Kitija Balcare 24.09.2013

Dzīve kā dokumentāls kino

Recenzija par Ģertrūdes ielas teātra izrādi „Dzīvot dzīvi” Andreja Jarovoja režijā.

Melnbaltā refleksija ar „vilni” par dzīves aulekšiem divpadsmit ainās. Dzīvot savu dzīvi. Tīri un drosmīgi. Monohromi. Ar jaunā franču viļņa kino meistara Žana Lika Godāra kinodarbu „Dzīvot savu dzīvi” („Vivre sa Vie”, 1962) kā atspēriena punktu Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs translē savas divpadsmit ainas par jaunas meitenes dzīvi un viņas mazo revolūcijas anatomiju.

Sociālantropologi mākslā

Režisors Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātra zālē turpina savās monohromajās izrādēs pulēt cilvēku saskarsmes plaknes. Līdz tumsā kaut kas viegli sāk mirdzēt. Kā malduguņi tam, ka slīpēšana ir izdevusies. Līdzšinējās izrādes „Āda”, „Četras naktis” un arī „Dzīvot dzīvi” ir stāsti, kurus skatītājiem ir ļauts novērot, prātojot par cilvēku neprasmi saskarties, nesajūtot īsto laiku un vietu un neieklausoties vienam otrā. Tā ir iedomu un īstenības mijiedarbība, kur robežas nosaka pats skatītājs savā prātā.

Šoreiz tās ir divpadsmit ainas (dalījums ainās uztverams kā paņēmiens, lai atjauninātu skatītāja uzmanību izrādes gaitā) vienotas krāsu gammas scenogrāfijā, kas tik ļoti piedien Jarovoja stāstiem. Monohromais, ko radījusi māksliniece Ieva Kauliņa telpā un tērpos, piešķir visam dokumentālu, kinematogrāfiski izsmalcinātu noskaņu, arī atsauci uz pagājušā gadsimta melnbalto kino, turklāt nenovērš uzmanību no cilvēkdarbības, kas noris uz skatuves. Izrāde ir tīra. Bez lieka uzslāņojuma gan vizuāli, gan saturiski.

 

Ja Godārs (starp citu, Sorbonnā savulaik studējis antropoloģiju) pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar savu „vilni” meklēja jaunus izteiksmes veidus, spēlējoties ar formu, translējot emocionālus uzplaiksnījumus, aizraujoties ar vizuāli poētisku valodu, tad Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs pārtop par sociālantropologu paša veidotā izrādē. Tajā saskatāmas arī Godāra iecienītā episkā teātra iezīmes, piemēram, fragmentārisms un refleksija par konkrētajā ainā notiekošo. Papildus režisors izrādē ietver informatīvi izglītojošu aktiera Kārļa Krūmiņa nolasītu monologu. Šajā priekšlasījumā auditorijai tiek ieskicēta prostitūcijas tematika. Taču izrāde nav par prostitūciju, bet gan par cilvēka eksistenci ikdienībā un par sadursmēm starp iecerēm un notiekošo.

Pašu izvēlēti skatupunkti

Izrāde piedāvā divus skatupunktus. Viens stāsts norit skatītāja acu priekšā, bet citu var vērot ar videokameras projekcijas starpniecību itin melnbaltu. Sociālo tīklu laikmeta diktētā caurskatāmība veicina sabiedrībā jaunu fenomenu – sociālo neērtumu. Mēs jūtamies neērti citu (to, kurus redzam publiskā vidē) vietā. Teātra skatītājs tiek pieradināts pie nepārtrauktas sociālā neērtuma sajūtas, kas mijas ar cilvēcisku ziņkārību un vēlmi ieraudzīt citu dzīves pieredzi. Taču ne vienmēr mācīties no tās.

Arī izrādē „Dzīvot dzīvi”, kas ir mazs, vizuāli pievilcīgs, pašradīts stāsts turpinājumos bez reklāmas pauzēm, skatītājam var šķist, ka viņš atrodas pie attālāka kafejnīcas galdiņa. Ir klātbūtnes efekts. Var just aktieru smēķēto cigarešu dūmus un skumjus, psiholoģiski būvētus dialogus, kurus bez sasaistes ar konkrētu gadu desmitu šoreiz veidojusi jaunā dramaturģe Agnese Rutkēviča.

Stāsts „Dzīvot dzīvi” sākas ar šķiršanās epizodi. Jaunā sieviete un viņas draugs (Madara Botmane un Kārlis Krūmiņš) kafejnīcā pie improvizētas bāra letes, sēžot ar muguru pret skatītājiem, spriež par nepieciešamību šķirties. Jo „esmu nogurusi tevi mīlēt”, saka viņa. Šis teikums pieder dāmai, kas savu dzīvi grib mainīt, pārtopot par aktrisi, taču tēlot viņai nākas citur. Viesnīcas gultās un svešu vīriešu sabiedrībā.

Ja Godāra filmā Nana atgādina naktstauriņu, kas triecas dzīves aicinājumu spožajā gaismā, tad Jarovojam viņa aktrises Madaras Botmanes tēlojumā ir spilgta, pašpārliecināta un nebūt ne naiva jauna sieviete. Viņas tēlojums ir tikpat tīrs kā izrādes scenogrāfiskā stilistika. Blondā parūka, kuru Madara Botmane izrādes laikā izmanto kā metamorfožu elementu, raksturojot iniciācijas procesu no vienas savas lomas citā, ir sieviešu tipiskā „jaunas dzīves sākšanas” pazīme. Turpretī Inga Tropa kā aktrise augstas klases pērkamas sievietes lomā sevi pārdod pēc atgūšanās no vīra nodevības, ir rāma un dzīves rūdīta. Viņa lomā ir askētiska, pat neuzkrītoša, bet skatiens aizvien atgriežas pie otras sievietes – pie Madaras Botmanes iedzīvinātās jaunās dāmas un viņas reakcijas uz situācijām un dzīves izvēlēm. Savukārt aktieris Andis Strods bez aizķeršanās prasmīgi ilustrē gan vispārzināmiem priekšstatiem atbilstošu režisoru, gan jaunās sievietes klientu, bet aktieris Kārlis Krūmiņš šajā izrādē samērā veikli iejūtas vīrieša – pamestā un nesaprastā un vīrieša – pavedinātāja un provocētāja lomās.

Cauri visām divpadsmit ainām, ko izstāsta aktieri, vijas cilvēciskās vientulības saltums. Godāra eksistenciālisms, ietērpts saskaldītā stāstījumā, izskan Ģertrūdes ielas teātrī kamerzāles pustumsā, Madaras Botmanes mežonīgi skumjajā skatienā un režisora Andreja Jarovoja kaligrāfiskajā, stāstus radošajā rokrakstā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt