Maija Svarinska 04.11.2013

Dvēseles bezpajumtnieki

Recenzija par Teātra TT izrādi „Minga rēgi” Laura Gundara režijā

Teātra/ skatītāja rēgi

Jau otro sezonu Vecrīgas klubā „Depo” tiek spēlēta „Teātra TT” izrāde “Minga rēgi”. Kriminālstāsts par parastiem mazpilsētas jauniešiem, kas dzērumā nogalina savu biedru, bet vēlāk nespēj nedz notikušo skaidrot, nedz apjaust tā smagumu. Uzvedumu veidojis režisors Lauris Gundars kopā ar jauniem aktieriem, faktiski LKA absolventiem. Šeit jāpiebilst: ja vēl neesat redzējuši izrādi, dariet to, jo ir tapusi meistarības paraugstunda.

Tiesa, režisoram varbūt ir mazliet vieglāk ar savu prasmi apžilbināt, jo izmanto ļoti daudz rekvizītu. Iedomājieties: autiņš, divi riteņi, televizors, nez kas vēl, bet galvenais – divi līķi. Iespaidīgi, vai ne? Aktieriem noteikti klājas daudz grūtāk, jo skatuve klubā „Depo”, kur darbība notiek, ir maziņa, un tādēļ vien ir problemātiski pabraukāt, teiksim, ar to pašu riteni, turklāt vēl divatā. Brīžiem meitene mazliet arī sagrīļojas, bet puisis savlaicīgi pietur, un tad gan abi blakus viens otram jautri dzen uz priekšu kā tādi iemīlējušies.

Režisoram savukārt, domāju, noteikti tas sarežģītākais uzdevums ir bijis mizanscēnu veidošana. Te pat nav runa par mizanscēnas metaforisko nozīmi, bet vienkārši par tās, teikšu tā, ietilpību, jo darbojošos personu ir kvantums, ja pareizi atceros, tie ir 7 jaunieši (vārdus neminēšu), tad vienas meitenes mamma, kāda puiša tēvs, cita jaunekļa vecmāmiņa, un pašās beigās, šķiet, vēl parēgojas policisti. Uz lielās skatuves, protams, tā nebūtu problēma, bet šajā mazmazītiņajā telpā atrast katram vietu, kurā viņš būtu ne tikai saredzams, bet arī sava tēla veidošanā brīvs un pārliecināts, ir režijas talanta apliecinājums. Piemēram, tā pati mamma – apbrīnojams mūsdienīgas sievietes portrets. Apbrīnojams tādēļ, ka ir jēgpilns: sievišķis, kuru veido reklāmas, žurnāli, TV „atklātības” šovi utt. Viņa precīzi zina, kā vajag mazgāt traukus, proti, jautri; kas jājautā meitai, kad tā skumst; ja mierinājums nelīdz, kā viņu apkampt un kādai ir jābūt smaida vai nopietnības dozai, vai kas jāsaka, lai vakaros tā vieglītiņi pazustu no mājām. Skaists biedējošā tukšuma stereotips.

Vecmāmiņas tēls arī ir biedējošs. Galvenais laika pavadīšanas prieks – televizors un it īpaši, kā nopratu, politiskie raidījumi. Šķiet, viņa ir tā, par ko Alvis Hermanis savā, tā sakot, skandalozajā intervijā ir runājis. Ļoti nikna uz pasauli, vēl drusku, un trieka ķers, labi, ka adīšanas prasme līdz, viens, divi, trīs, viens, divi, trīs – spīd garās adatas gaisā, tādējādi sparīgajā darbošanās ritmā irst niknuma kamols. Ir arī cita sasauksme ar Alvi Hermani, ar viņa izrādi „Garā dzīve”. Tur ir tie paši vecie ļaudis, bet būtībā – pilnīgi citi. Pazemīgi un miermīlīgi, tuvāko dzirdoši, viņi nāk no tiem laikiem, kad vārdam „ciešanas” bija pavisam cita nozīme – tā īstā. Tāpēc šie vecīši noteikti pamanītu, ka ar mazdēlu un viņa draugiem kaut kas nav kārtībā, mīlestības trūkst. Bet ko te par mīlestību un varbūt vēl par dvēseles siltumu runāt, ja, skat, kā neprot Latviju vadīt un cenas uz siltumu arī, šķiet, grasās paaugstināt. Nedrīkst acis no viņiem nolaist! Un nenolaiž, modri teļļukā blenž, kamēr turpat aiz sienas viens jauneklis dzērumā otru sit un, mums redzot, galu galā arī nosit.

Kā jau minēju, būs arī otrs līķis. Manis jau aprakstītās mammas meitene tiks nogalināta, jo viņa ļoti pārdzīvoja notikušo slepkavību un, žēlabaini maisoties puišiem pa kājām, lūdza izstāstīt visu policijai, kamēr viens no viņiem neizturēja, ar spēku pagrūda un notika traģēdija. Uzrakstīju vārdu „traģēdija” un apmulsu. Kad skatījos izrādi pirmo reizi, es tik daudz smējos: kāda tur traģēdija? Varbūt tieši tajā brīdī smiekli nenāca, bet pārsvarā bija ļoti jautri. Kaut gan būtībā šajā stāstā nekā smieklīga vispār nav. Pat izcilus jokus neatceros, tieši otrādi, kā krievi saka, кругом мат стоял (nepārtraukti lamājās). Bet es, lūk, smējos, un zinu, kāpēc, taču neskaidrošu, pašiem ir jāredz.

Otro reizi reakcija bija cita – nopietna. Žurnāla „Teātra Vēstnesis” 2. numurā par to rakstu. Citēju: „„Minga rēgus” droši varētu un varbūt arī vajadzētu rādīt Austrumeiropas valstīs, tādēļ, ka uztverta kopējā postpadomju telpas sāpe: kā un kāpēc izveidojusies sev un citiem nevajadzīga vientuļnieku paaudze.” Nevaru nepateikties izrādes veidotājiem: uz nebēdu rotaļājoties, viņi atklājuši bēdīgu mūsdienu parādību, ko nosaukšu – dvēseles bezpajumtnieki.

Minga rēgi

Daudzi droši vien ir lasījuši, ka šīs izrādes pamatā ir Rūdolfa Minga (Miķelsona) scenārijs filmai „Ļaunuma atspulgs”. Šā teksta mākslinieciskais līmenis ir ļoti zems – amatnieka krimiķis. Diemžēl, spriežot pēc dokumentālās filmas „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”, kas vēsta par šo unikālo puisi no Talsiem, Rūdolfs no bērnības ir apmāts tieši ar šausmenēm. Es pat teiktu, ka agresija sniedz viņam īpašu kaifu, kas var provocēt izbaudīt to ne tikai, tā sakot, mākslā, bet arī dzīvē. Varbūt ne velti priesteris Mediņš tik daudz uzmanības pievērš šim vunderkindam. Cerams, ka ar panākumiem. Tā saku, jo Mings manī simpātijas neraisa. Ne tajā dokumentālajā filmā, ne vairākās videointervijās nejūtu viņā, tā sakot, dievišķo dzirksti.

Toties režisoram Laurim Gundaram tā ir, un tāpēc „Ļaunuma atspulgā” atstarojas sāpes. Tiesa, sāpes nestaro, taču, ja tās dzimst no raizēm par citiem cilvēkiem, var just sāpju siltumu. Izmantojot Rūdolfa Minga tēmu, L. Gundars patapinājis arī viņa izteiksmes līdzekļus. Proti, viss top, pateicoties tikai tēlotāju iztēlei un dotībām. Nekā taču uz skatuves nav. Izmantoti tikai daži rekvizīti: ķivere, parūka, divi lielveikalu maisiņi un āķis virves galā. Arī visas skaņas, tostarp arī mūzika (dziedājums – Jēkabs Jančevskis) dzimst, strādājot pašu aktieru balss saitēm. Bet vienlaikus dzimst māksla. Trīs jaunie talanti – aktieri Laura Siliņa, Kristaps Ķeselis un Jurģis Spulenieks –aizrautīgajā pakļautībā gudrai un asprātīgai režijai ir izveidojuši jautru, siltu un skumju vēstījumu par daudziem mūsdienu jauniešiem, kas nīkst vientulībā, kā rēgi – tumsā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt