priekšnesumu veidojusi Maskavas teātra un kino režisore Valērija Surkova, teksta autore Sintija Silova. Tas bija gadījums, kad, manuprāt, bija vērojama visai neitrāla režisores attieksme pret telpu. Konkrētajai vietai priekšnesumā nebija lielas nozīmes. Dokumentālos stāstus par Daugavpils latviešu un krievu neiecietības pilnajām savstarpējām attiecībām, par cilvēku aizbraukšanu uz ārzemēm, par vientulību un ikdienas grūtībām jaunie aktieri Laura Atelsone, Uldis Sniķeris, Klāvs Mellis, Miroslavs Blakunovs varēja lasīt jebkurā vietā, pat uz ielas vai parkā. Viņi tos lasīja nepievilcīgā, izdemolētā telpā, kuru scenogrāfe Berta Vilipsone mēģināja padarīt nedaudz cilvēcīgāku un pievilcīgāku, ievietojot tajā palielu spoguli.

Pirms priekšnesuma Georgijs Surkovs informēja skatītājus, ka viss notiekošais veidots tā saucamajā verbatim tehnikā, kas nozīmē pilnīgu un absolūtu teksta autentiskumu. Teksta autore Sintija Silova Daugavpilī bija intervējusi vairākus cilvēkus, un viņu teikto aktieri neizmainītu un nerediģētu nolasīja skatītājiem. Šķiet, aptaujāto cilvēku teiktais bijis spontāns, brīžiem nepārdomāts, emocionāls. Dažu personu runa piesātināta ar necenzētiem vārdiem. Klausoties aktieru runātajā, radās sajūta par vēsturiskās telpas un teksta nesaderību. Telpa it kā atgrūda tekstu, negribēja, ka šie vārdi te izskan. Taču šī it kā savstarpējā nesaderība un atgrūšanās radīja skatītājos savdabīgu spriedzi un satraukumu. Arī pārdomas par to, cik īss ir mums atvēlētais laiks un kā mēs to izniekojam, sāpinot citus un sevi.

Nākamā telpa, kurā norisinājās režisores Kristīnes Vītolas priekšnesums, gan vairs nelikās tik neitrāla. Tas bija garš balts gaitenis. Un šeit gandrīz fiziski bija jūtami un dzirdami aizgājušā gadsimta soļi. Pie sienām, šķiet, bija pielipuši te skanējušie vārdi, izsaucieni, čuksti. Priekšnesuma laikā tie atdzīvojās kā atsevišķi skaļi kliedzieni. Drīz no gaiteņa apgaismotā gala lēni sāka virzīties Lienes Sebres atveidotā sieviete, sirmu parūku galvā, senlaicīgā tērpā. Vai tā būtu atdzīvojusies leģenda par cietokšņa spoku - baltu sievieti, kas cietoksnī parādās miglainā laikā? Viņa lēni tuvojās gaiteņa sienai, sāka drupināt apmetumu, tad, it kā izbrīnīta, kā nobijusies no tālumā redzamā mūsdienīgi ģērbta vīrieša, kas pamazām viņai tuvojās, strauji pazuda kādās durvīs. Pēc kāda laika no tās vietas, kur pazuda sieviete, parādījās dīvaini tērpts vīrietis un skatītājiem piedāvāja garšīgas kotletītes. Mistika, konkrēta realitāte, aizvēsture, šodiena, dramatisms un komisms - viss vienuviet hospitāļa gaiteņa šaurībā.

Manuprāt, vispārliecinošākais, domas un emociju ziņā ietilpīgākais bija poļu režisores Lucinas Sosnovskas režisētais Lauras Luņevas teksts. Tas notika lielā, plašā telpā, iespējams, kādā zālē. Plašās zāles pretējos logos sēdēja cilvēki - vīrietis un sieviete, katrs savā pusē. Pašā centrā acis priecēja senlaicīgs kroņlukturis. Priekšnesuma sākumā skatītāju priekšā iznāca frakā tērpts pianists un sāka spēlēt klavieres. Vīrietis - aktieris Klāvs Mellis - atstāja savu vietu uz palodzes un ilgi darbojās ar piekārto lustru zāles vidū. Pēc tam no palodzes nokāpa arī sieviete, kuru atveidoja Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina. Sākās ļoti asprātīgs, sirsnīgs stāstījums par to, cik jauka ir Daugavpils, cik šeit labi. Vislabāk ir zoodārzā. Tur ir krokodili un skudras. Aktieri nopietni stāstīja par to, cik interesanti ir vērot skudru dzīvi. Bija arī stāsts par Daugavpils cietokšņa spoku. Skatītāji gardi smējās. Un tikai pēc tam, kad bija izskanējušas pēdējās mūzikas taktis un pianists apsēdies logā, bet aktieri atstājuši telpu, atskārstam, ka šajos stāstos pavisam maz bija pieminēti Daugavpils cilvēki un viņu savstarpējās attiecības. Varbūt par to patiešām labāk nerunāt? Jo stāsti par skudrām un krokodiliem ir tik aizraujoši un smieklīgi…

Režisora Jāņa Mūrnieka veidotais Matīsa Gricmaņa teksts par meitas un tēva attiecībām risinājās bijušajā hospitāļa kapelā. Vietā, kur kādreiz lūgts Dievs un runāts par cilvēku savstarpējo mīlestību, tika stāstīts par totālu nesaprašanos. Pieaugusi meita tikai nesen atradusi tēvu. Tēvs ir krievs, bet meita latviete. Tēvs, kuru atveido Daugavpils teātra aktieris Jurijs Losevs, nesaprot latviski, savukārt Lauras Atelsones Meita ne vārda nesaprot krieviski. Viņu dialogus tulko Meitas vīrs - Daugavpils teātra aktieris Egils Viļumovs. Tēvs grasās braukt projām, Meita vēlas viņam doties līdzi. Taču kaut ko norunāt un saprasties nav iespējams. Vārdi ir nesaprašanās avots. Tikai pašās, pašās beigās, pirms iekāpšanas vilcienā, Tēvs un Meita apjēdz, ka iespējams saprasties bez vārdiem, ka ir arī žestu valoda – pieskārienu, glāstu valoda. Diezgan skarbs stāsts, kurš, aktieru emocionāli un pārliecinoši izspēlēts, rosināja daudzām pārdomām.

Savdabīgs un ļoti interesants telpas, laika un teksta savienojums bija režisora Viestura Roziņa veidotais Mazmeitas un Vecmāmiņas dialogs jaunās aktrises Laumas Balodes un Daugavpils teātra ilggadējās aktrises Veras Hramņikovas izpildījumā. Tas notika bijušajā operāciju zālē. Ieejot tajā, skatītāji juta nekad neiznīdējamo lizola un zāļu smaržu. Tā negribot rosināja iztēli par pagātnes traģiskiem notikumiem, neskaitāmu ārstu nebeidzamo cīņu par pacientu dzīvībām, par mūžseno dzīvības un nāves sadursmi. Justīnes Kļavas teksts Viestura Roziņa risinājumā šai telpā skanēja gaiši un optimistiski. Skatītāji tika nosēdināti iepretim lielam logam, aiz kura redzams parks un aleja. Kādreiz šai parkā pastaigājušies apārstētie karavīri. Sāka skanēt Mazmeitas un Vecmāmiņas dialogs. Mazmeita iedrošina Vecmāmiņu doties uz telpām, apģērbt svētku tērpu, varbūt aiziet uz kādām viesībām. Aktieri nav redzami, ir tikai skaņa. Tikai pēc laba laika ieraugām, ka darbība notiek aiz loga. Pa parka aleju nāk un sarunājas Mazmeita un Vecmāmiņa. Viņas uzkāpj pa kāpnēm, ienāk telpā pie skatītājiem, uzkāpj uz lielās palodzes. Vecmāmiņa vēlas apģērbt svētku tērpu, Mazmeita tai palīdz. Svētku tērps gan ir parasts mājas halāts un svētku kurpes - mīkstas čības. Sapņi, vēlmes, ilgas un dzīves skaudrā, nepievilcīgā realitāte tiek izspēlēti telpā ar sensenu stāstu par dzīvības un nāves nebeidzamo cīņu. Mīlestība un maigums, kas jūtams Laumas Balodes un Veras Hramņikovas tik vienkāršajās, ikdienišķajās sarunās, šķiet, piepilda šo operāciju zāli ar siltu, nomierinošu gaismu.

Stāsti, ko festivāla-darbnīcas dalībnieki atrada Daugavpilī un ievietoja bijušā hospitāļa ēkā, bija interesanti un rosinoši. Vai tie var kļūt par kādas lugas pamatu un vai šāds tekstu meklēšanas un atrašanas veids ir auglīgs, to rādīs nākotne. Jauno režisoru iniciatīva ienesusi patīkamas pārmaiņas Daugavpils teātrī un, cerams, būs kļuvusi par vēl vienu festivālu jaunajiem skatuves māksliniekiem un skatītājiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt